Kā būtu, ja ceļmalas zāle nebūtu tikai "nezāles"? Nodēvēsim to par trešo ainavu, un pasaule pēkšņi pārvērtīsies. Lai mainītu pasauli, nav nepieciešams to pārveidot. Sākumam var pietikt ar to, ka saucam lietas citos vārdos. Vai vienkārši dodam tām vārdu un uzlūkojam tās ar svaigu skatu. Dārznieks Žils Klemāns novārtā atstātās vietas pilsētā un laukos uzlūko kā trešo ainavu. Šīs vietas, ko cilvēki pārveidojuši un pametuši, parasti tiek uzlūkotas kā neglītas un nedrošas. Bet pirmām kārtām tās ir nenoteiktas vietas – vairs nepakļautas cilvēku plāniem, bet arī ne pilnībā dabas atgūtas. Pār tām vairs nelemj cilvēki, bet arī daba vēl ne – cilvēkiem un dabai tās ir trešās. Trešā ainava sastopama gandrīz visur, jo cilvēku iejaukšanās neizbēgami rada neparedzētas, novārtā pamestas teritorijas.
Kur ir nākotne
Zem tiltiem plaukst ziedi, raksta dzejnieks Sandro Penna. Zem tiltiem – arī tur ir trešā ainava. Tilts ir projektēts, lai šķērsotu, pārvadītu. Bet šī dabiskās ainavas pārveide neizbēgami rada vēl vienu, ne vienmēr paredzētu ainavu. Tā lielākoties ir neplānota telpa, jo skaitās tikai tas, kas atrodas virs, nevis zem. Bet apakšā, ja cieši ieskatāmies, atklājas vesela pasaule. Mēs atrodam augus, kas drošības dēļ aizslaucīti no šosejas malām. Mēs atrodam dzīvniekus, kas nespēj šķērsot tiltu, pilnu ar auļojošām mašīnām. Trešajā ainavā patvērumu rod visa tā dažādība, kas nostumta malā citur. Un tas padara trešo ainavu par īpašu vietu bioloģiskiem atklājumiem. Tā nav tikai netīra vieta, tas ir planētas ģenētiskais rezervuārs, nākotnes laboratorija. Trešā ainava ir vieta, kur dažādības bagātība var radīt jauno, negaidīto.
Pionieri
Kad cilvēki pārstāj izmantot vietu, tur dabiski iemitinās augi, ko ierasts uztvert kā nezāles. Citur parasti nīdēti, šeit tie atrod viesmīlīgu vietu. Šie augi ierodas pirmie un kolonizē telpu, jo ir visizturīgākie pret skarbo vidi. Tas ir iemesls, kādēļ tos pārsvarā sauc par invazīviem. Tomēr tie padara līdz tam citbūtņu (non-human) dzīvībai nepiemēroto vidi apdzīvojamu arī citiem augiem un dzīvniekiem. Šie augi parasti ir mazliet dzelkšņaini un kazenājiem līdzīgi. Taču to dzelkšņi pasargā citus augus, kas ir par trauslu, lai citādi iedzīvotos puspamestajā vietā. Kazenāji pasargā jaunākos krūmājus no plēsoņām, ļaujot tiem kļūt par kokiem. Tad koki rada ēnojumu un labāk piemērotus apstākļus arī dzīvniekiem. Dārzā (vienalga dekoratīvā vai ražas), kur visu nolemj cilvēks, šie augi ir tikai iebrucēji. Tomēr tie ir arī augi-pionieri, bez kuriem dzīvība uz zemes varētu izzust pavisam.
Uzņemt cilvēkus to dažādībā
Līdzīgi kā trešās ainavas, arī trešās vietas atrodas visur un nekur, atkarībā no tā, kā uz tām skatās. Trešās vietas jēdziens ietver trešo ainavu, taču atšķirībā no tās trešā vieta nav pilnībā cilvēku neapdzīvota, trūkst tikai cilvēku plānojuma. Piemēram, zem tilta parasti ir atrodami ne tikai augi un dzīvnieku midzeņi, bet arī patvērums cilvēkiem, kuri nevar atrast pajumti citur, sevišķi sabiedrībā, kas tik ļoti centrējas uz sasniegumiem un produktivitāti. Tie ir klaidoņi, jauni cilvēki, kas meklē intimitāti, stouneri un ielu mākslinieki ar saviem grafiti. Viņu klātbūtne rada trešo vietu. Vietu, kurā tiek sveikta dažādība, kur var notikt negaidītas tikšanās, kur ne vienmēr darbojas ierastie noteikumi. Šīs vietas parasti tiek uzlūkotas kā bīstamas un nedrošas. Bet tieši plānojuma trūkums padara tās viesmīlīgākas par citām vietām, pat tām, kuras īpaši veidotas uzņemšanai.
Sabiedrības plaisās
Trešās vietas parasti rodas nevērības un nolaidības dēļ. Tās var būt atliekas no kādas iejaukšanās ainavā, tās var būt vietas, kas zaudējušas funkciju, kurai tika veidotas. Tās izsprūk no publiskās pārvaldes plāniem un privāto uzņēmēju biznesa interesēm, jo tām trūkst vai nekad nav piemitusi jebkāda ekonomiska un politiska vērtība. Šo vietu īpašumtiesības bieži ir neskaidras vai neatrisinātas starp privātā sektora spēlētājiem, starp privātā un publiskā sektora spēlētājiem vai starp dažādiem publiskā sektora spēlētājiem. Lielākoties neviens nevēlas uzņemties atbildību par šīm vietām. Vai, tieši pretēji, interešu sadursme ir novedusi gadiem ilgā strupceļā. Šīs vietas raksturojošais limbo stāvoklis padara tās pieejamas alternatīvam pielietojumam, kas ne vienmēr ir produktīvs un ienesīgs. Teritorijas zem tiltiem, ielas, kas beidzas strupceļā, puspamesti vēsturiskie centri, neizmantotas, vecas dzelzceļa sliedes, tukšas ēkas ir tipiski šādu vietu piemēri – tās ir vietas, kur rod patvērumu neaizsargāti cilvēki.
Valdzinošās vietas
Puspamestos vecpilsētu centrus vai pilsētas lētākos rajonus bieži apdzīvo migrantu kopienas, trūcīgas ģimenes, studenti bez graša pie dvēseles, stouneri, pilsoniskas organizācijas, klaidoņi, puslegāli uzņēmumi, neatkarīgi kultūras projekti un jaunie mākslinieki. Viņu klātbūtne un darbība šķietami samazina šo vietu vērtību, bet nereti ir tieši otrādi – šo vietu zemā ekonomiskā vērtība padara tās atvērtas cilvēkiem, kuri, par spīti visam, uztur tās pie dzīvības. Ģentrifikācija parasti ir sekas viņu radītajiem apstākļiem un uzlabojumiem. Viņu mijiedarbe un no nepieciešamības izrietējušie radošie risinājumi padara šīs vietas valdzinošas. Un tāpēc kādā brīdī notiek tā, ka arī turīgāki cilvēki ir gatavi maksāt, lai tur dzīvotu. Problēma tāda, ka pēc noteikta laika vietas pionieri lielākoties tiek izstumti un ir spiesti atkal sākt šo procesu citviet. Tai pašā laikā ģentrifikācija tomēr pierāda, cik ļoti pievilcīgas un aicinošas visiem kādu vietu padara radošas pārvērtības un dažādība.
Sajaukšanās kulminācija
Trešās vietas nereti ir patvērums neaizsargātām personām, jo vietu pamestība novārtā atver tās visdažādākajiem ļaudīm. Tajās sajaucas atšķirīgas pieredzes, izcelsmes, piederības, vecumu un dzimtes cilvēki. Tā kā parastajiem noteikumiem tur ir mazāks spēks, katrs var būt brīvāks un autentiskāks, esot kopā ar citiem. Nolaistās teritorijās arī daudz biežāk izveidojas kultūras un sabiedriskie centri, ko brīvprātīgi iniciē pilsoņi un mākslinieki kā vietas dažādības un neatkarības gara kulmināciju. Trešās vietas sveic sabiedrisko, kulturālo un māksliniecisko dažādību, kas citur tiek padzīta, lai gan tā rada necerētas iespējas. Pašvaldības vai privātie attīstītāji bieži uzskata aprakstītos pionierus par iebrucējiem, kaut gan viņi lielākoties rada vietas, kur tieši iespējams meklēt un nereti arī atrast kopienas sajūtu. Pionieri rada labus apstākļus, kuros lielāka cilvēku dažādība nozīmē, ka ir pašsaprotamāk just ar tiem kopību. Bez šīs sajūtas atjaunotnes sabiedrība varētu izšķīst pavisam.
Nenoteiktības telpa
Trešās vietas galvenokārt raksturo tas, ka tās nav pilnībā sakārtotas, bet tas nenozīmē, ka tās ir haotiskas. Tās ir nenoteiktības telpas, kur viss vēl nav nolemts un kur jaunus lēmumus vienmēr var izdarīt procesa gaitā. Šo vietu atvērtība atstāj telpu kaut kam vēl nebijušam, un tas padara trešās vietas par unikālu patvērumu dažādībai. Būtiski, ka neviens jauns lēmums neattur no citu, atšķirīgu lēmumu izdarīšanas ceļā. Parasti, kad atvērts process nobriest, tā nenoteiktības potenciāls gandrīz neizbēgami sarūk. Laika gaitā katra kustība tiecas kļūt stīvāka un tiek institucionalizēta. Taču atvērtību var nodrošināt tie, kuri atrodas tādā pozīcijā, ka spēj noteikt gandrīz visu – tā bieži notiek ar pionieriem iepretim jaunpienācējiem. Pionieri var izlemt nepieņemt lēmumus.
Atvērtā pārvaldība
Henrijs Deivids Toro ir teicis, ka labākā valdība ir tā, kas nemaz nevalda. Tas nenozīmē, ka valdība nav vajadzīga, drīzāk, ka valdībai ir jābūt tieši tāpēc, lai atturētu no valdīšanas visus, ieskaitot pašu valdību. Tas nozīmē atrasties varas pozīcijā, bet izvēlēties varu neizmantot. Proti, tas ir vienojošs princips – neizmantot varu un nebūt tai pakļautiem. Atvērta pārvaldība nolemj tik maz, cik vien iespējams. To raksturo minimālas rūpes, kas garantē atvērtību ikviena autonomijai un brīvprātīgai iniciatīvai. Šāda veida pārvaldība balstās idejā, ka tie, kuri kaut ko ierosina, ierosināto dara paši. Viņiem nav vajadzīga atļauja ne no viena, lai to darītu, un viņi nenorīko darīšanai nevienu citu. Viņi vienkārši dara.
Varas atņemšana, lai dalītos
Jautājums nav par to, kā pakļaut varai tik daudzus, cik vien iespējams, bet gan par to, kā atbrīvot no varas tik daudzus, cik vien iespējams. Tas nav par varas piešķiršanu visiem, bet drīzāk par tās atņemšanu visiem. Nav nozīmes tam, vai pārvaldībā ir daudz vai maz cilvēku, ja tie pārvalda, lai nemaz nevaldītu. Dalīta pārvaldības struktūra nepaģēr atvērtu pārvaldību, savukārt atvērta pārvaldība lielākoties garantē visplašāko iespējamo kopīgā labuma sadali. Trešās vietas ne vienmēr ir kopienu īpašumā vai pārvaldē. Bet tās pēc principa ir vietas, kur kopienas sajūtu var atjaunot patiesa atvērtība neviena vēl neregulētajam un neplānotajam.
Solis atpakaļ
Dārzam, kas bauda atvērtu pārvaldību, nav vajadzīgs daudz noteikumu. Var pietikt ar tādu diskrētu dārznieku kā Žils Klemāns. Tā vietā, lai pakļautu dārzu vairāk vai mazāk vienotam dizainam, diskrēts dārznieks pakāpjas soli atpakaļ, lai atstātu telpu spontānam un iepriekš neizplānotam procesam. Tas ir par to, kā izdarīt ar esošo tik daudz, cik iespējams, darbojoties pretī norisēm tik maz, cik iespējams. Diskrēti dārznieki ļauj nenoteiktības telpai turpināties, apgriežot vien tos augus, kuri traucētu ieviesties jauniem. Viņi atļauj katram augam parādīties visā savā krāšņumā, neliedzot citiem augiem darīt to pašu. Turpretī kopienas dārzos visi izlemj visu. Parasti dalībnieki horizontālā procesā nolemj, kurš drīkst darīt ko un kad, tādējādi riskējot samazināt atvērtību neparedzētajam. Tie ir pilsoņi, kas piesavinās kopīgo telpu. Taču kopīgo nevar piesavināties.
Atdošana
Sabiedriskais īpašums nerada kopīgo labumu. Kopīgais nepakļaujas nošķīrumam starp privāto un publisko, tas izbēg no tiesiskā īpašuma principa. Pakļauts likumiskam regulējumam, tas pārstāj būt kopīgais labums un kļūst par sabiedrisko labumu, ko pārvalda vairāk vai mazāk vietējas kopienas caur līdzdalības vai reprezentatīvām sistēmām. Tā vietā, lai piesavinātos novārtā pamestas teritorijas, pilsoņi var tās vienkārši atdot atpakaļ ikvienam un nodrošināties, ka neviens tās nevarēs piesavināties. Tas nozīmē neatņemt tām trešo vietu stāvokli. Trešās vietas ir kopīgais, jo tās nepieder nevienam, nevis pieder visiem. Kopīgais ir trešās vietas, jo to nenoteiktība padara tās atvērtas ikvienam. Atdot vietu kopienai nozīmē atvērt to ikvienam, bet neizdarīt par vietu iepriekšējus lēmumus un neplānot tādus veikt kopā ar kopienu. Tas nozīmē uzturēt, ja ne palielināt vietas nenoteiktību – īpašību, kas pievilinājusi pionierus un kas var pievilināt jebkuru citu.
Sauciens pēc pabeigtības
Kaut kas, pilnībā izplānots, neatstāj daudz telpas iztēlei. Bērni parasti saplēš šādi veidotas spēles, lai izdomātu tās no jauna. Neizmantotas telpas mazliet līdzinās šīm salauztajām spēlēm un bieži kļūst par unikālu rotaļu laukumu. To greizais stāvoklis uzjunda iztēli, saucot pēc pabeigtības. Šo novārtā pamesto teritoriju pievilcība rosina daudz spontānāku līdzdalību nekā klasiskie urbānās atjaunotnes līdzdalības procesi. Saglabāt nenoteiktību šajā vidē pēc pirmajiem spontānās pārveides aktiem nozīmē paturēt to atvērtu vēl citiem jauniem pārveides aktiem. Tas nozīmē pieņemt, ka ikvienam pārveides procesam neizbēgami būs blaknes, bet tā vietā, lai mēģinātu blaknes novērst, padarīt tās par pārveides procesa mērķi. Tādējādi projektu par veiksmīgu nepadara tā panāktais, bet gan tas, ko tas nepanāk, cik daudz telpas tas atstāj negaidītiem risinājumiem un citiem dalībniekiem.
Kaut kas vienmēr pasprūk
Nav jāmeklē sabiedrības nomalēs, lai uzietu trešās vietas. Tās ir iespējamas visur. Mums apkārt, ikvienā no mums. Kad cilvēki iet, runā vai izrāda emocijas, viņi nespēj kontrolēt katru sejas kustību, katru balss un ķermeņa niansi. Kaut kas neizbēgami pasprūk. Tāpat viņi apzināti neizvēlas vietu katram priekšmetam mājās. Nejaušība ir neizbēgama. Neviens neparedz katru sevis sperto soli, dodoties dienas piedzīvojumos. Tāpat kā ielu pārveido mūsu patēriņa paradumi, to pārveido arī mūsu klātbūtne. Nav iespējams paredzēt, kāda būs šī pārveide. Un pat tad, ja tā ir caurcaurēm izplānota, katra iejaukšanās telpā neizbēgami rada kaut ko neparedzētu. Kaut kas neizbēgami pasprūk garām. Arī tad, ja viss ir pilnīgi paredzams, pastāv niecīga iespēja rīcības brīvībai un jaunajam. Trešā vieta ir tur, kur var notikt kas nebijis.
0