Par Ineses Zanderes dzejas krājumu "Stikla burtnīca" (izdevniecība "Neputns", 2024)
Kad sarunājos ar dzīvniekiem, maziem bērniem un sevi, es runāju latgaliski. Tā ir vienīgā valoda, kurā esmu patiesa, un vienīgā, kurā varu būtisko pateikt gana īsi un precīzi, lai būtu saprotams, arī nezinot valodu. Lai nikni suņi mani nesakostu, lai savi un sveši mazuļi mani sadzirdētu un nomierinātos, lai es sev noticētu.
Šo recenziju, atsauksmi, refleksiju domāju un rakstīju ilgi. Neba tāpēc, ka es negribētu lasīt vai nevarētu rakstīt, bet tāpēc, ka neuzdrošinājos ne lasīt, ne rakstīt.
Man bija bail Zanderi ieraudzīt pliku. Kā to Tīronu viņas tekstā. Kaut "Noģērbdamies viņš vienkāršāks nepaliek, tikai plikāks" (7. lpp.).
Ar Ineses Zanderes bērnu dzeju ir uzaugusi vesela paaudze, nu jau lieli un gudri cilvēki, daļa vēl aug, daļa tikai vēl piedzims – gan bērni, gan teksti.
Kad pirmo reizi ar saviem bērniem tekainīšiem ienācu ciema bibliotēkā, viņi, apjukuši no grāmatu pārbagātības un plauktu daudzuma, ķēra te vienu, te otru grāmatu, neskatoties ne uz valodu, ne burtiem – tikai pēc vāka, pēc muguriņas, pēc papīra smukuma. Rādīju bērnam viņa rociņu – viens pirkstiņš, divi pirkstiņi, trīs, četri, visi pieci. Tik grāmatu tu vari paņemt sev līdzi. To visu mājās aiznesto es viņiem lasīju latgaliski – gan Raiņa dzejolīšus, gan krievu pasakas, gan skumjus stāstus latviski. Man nācās latgaliski lasīt arī Zanderi. Vari vai nevari. Tulko, pārcel – un tā, lai tu pati un bērns varētu noticēt.
Varbūt tāpēc šo tekstu es rakstīju tik pārdroši ilgi, ka, braucot autobusā uz Rīgu, staigājot pa pilsētu un pa mežu, esot viena ar sevi un izlasīto. Es par šo mazo, gaiši zilo un kabatā ieliekamo grāmatiņu visu laiku nez kāpēc domāju latgaliski. It kā mēģinot pateikt būtisko.
Noklausījos Zanderes lasījumus Pētera Brūvera mājās Dzejas dienu pasākumā, noskatījos kaut kādus video, bet ar sevi vientulībā un ar sevi viņas grāmatā es nevarēju izlikties un nācās vien būt pašai. Nācās domāt divreiz un sevi iztulkot – neba no valodas valodā, bet no saprašanas vai mēģināšanas saprast nācās pārlikt izteikšanā. Divreiz iebrist teksta upē, bet, kā autore raksta, "Upe ir vienmēr viena un tā pati, viena un tā pati, sen jau pazīstama [..]" (6. lpp.). Jo es esmu tur bijusi, es to visu pazīstu un zinu. Es tikai vēl nemāku pateikt. Ne visas definīcijas man jau ir zināmas – savukārt zināmās nereti var aizvest maldu ceļos.
*
Es jūtu savādu bijību runāt pa virsu vārdiem, kas savīti tik koncentrēti, tik biezi, it kā es gribētu bērnības ievārījummaizei pa virsu vēl uzlikt svaigus gurķus, pamērcētus medū, un aukstu kotleti, pārgrieztu uz pusēm, no skolas ekskursijā paņemtā maisiņa, un vēl aukstu olu, ko pēc darba kolhoza biešu tīrumā, izrādās, var pārsist sev pret pieri, jā, šo triku noteikti pamēģini, un visam pa virsu tikko sanītu, sakultu, vēl rasojošu sviestu. Un no sviesta man taisni ir bail, jo vārdi var būt arī lieki. Un man negribas muldēt.
Pirmais krājuma teksts "Gramatika" bija tik blīvs, tik pamatīgs, gluži kā karte vai ceļvedis, kā gramatikas likumi, kā valodas sakne. Meklēju tajā atslēgas grāmatai, atslēgas ieiešanai, metafora pie metaforas, zīme pie zīmes, stāsts pie stāsta, sapnis pie sapņa, atmiņas pie atmiņām, mana pieaugšana un autores pieaugšana. Ar mazo, konspektam līdzīgo grāmatiņu klēpī, tik tikko iesākusi lasīt, es šodien braucu cauri pilsētai starppilsētu autobusā un mēģināju definēt.
Vai grāmatas atslēga būtu sieviešu rakstītajā literatūrā ierasti sievišķais, mātišķais, varbūt jungiski arhetipiskais un sapņu realitāte, pēdu jaukšana un būtiskā pateikšana, reizē nomaskējot un palaižot iet tādā kā kultūras zīmju balagānā, pārvērtību karnevālā? Vai kļūšana par vecmāmiņu, nākamā iniciācijas pakāpe, nākamais dzīves posms un nākamā atvadīšanās no savas bērnības, satiekoties ar vēl nākamās paaudzes bērnību, un reizē satikšanās ar bērnu sevī, nākamā sevis un savas bērnības atrašana? Vai varbūt visas dzīves dzīvošanas pieraksti, viss smagums un trauslums, ko sevī nes, reizē esi viss, un tomēr tie ir tikai vārdi un bijušo paaudžu pieredze, tautas un pilsētas vēsture, ko esi redzējusi, piedzīvojusies, saklausījusies pie viesību galdiem un salasījusies tekstos, un savijusi savos dzīves, pieredzes, teksta audumu baķos? Vai viss var būt vienkārši? Vai tekstam vispār ir jānoģērbj drēbes?
Garas prozas tekstu nopūtas sākumā, beigās un pa visu. Mazie aprauto rindu, teikumu, vārdu, izteiku dzejolīši pa vidu – lai cik piesātināti ar kultūras atsaucēm vai zīmēm, tie ļāva atvilkt elpu no katras nākamās mešanās akā.
Kad bārenīte bija ielūkojusies tekstā un ielēkusi sevī vai autorē, viņa nonāca nākamajā līmenī. Kārtu pa kārtai. Kā spēlēs, ko mobilajos telefonos triec mani bērni, kam tak būtu jālasa grāmatas un jāspēlē bērnības spēles pagalmā, jāpieredz sava dzīve. Tikai mirgojošajos ekrānos vēl koncentrētāk ir viss tas pats, viss tas pats, kas ir dzīve: ceļš, cīņa, balva, uzvara, dzīvības, zaudējums, atkal no gala, atkal rīts, atkal uz skolu, uz darbu, uz tirgu, uz velns zina kurieni. Kā spiegi simfoniskā orķestra koncertā 1934. gadā, pirmskara jausmās un rakstītāja zināšanā, "pirms pieklauvē liktenis, kura klauvējienus viņi sadzirdēs pirmie un steigs par to vēstīt savām valdībām, bet ne vienmēr tiks saklausīti" (27. lpp.). Kā heraldikas komisijas locekļi, kas atbilstoši heraldikas, bet varbūt zīmju gramatikas likumiem sakārto sakāmo, paslēpj un konspektē noteiktās zīmēs. Lai gan "[v]arbūt mēs vēlētos ģerboni, kas atļauj mums būt vājiem, taču nezinām, kas tādā būtu jāattēlo" (39. lpp.). Pretēji heraldikas likumiem, pretēji sagaidītajam.
*
Grīz koč ar nazi. Tā man baba, mana vecāmāte, teica, kad zupa bija sanākusi par biezu. Kad visa bija tik daudz: par daudz kartupeļu, putraimu vai makaronu un burkānu, viena zīme pie otras, sapnis pie sapņa, stāsts pie stāsta, atmiņas pie atmiņām.
Kā ejot pa Rīgas centru, kur mūslaiku gājputni indieši vai kaut kādi citi man nezināmas pasaules ļaudis ar melnām gumijas čībām tumšās, basās kājās pļāpā blakus ēkai, kuras durvju ailā, es zinu, vēl nesen bija zīmīte, laikam tak vācu valodā, par to, kā izsaukt šveicaru, kas jau sen miris, emigrējis, pazudis, izgaisis laikā, bet pāri palikušas tikai ieplīsušas un lāpot betonētas grīdas flīzes, kāda griestu caka, kāda ēna nišā, kas noskatījusies varu un laikmetu, ļaužu, gājēju, aizgājēju maiņā. Pilsētā, kur ir noticis tik daudz visa kā, kur dzīvojis tik daudz ļaužu, "[š]ajā zemē gan tirgus tantiņas, gan bārdaini važoņi prot tekoši, bez stomīšanās runāt trijās etimoloģiski gluži atšķirīgās valodās: krievu, vācu un latviešu" (23. lpp.).
Ejot šai pilsētā un prātojot par "Stikla burtnīcu", es aizdomājos, ka arī bērnu literatūru esmu lasījusi krievu, vācu un latviešu valodā, jā, arī angļu un mazliet lietuviešu. Valodas katrai šeit dzīvojošai paaudzei slāņu slāņiem gulstas virsū kā glīzda joslas plūdos un upju ūdeņos, pasaules notikumu un jausmu nestos. Jo, sit mani nost, es mēģināju lasīt Zanderi ne kā bērnu dzejnieci, bet es nevarēju. Es viņu tik daudz esmu lasījusi balsī, lasījusi reižu reizēm, ka meklēju pazīstamo. Slāņu slāņiem viņa tekstos pludina, gludina, sludina, vārdi no manis nobirst kā sakaltis māls, plūdiem atkāpjoties un koku stumbriem nokalstot saulē.
Šī grāmata pieaugušajiem ir par pieredzi, es domāju. Grāmata tiem, kas jau ir pieauguši, visu ko daudz dzirdējuši, redzējuši un lasījuši, zaudējuši, nekad neatraduši. Lai var salīdzināt pieredzi, nolasīt citam cita stāstus. Pirms stāstīt bērniem īso, bet tāpēc ne vieglāko pieredzes versiju.
Man liekas, ka esmu uzminējusi, kad lasu koncentrēto un savā ziņā programmatisko savas dzīves un savas gudrības pieņemšanas, bet varbūt novecošanas dzejoli "Ko esmu iemācījusies šogad" (44. lpp.). Es mēģinu sataustīt, ko es zinu un ko nojaušu, mēģinu noķert kādas loģikas astes un sasiet dzijas un diegus, aust tālāk, adīt, tamborēt, bet teksts neļaujas. Teksts priekš manis ir par biezu, bet es negribu gūglēt.
Tik, cik mana pieredze sakrīt ar autores pieredzi. Tik, cik manas zināšanas sakrīt ar autores zināšanām. Tik, cik es zinu, tik zīmju es saprotu. Cik grāmatu esmu izlasījusi un cik citātu atpazīstu. Cik likumu zinu. Cik dzīvē esmu pieredzējusi, cik daudz jau esmu paspējusi domāt un izdomāt. Tik daudz es arī varu izlasīt. Tik daudz man var pastāstīt.
Tas ir kā ar bērnu grāmatām, kurās vienā vecumā izlasi vienu stāstu, citā jau vēl kaut ko citu. Ir grāmatas, kuras nekad nevajag pārlasīt, jo nākamais stāsts apēdīs pirmo. Ir grāmatas, kas jāpārlasa atkal un atkal, lai atcerētos sākotnējo stāstu un sevi kā lasītāju, lai sev svarīgo stāstu ieraudzītu atkal un atkal, bet pieliktu kaut ko jaunu – kā dzīvojot pieliekam jaunu pieredzi, reizē veiksmes gadījumā saglabājot centru neskartu.
Galu beigās – tā ir tikai pieredze un "[v]isi dzīvie ir dzīvi pirmoreiz" (51. lpp.). Es meklēju definīcijas, veltīgi cerot, ka izdosies saprast visu un pārdefinēt. Ka ir iespējama kaut kāda atslēga, kas nenāk no manis pašas un manas pieaugšanas un novecošanas pieredzes. Lai gan viss taču ir manam vecumam atbilstoši. Tik daudz es arī varu izlasīt.
*
Maza un trausla stikla grāmatiņa, gaiši zila burtnīciņa, bet bieza: griez kaut ar nazi. Vai drīzāk ar stiklinieka griežamo, kas ar mazu ripulīti čirkstēdams žņerkst pa virsu, atstāj līniju. Klaukt, uzsit un ceri, ka taisni. Veiksmes gadījumā – ir taisni.
Mēģini ieskatīties un saprast ko stiklā – cauri griezuma līnijai horizontāli, plakaniski cauri stikla plaknei, kur dzīvo viņi visi: arhetipiskie sapņi, visiem zināmās sajūtas par lidošanu un krišanu, stāsti un metaforas, sen bijušie un varbūt nekad nesatiktie cilvēki, bērnība un pieaugšana, dzīve un vecums.
Es kaut kad gribēšu pārlasīt. Kad kaut kad pa virsu savām bērnības atmiņām un savu bērnu pieaugšanas un līdzās būšanas pieredzei varēšu uzziest nākamo slāni. Ja palaimēsies iegūt nākamo iniciācijas pakāpi, ielēkt nākamajā pieredzes slānī, jaunā spēles līmenī un pieredzēt savu bērnu bērnus. Nākamo savas bērnības projekciju, nākamo dzīvi šajā pašā pilsētā.
"Milda, esi stipra!" (38. lpp.) Tev vēl visa dzīve priekšā. Bet tagad guli, bērniņ, guli tu.
0