Šovasar viesu mājās "Uguņu Dambji" notika "Satori" nometne, kurā gandrīz 30 autori sešu dienu garumā veidoja tekstus par tēmu "ķermenis". Dzejas darbnīcu vadīja Ivars Šteinbergs, prozas – Ieva Melgalve, esejistikas – Anna Auziņa. Šajā sērijā piedāvājam iepazīties ar daļu no nometnē tapušajiem tekstiem.
"Liels brīnums un prieks, ka tu esi izveseļojusies no anoreksijas," pirmajā sesijā man saka mākslas terapeite, kuras apmeklējums – depresijai saasinoties, rudenī psihiatres nozīmēts – ir pienācis februārī. Es ēdu un nedomāju, ka esmu resna, tāpēc var teikt: esmu izveseļojusies. Arī man tas – izveseļošanās – ir liels brīnums, jo ne ārstēšanas metodes, ne sajēga par slimību, kas šķiet būtiski atveseļošanās elementi, nekad nav varējuši izcelties kā spoži. Labi, anoreksijas man šobrīd nav, bet attiecības ar ķermeni ir spriedzes pilnas. Es zinu, ka neesmu resna, kaut gan dažkārt draugiem mēdzu teikt, ka jūtos resna vai, it kā vēstot šķietami objektīvu faktu, – ka esmu resna. Es neesmu resna, bet ķermenis, kurš nav tikai kauli un āda, ribas, pār kurām var pārbraukt ar pirkstu un sajust to tekstūru, izspiedies atslēgkauls, pieliecoties skaidri saskatāms mugurkauls, ir ne tik tievs, cik gribu, tātad resns. Bet citi? Vai citi arī man šķiet resni? Ne gluži: citus es redzu normāli, taču reducēju uz ārējo izskatu – salīdzinu ķermeņus pēc tievuma, vērtēju citu ķermeņus, iztēlojos, kā citi manu tievumu apskauda un slavināja laikā, kad man bija tikai kauli un āda un kad ģimenes ārste pirmo reizi pateica: "Viņai ir anoreksija." Tas bija pirms 13 gadiem, bet es labi atceros šo reizi.
Mamma mani ir aizvedusi pie ģimenes ārsta un stāsta, ka meita neēd un domā, ka ir resna. Ārste nekavējoties izsaka vārdu "anoreksija", un pirmais, ko es tajā brīdī jūtu, ir kauns. Un kauns jau bija arī iepriekš – klasesbiedri dzer kolu, tūlīt pudele nonāks manās rokās, man jāiedzer malks, bet es negribu – arī tāpēc, ka nezinu, cik daudz tur kaloriju, taču skaidrs, ka liekas kalorijas, kuras turklāt vēl nevarēs precīzi saskaitīt, ir pretīgi un ātri jāizdomā, kā no šīs situācijas izkulties. Klasesbiedrene grib no skolas doties kopā, mums abām būtu jābrauc ar tramvaju, bet tas nesaskan ar manu plānu, tāpēc sameloju, ka nav e-talona – lai varētu iet kājām.
Es pamostos tumšā slimnīcas palātā četros naktī, pamostos nejauši un vingroju, līdz ienāk māsiņa un sašutumā nokliedzas: "Kas te notiek? Ir jāiet gulēt!" Es nekad nevemju, es vienmēr varu paļauties uz to, ko saucu par labu pašdisciplīnu un kas palīdz daudz sportot un padara vemšanu nevajadzīgu. Taču slimnīcā neviens netic, ka nevemju. Pretoties un pārliecināt, ka nevemju, nav iespējams. Visi zina labāk. Tomēr pamatīgi jāpiepūlas, lai neviens mājās nezinātu, ka ēdienu es nevis apēdu, bet izmetu. Nevis apēdu un izvemju, bet iznīcinu, pat neievadījusi šo svešķermeni savā (sveš)ķermenī.
Tolaik es lāgā nesapratu, kāpēc tas, kas ar mani notiek, vispār notiek. Tagad esmu par to domājusi. Es stingri iestājos par to, ka anoreksija nav tikai "neēd un domā, ka ir resna". Anoreksiju redzu kā daudzdimensiālu. No vienas puses, tā ir vēlme nepieaugt, saglabāt pusaudzes bezdzimuma ķermeni. Neēst un būt bezgala tievai nozīmē iesaldēt pieaugšanas procesu un atteikties no sievišķā ķermeņa, tā formām, izpausmēm un lielā mērā no tā, kā sabiedrība redz sievietes ķermeni. Tagad es to saprotu, taču tajos vienpadsmit gados, kad izskatījos kā cimperlīga un ietiepīga sīkā, kura izdomājusi, ka, lūk, ir resna un vajag notievēt, bet viņas diēta aizgājusi greizi, es sapratu visai maz. Un laikam jau naivi iedomāties, ka tajā laikā kāds pieaugušais šo manu žestu uztvertu kā daļēji politisku – neēd, jo negrib būt sieviete ar visām no tā izrietošajām saistībām, gaidām, ierobežojumiem, problēmām un tā tālāk. Nekad neesmu tiekusies uz to, lai mans ķermenis atbilstu standartam, kuru iekāro vīrieši. Ja vispār esmu tiekusies uz citu iekāri, tad tieši no sievietēm, kuras apskaudīs manu kalsnumu. No otras puses, anoreksija ir tiekšanās neko nejust, aleksitīmijas [1] un depresijas sajaukums. Neko nejust un būt apsēstai ar kaut ko vienu – ķermeni – nozīmē nepiedalīšanos dzīvē, atbrīvošanos no stresa, uztraukuma un vispār emocijām, kuras nevar atrast spraugu, kur izlīst, jo visu dzīvi ir pārņēmis ķermenis, ēdiens un tievums, ko nekad nevar sasniegt. Arī depresija saplok, ja var just ekstāzi par pašas sasniegto tievumu un ieturēt stingru pašdisciplīnu, dienā apēdot vien dažus burkānus, jo tajos ir maz kaloriju. Anoreksija tomēr labi baro arī depresijai raksturīgo pašsodīšanas tieksmi – es zinu, ka daru sev pāri, bet pelnīti, tā es domāju. No vēl citas puses, anoreksija ir tiekšanās uz neesamību, ķermeņa prombūtni, pilnīga patības nošķiršana no ķermeņa. Man ķermeni nevajag, lai tas samazinās, lai tas iet prom.
Mana anoreksija bija arī perfekcionisma izpausme. Patības veidošana, sevis pārākuma apzināšanās – man nevajag ēdienu, es varu neēst, man tas izdodas. Perfekcionisms ir klātesošs manā dzīvē arvien, taču tagad esmu apsēsta ar savu ķermeni caur apģērbu. Vajadzība perfekti saģērbties un absolūts diskomforts brīžos, kad kaut kas nešķiet saskanīgs. Gatavošanās atbildīgam pasākumam, piemēram, konferencei vai akadēmiska darba aizstāvēšanai, nozīmē divas lietas: sagatavot runu un izdomāt apģērbu. Tas, kā es prezentēšu, ir atkarīgs no tā, kā es jutīšos reprezentējam sevi. Apģērbam ir galvenā nozīme. Gribu izskatīties perfekti, kaut gan pastāv iespējamība, ka pēc pāris dienām tā vairs neliksies pat laba apģērbu kombinācija. Ķermenis ir mans cietums, kurā izmisīgi tiecos justies kā mājās, iekārtot, labiekārtot, pārkārtot, padarīt par savu, ne svešu telpu, kurā mājot. Apģērbs ir otrs ķermenis, kaut kas jauns, ar ko būt apsēstai.
Tātad viss sākās pirms trīspadsmit gadiem. Esmu izveseļojusies, taču manas attiecības ar ķermeni un ēdienu arī visu šo laiku ir sarežģītas un neveselīgas. Pirmajos gados pēc izveseļošanās es atguvu dzīvi, kura nav reducēta uz kalorijām, ēdiena skaitīšanu un nemitīgu izsalkumu. Tobrīd jutos labi, bet baidījos, ka anoreksija varētu atgriezties un visu no jauna sabojāt (slimības recidīva augstos rādītājus – vairāk nekā trešdaļa piedzīvo anoreksijas atgriešanos pēc šķietamās izveseļošanās – tobrīd nezināju). Nolēmu ignorēt faktu, ka man ir ķermenis ar nepieciešamību uzņemt noteiktas vielas vairāk, bet citas mazāk. Atteicos svērties, pētīt sevi spogulī un vispār reflektēt par savu tievumu vai resnumu (spilgts izvairīšanās no ķermeņa piemērs). Es pieņēmos svarā un jau sen vairs nebiju ļoti tieva, drīzāk pat resna. Vienas no miega zālēm palīdzēja iemigt, taču lika arī pārēsties. Tā, ka naktī cēlos no gultas, lai tiktu uz virtuvi un saujām rītu sausus kellogsus. Kad saasinājās depresija, es nespēju pagatavot ēdienu vai vispār izturēties pret sevi daudzmaz jauki – es sevi ienīdu. Bija dienas, kad ēdu tikai čipsus un treknu kūku. Pienāca diena, kad notievēju, atgriezos normālā svarā, tuvāk zemam, kas mani arī apmierina (vēl viens apliecinājums tam, ka anoreksijas man vairs nav, jo ir iespējams sasniegt svaru, kurš apmierina). Tomēr es regulāri pārbaudu, vai kauli izspiežas tā kā iepriekš (iemesls, lai apšaubītu iepriekšējās iekavās pausto apliecinājumu). Ir posmi, kuros attiecības ar ķermeni ir mierīgas: tas ir subjekts, kurš dod piekļuvi pasaulei, nevis šķir no tās – depresijā vai pierīšanās posmos, kuros riju mājās, un par to ir kauns.
Esmu sākusi pierīties. Kauli izspiežas pārāk maz, svari rāda pārāk daudz, bet vēders ir pretīga bumba. Izriju veselu paku ar čipsiem. Ja agrāk – anoreksijas smagākajās fāzēs – pierakstīt vajadzēja ne tikai svaru un visu, ko ēdu (nebija jau arī daudz, ko pierakstīt), bet arī skrupulozi uzskaitīt pēc veida un biežuma visas fiziskās aktivitātes, kurām vajadzēja katru dienu pieaugt, proporcionāli samazinoties uzņemtajam kaloriju daudzumam, tad tagad pierakstu, ko un cikos ēdu. Lai tas palīdzētu nepierīties. Tas sevišķi nepalīdz. Es tāpat pierijos un kaunu pēc tam arī esmu iemācījusies apspiest – to jūtu, bet izliekos, ka nejūtu. Kādu dienu nolemju, ka varētu pavaicāt internetam, kā apstādināt pierīšanās mānijas. Viens no ieteikumiem ir tik tiešām visu pierakstīt, bet par spīti manām cerībām, ka ar to pietiks, internets vēsta, ka vajadzētu praktizēt apzinātību, reflektēt, kas izsauc pierīšanos, kādas emocijas tiek izjustas. Ēdot vajag pievērst uzmanību tam, ko ēd, kā tas garšo un kāds ir ēdiens. Cilvēki, kuri ēdot skatās telefonā vai dara vēl ko, biežāk pārēdas, biežāk ēd un apēd vairāk, nekā vajadzētu dienas laikā. Es tikko esmu izrijusi čipsu paku un pierakstu rindkopu ar emocijām, kuru iespaidā pierijos. Rindkopa ir gara un blīva, pati esmu pārsteigta un brīnos, ka šādu emocionālu mudžekli biju plānojusi atrisināt ar ēdienu.
Iepriekš aizbīdīt prom visus pārdzīvojumus palīdzēja ēdiena neuzņemšana, bet tagad to nomainījusi ēdiena pārmērīga uzņemšana. Esmu izveseļojusies no anoreksijas, tomēr manas attiecības ar ēdienu nav vieglas. Ilgojos pēc dzīves, kurā ēdiens un ķermenis nebūtu centrāls. Ķermenis nekad nepazūd, tas ir objekts, ar kuru jācīnās un kurš tikai retumis saplūst ar patību un paliek fonā. Bieži saku, ka nejūtu ķermeni. Kā dzīvot pašas ķermenī, kuru izjūtu kā svešķermeni? Dzīves laikā ir bijuši vien daži īsi brīži, kuros ķermeni jūtu, nevis vēroju un tiesāju. Pierīšanās ir veids, kā nejust neko un just kaut ko. Vai arī sajust ķermenī emociju, kuru ēdiens nevis apslāpē, bet gan lokalizē ķermenī. Pierīšanās ir veids, kā atgūt ķermeni, kurš pretojas tikt ierakstīts apziņas horizontā un pieredzē. Ko es vispār zinu par savu ķermeni? Nespēju to nedz priekšstatīt iztēlē, nedz pieredzēt kā sevi; redzot ķermeni spogulī, es nevarētu to arī uzzīmēt. Nav ne jausmas, kāds ir mans ķermenis. Tas šķiet biedējošs un liek kaunēties, slēpties, nejusties labi.
Nejaušā sarunā uzzinu, ka draugi ēdienu izvēlas pēc garšas, bet es – pēc tā, kur mazāk kaloriju. Ja nevaru veikalā izvēlēties ēdienu, paskatos, kuram ir mazāk kaloriju. Garša nav tik būtiska. Kalorijas. Un arī cena. Bet kalorijas – ko man šis ēdiens var nodarīt. Kad ir nokavēts pēdējais transports, eju kājām, pat ja draugi piedāvā samaksāt par taksi. "Ja es šodien nostaigāšu, rīt būs mazāk jāiet." Esmu novērojusi, ka vairāk fizisku aktivitāšu man palīdz nepārēsties. To atzina arī terapeite – smadzenes abos gadījumos saņem vienu un to pašu –, bet man liekas, ka skaidrojums iziet arī viņpus smadzenēm, proti, fiziskās aktivitātes atjauno ķermeņa izjušanu, es to atkal jūtu, tādējādi man nav vajadzīgs pārēšanās akts, lai atkal atgūtu ķermeņa izjūtas.
Savos pastaigu apļos esmu ievērojusi kādu sievieti, kas ir pārāk kalsna un karstās dienās saģērbusies biezā mētelī. Viņai arī varētu būt anoreksija.
[1] Aleksitīmijai raksturīgas grūtības pieredzēt, identificēt un izpaust emocijas. Aleksitīmija bieži pavada mentālās nekārtības, taču pati aleksitīmija nav klīniska diagnoze.
0