Par Latviju kā zīmolu esam ieraduši runāt tūrisma un valsts tēla kampaņu kontekstā, bet tam, kā par mums domā citi, ir daudz plašāka ietekme – tas nosaka arī to, kā par sevi domājam paši, turklāt Ukrainas piemērs rāda, ka draudīgā ģeopolitiskā situācijā pārliecinošs valsts tēls var būt izšķirošs tās pastāvēšanai. Cik pārdomāti veidots un kāds ir Latvijas zīmols? Ko cittautiešiem un sadarbības partneriem vēsta valsts tēls? Kā šis zīmols ietekmē mūsu domāšanu par sevi?
Uz šiem jautājumiem meklēsim atbildes publikāciju sērijā "Zīmols "Latvija"", kurā rakstos un podkāstos analizēsim Latvijas tēlu šobrīd un nesenā pagātnē. Sērijas redaktore – Rita Ruduša.
Vai slavenais kaķis ir latvietis?
Mudinot ļaudis šeit, Ņujorkā, noskatīties Ginta Zilbaloža "Straumi", man ir svarīgi piebilst, ka tā ir Latvijas filma. Ja sarunu biedrs ir gatavs dzirdēt vairāk (kas šeit ir reta parādība), es stāstu, ka saskatu kaķa raksturā šo to no tā, ko mēdz uzskatīt par latvisku – iekšupvērstību, viensētnieka iedabu un savrupību, grūtības sadarboties un iekļauties svešinieku kompānijā. Vai viņiem tas ir būtiski? Vai amerikāņu tūkstoši, kas noskatījušies "Straumi", domā par melnā kaķa tautību un zemi, no kuras viņš nāk? Visticamāk, ka ne. Fakts, ka "Straume" ir no Latvijas, droši vien piemirstas jau filmas pirmajās minūtēs, jo stāsts ir par mums visiem – cilvēkiem un citbūtnēm, neatkarīgi no izcelsmes vietas.
"Straumes" sakarā ir interesantāk domāt, kā tas, ka Zilbalodis ir audzis, skolojies un strādā Latvijā, ietekmē filmas stāstu, estētiku un mākslinieciskās izvēles. Manuprāt, tieši tas būtu jāstāsta pasaulei. Mums būtu jāveido ātrās reaģēšanas vienība, kura seko laikmetīgās kultūras procesiem un brīdī, kad notiek Zilbaloža fenomens, izmanto sacelto jezgu, lai caur mākslinieka personību izstāstītu konkrētu un godīgu stāstu par Latviju. Tam vajadzīgi cilvēki, kuri tur roku uz pulsa, kuriem ir zināšanas, sakari un prasme ieraudzīt to vērtīgo, kas spēj atbalsoties citās kopienās. Diplomātijā viņus sauc par kultūras atašejiem.
Globalizācija ar visiem tās plusiem un mīnusiem spoguļojas arī laikmetīgās mākslas procesos, tāpēc ir gan sarežģīti, gan interesanti domāt par mākslu kā valsts zīmola daļu. Kas mūsdienu pasaulē nosaka mākslinieka piederību? Vieta, kur viņš dzimis, skolojies, dzīvo, saņem dotācijas, strādā, smeļas iedvesmu? Kad mākslinieka izcelsmes valsts ir jāuzsver, kad – jānoklusē? Ir mākslas darbi, kuru dzimšanai un uztverei vietas sociāli politiskais konteksts ir izšķirošs, bet ir arī tādi, kuru autori izvēlējušies abstrahēties no konkrētas vietas, lai neradītu stereotipos balstītu priekšstatu vēl, pirms pieredzēts pats darbs.
Tikpat svarīgai kā mākslinieka vēlmei pārstāvēt savu valsti jābūt valsts gatavībai stāvēt aiz saviem māksliniekiem arī tad, kad stāsts, ko tā gribētu par sevi dzirdēt, atšķiras no mākslinieka redzējuma. Vai varam iztēloties, ka oficiālie Latvijas tēla veidotāji izlemtu sadarboties, piemēram, ar provocēt mīlošo mākslinieku Kristianu Brekti vai "Latvijas Valsts meži" attīstītu savu zīmolu kopā ar režisori un koku advokāti Kristu Burāni?
Es ticu, ka labas mākslas morāli ētiskajam kompasam ir jābūt nekļūdīgam. Diemžēl tāds ne vienmēr ir politiskās un izpildvaras kompass. Šī iemesla dēļ abu sadarbība var būt sarežģīta. Laikmetīgā māksla ir neērta, jo nepakļaujas politiskajām iegribām un interpretācijai, neuzrunā masas "vieglajā valodā"; vēlme pasūtināt mūsdienu māksliniekam "latvisku saturu", visticamāk, ciestu fiasko. Bet galvenais: laba māksla nemelo, nenotušē, nenoglancē. Oficiālajās valsts zīmola kampaņās nereti dominē pretējais – klišejiski stāsti un izlikšanās, kas rada tēlu, kam ar realitāti nav nekāda sakara.
Attiecību tīklojumi
Pēc Otrā pasaules kara visā Eiropā uzplauka vērienīgu starptautisko festivālu kultūra – tika dibināti Aviņonas, Vīnes, Edinburgas, Holandes festivāli. Viens no šo forumu mērķiem bija dziedināt kara cirstās rētas un pulcēt eiropiešus, lai ar mākslas palīdzību kopā iztēlotos nākotni. Radīt tik ciešus attiecību tīklojumus, lai doma par to, ka mēs atkal varētu cits citam uzbrukt, kļūtu neiespējama. Savā ziņā šo stratēģiju mūsdienās turpina Eiropas Savienības programma "Radošā Eiropa" un tās finansēšanas mehānismi, kuru pamatā pārsvarā ir nopietna daudzgadu sadarbība vairāku Eiropas valstu, institūciju un indivīdu starpā. Latvijas organizācijām un māksliniekiem šīs programmas piedāvā lielisku platformu savas prakses starptautiskai pozicionēšanai. Kolēģi citur Eiropā mūs vienmēr ir draudzīgi apskauduši par Latvijas Kultūras ministrijas līdzfinansējuma konkursu ES atbalstītajiem projektiem. Tas ir netiešs, taču spēcīgs instruments Latvijas balss stiprināšanai pasaules kultūras ainavā, un es ieteiktu to saglabāt un attīstīt, audzējot finansējumu. Vēl viens vērtīgs maigās varas instruments ir 1985. gadā dibinātais Eiropas Kultūras galvaspilsētas projekts, ko Latvija 2027. gadā uzņems jau otro reizi, šoreiz – Liepājā. Šodien Eiropā atkal plosās karš un dramatiska šķelšanās, tādēļ laikmetīga, drosmīga, empātijas caurausta kultūra – māksla, literatūra, kino, teātris, mūzika –, kas mudina domāt, sarunāties, iztēloties, iekāpt otra kurpēs un palīst otram zem ādas, iespējams, ir izšķiroša.
Arī valsts tēls ir attiecību tīklojums, kas sastāv no daudziem un dažādiem centriem un kustību trajektorijām. Šajā tīklojumā ieausta ne tikai Latvijas dalība Venēcijas biennālē, bet arī, piemēram, mūsu laikmetīgās dejas mākslinieka darbs starptautiskā rezidencē, finansējums kādam sadarbības projektam ar Latvijas līdzdalību vai "The New York Times" žurnālista brauciens uz Latviju un godīgs piedzīvotā apraksts. Viens nav prestižāks un svarīgāks par otru, jo tikai visi šie formāti kopā veido pilnvērtīgu stāstu par Latviju kā vienlaikus brīnišķīgu, stipru, sarežģītu, apmulsušu, provinciālu, brīvu un enerģisku vietu.
Kaimiņu izrāviens
Vairāki veiksmīgi precedenti liecina, ka trīs Baltijas valstis, saliekot kopā idejas un resursus, var piedāvāt laikmetīgu saturu, kas gūst plašu rezonansi. Viens no spilgtākajiem piemēriem bija Baltijas paviljons Venēcijas Arhitektūras biennālē 2016. gadā, arī Baltijas fokuss Londonas grāmatu tirgū divus gadus vēlāk. Iespējams, ka ideju svaigums un oriģinalitāte, kā arī drosmīgi estētiski un konceptuāli risinājumi šeit saistīti ar to, ka nav iespējams kaimiņu priekšā izlikties par to, kas neesam, tāpat šāda veida sadarbību parasti raksturo veselīga konkurence. Kopš 2019. gada inovatīvas Baltijas mēroga kultūras diplomātijas iniciatīvas var startēt Baltijas Kultūras fonda konkursā, kas veidots tieši šim mērķim. Diemžēl fonda budžets kopš tā dibināšanas nav mainījies.
Tomēr nu izskatās, ka Lietuva un Igaunija sāk pamatīgi atrauties no Latvijas, jo resursi un mērķtiecība, ko kaimiņi iegulda laikmetīgās kultūras popularizēšanā, ir pilnīgi citā līmenī. Nesen sarunā par sadarbību ar Baltijas valstīm Skandināvijas nama kultūras programmu vadītājs un Baltijas kinofestivāla Ņujorkā kurators Kails Reinhards skaidri un gaiši norādīja, ka Latvijas lielākā problēma ir kultūras atašeja trūkums. Gan Igaunijai, gan Lietuvai šāds cilvēks Ņujorkā ir.
Lietuvā kopš 2008. gada darbojas Lietuvas Kultūras institūts, kas atbild par informācijas apriti, literatūras tulkošanu, ārvalstu žurnālistu un profesionāļu braucienu organizēšanu (Lietuvas ciemiņu skaits kopš 2021. gada ir pieaudzis vairāk nekā 5 reizes, 2023. gadā sasniedzot 140), rīko Lietuvas kultūras atpazīstamību un attīstību veicinošus pasākumus, piemēram, Lietuvas sezonu Francijā pagājušajā gadā. Tā ilga trīs mēnešus un piedāvāja 200 notikumus ar 500 mākslinieku dalību. Institūts aktīvi sadarbojas ar Lietuvas kultūras atašejiem 12 valstīs un Eiropas Savienībā. Šī institūcija paplašinās, nesen iegūstot pārstāvi arī Japānā.
Kaut arī Igaunijas institūta darbība pēdējos gados ir sarukusi, Kultūras ministrijas paspārnē strādā kultūras atašeji septiņās pilsētās – Helsinkos, Stokholmā, Briselē, Parīzē, Londonā un Ņujorkā. Jānika Pērna ASV šobrīd veido apjomīgu Arvo Perta deviņdesmitās jubilejas programmu. Šāda mēroga notikumi ir iespējami, tikai pateicoties nerimstošam ikdienas darbam un nepārtrauktai klātbūtnei ārvalstu kultūras un diplomātiskajā ainavā.
Pie mums funkcija pārstāvēt un popularizēt laikmetīgo kultūru deleģēta nevalstiskajām organizācijām (izņēmums ir Nacionālais Kino centrs). Pati par sevi šī ideja nav peļama, tomēr Kultūras ministrijas finansējums, kas, piemēram, Latvijas Jaunā teātra institūta gadījumā nemainījās gadiem, ļauj izdarīt tikai minimumu. Tāpēc vietā ir jautājums par šo darbību reālo ietekmi un jēgu. Sava organizācija starptautisko sakaru veidošanai ir teju visām nozarēm, tomēr tās lieto ļoti dažādus instrumentus un metodes, strādā ļoti dažādos līmeņos un, šķiet, neveido nekādas attiecības ne savā starpā, ne, piemēram, ar LIAA iniciatīvu "Mission: Latvia".
Ziņkārības dzīta, ieskatījos "Mission: Latvia" mājaslapā. Sadaļā "Rīgas kultūra" atrodama rindkopa par teātri, kas sākas ar līdz traģikomismam absurdu un bezjēdzīgu tekstu: "Latvians love performing arts. Latvians have long been a nation of singers who also appreciate a good theatre performance." ("Latvieši mīl skatuves mākslu. Latvieši ilgstoši bijuši dziedātāju tauta, kas novērtē arī labu teātra izrādi.") Tam seko pāris teātra ēku uzskaitījums ar piebildi, ka ikviena teātra repertuārs ir slightly different (‘mazliet atšķirīgs’). Teksta centrā ir institūcijas, nevis idejas, procesi vai personības, bet tādas institūcijas kā, piemēram, nacionālais teātris taču ir ikvienā Eiropas galvaspilsētā, tas nav nekas unikāls! Lieki piebilst, ka tur nav ne vārda par īpašu izrāžu skati, kas ik gadus tiek rīkota ārvalstu teātra profesionāļiem, starptautiskajiem jaunā teātra vai laikmetīgās dejas festivāliem vai teātra attīstību starptautiskā kontekstā. Maldoties mājaslapā, rodas sajūta, ka jaunrade Latvijā apstājās un iekapsulējās kaut kad ap pagājušā gadsimta sākumu.
Uzticēties māksliniekam
Stāsts, ko veidojam par Latviju, var būt sarežģīts, asprātīgs, nopietns, poētisks, bet tam nevajadzētu melot, rādīt mūs labākus vai atšķirīgus no tā, kādi esam patiesībā. Ideāli, ja tas ir ietilpīgs, oriģināls, laikmetīgs, spējīgs mest tiltu no lokālā uz globālo un atpakaļ. Šādu stāstu visdrīzāk iespējams izstāstīt, tikai iesaistot māksliniekus. Paskatieties vērīgi uz Kriša Salmaņa mirdzošo vienradzi ar ragu dūņās, kas tikko uzvarēja "Liepājas – Eiropas kultūras galvaspilsētas" izsludinātajā pilsētvides mākslas darbu konkursā. Nozīmju un asociāciju ziņā tik kolosāli ietilpīgs tēls! Sacensībā par starptautiskās sabiedrības uzmanību vienmēr vinnēs neredzēti nestandarta risinājumi – kaķis, kas kuģo pa applūdušu planētu, pakritis vienradzis vai introverts rakstnieks, nevis pastorālas lauku ainavas.
Šķiet, rakstot šo tekstu, man pašai radusies atbilde uz jautājumu – kāpēc par laikmetīgo mākslu valsts līmenī citiem stāstām tik maz un tik gurdeni? Lai to darītu profesionāli un kaislīgi, mums pašiem (gan sabiedrībai, gan valsts pārvaldei un politiķiem) tā ir jāierauga, jāiemīl, jākopj un jāatbalsta. Pasaule novērtēs tikai to, kam ir vērtība mūsu pašu acīs. Bet, kamēr Latvijas tēla veidotāji ir apmaldījušies klišejās par tautu, kas dzied un mīl teātri, uz pasaules skatuves pārliecinoši turpina darboties Rasa un Raitis Šmiti, Monika Pormale, Gints Zilbalodis, Indriķis Ģelzis, Germans Ermičs, ēter, mareunol’s, Elīna Brasliņa un daudzi citi. Iztēlojieties, kāds izrāviens būtu, ja talantīgo latviešu darbu pasaulē mērķtiecīgi un stratēģiski atbalstītu arī politiskā līmenī!
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".
0