Par Tūrunas Līanas grāmatu "Alise Annešena" (no norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone, izdevniecība "Liels un mazs", 2024)
Ir darba dienas rīts. Luīze Pastore pamostas un tai pašā mirklī sāk raizēties. Nekas nav nogājis greizi. Nedraud nekādas īpašas briesmas – vismaz, cik viņai zināms. Tomēr viņa jūt, ka būs nepatikšanas. Vai var būt nepatikšanas par to, ka viņa savā atsauksmē par grāmatu teikumu teikumiem, rindkopu rindkopām bez atsauces citēs Alisi Annešenu? Meiteni, kuras ādā būt ir mazliet nogurdinoši, – jā, kuru gan viņa Luīzei tik ļoti atgādina? Viņas abas – Luīze un Alise – ir tik līdzīgas, ka citēt Alisi ir kā citēt pašai sevi.
Lūk – ir darba dienas rīts. Luīze guļ gultā, tad paver vienu aci. Viņa iedomājas par visu, kas šodien sagaida, tāpēc aci tūdaļ aizver. Lai neviens nepamana, ka viņa vispār bija pamodusies – lai gan tuvumā nav neviena paša. Ilgi, ilgi viņa never acis vaļā, cerot atkal aizmigt, jo varbūt tad, kad viņa beidzot pamodīsies, viss briesmīgi biedējošais ar nosaukumu "dzīve, kurā neko nevar paredzēt" maģiskā veidā būs pagaisis. Nē, uz maģiju viņa tomēr necer, jo viņas domas, ieslodzītas aiz aizvērtajiem acu plakstiem, nu dzen sazarotas takas, priekšlaikus paredzot dienas plāniem dažādus izgāšanās variantus un katram no tiem – vēl neskaitāmas citas fiasko versijas. Domas skrien pa sazarotajiem labirintiem, sirds sitas strauji, aizmigt vairs neizdodas. Luīze izlien no gultas un jau jūtas nogurusi. No visa, kas vēl nav noticis (bet neizbēgami atkal notiks), un galvenokārt – no sevis. Lūk, īsumā tāds arī Alises Annešenas stāsts.
Astoņgadīgās Alises Annešenas dzīvā iztēle ir reizē viņas spožums un lielākais posts. Meitene ir tik kautrīga, ka viņas "īstajā" dzīvē teju nekad nekas ievērības cienīgs nenotiek (aleluja!), toties itin dramatiskas ainas ik mirkli nepagurstoši attīsta viņas "neīstā" jeb domu pasaule. Bet kurš sacījis, ka iztēlotais nav vismaz puse no reālajā dzīvē piedzīvotā? Ja iztēlē pieredzam briesmas, ķermenis reaģē tikpat kā dzīvē – svīst plaukstas, izkalst mēle un briesmīgi sitas sirds. Nekas nav noticis, bet tu vienmēr, vienmēr būsi maza, garda pele milzīgi briesmīgam, neredzamam Češīras kaķim – savai iztēlei.
Alisei Annešenai ar Alisi Brīnumzemē, uz kuru grāmatā meistarīgi ievītas atsauces, ir tikpat liels sakars kā rokas cimdam ar kājas pēdu, proti, attāls, bet radniecīgs. Ja Brīnumzemes Alise, kā noprotams, truša alā iekrīt, atrodoties stāvoklī starp iesnaušanos un miegu, tad Alisei Annešenai kā daudziem trauksmainiem ļaudīm miegs var būt vienīgais mierinošais stāvoklis. Toties, atverot acis, truša ala (paša rokām, tas ir, domām, izrakta) atkal ir klāt, un tu esi tajā iekšā – gribi vai negribi.
Alises domas nebeidz griezties briesmu, apdraudējuma, neveiksmju un pat nāves vāveres ritenī, un viņas stāstā viss visšausmīgākais norisinās tieši tur, kur no malas neko nevar redzēt – ne tikai tumšajā garāžā, kurā nelaimīgu notikumu virknes dēļ Alise tiek ieslēgta –, bet meitenes domās un iztēlē. Šī ir bērnu grāmata, kurā it kā nekas tāds nenotiek, tomēr notiek pilnīgi viss, ko prāts spēj iztēloties. Un prātam, kā zināms, nav robežu. Brrrr.
Šī grāmata ir empātisks palīgs luīzēm ieraudzīt sev līdzīgas alises un vairs nejusties tik vienām, bet pārējiem – atcerēties par to vienu kautrīgo bērnu klasē, kuru ir tik grūti pat ieraudzīt, kur nu vēl saprast viņa slēpto stāstu. Alises Annešenas stāstu lasīt ir reizē viegli un grūti. Ir nogurdinoši iejusties šī bērna ādā, tā vien gribas viņu beidzot sapurināt, lai (ne)iespējamo, iztēloto, sevis uzburto nelaimju vāveres ritenis varones galvā beigtu griezties. "Alise, vienkārši izbeidz!", "Alise, saņemies taču!", "Luīze! Viss būs labi!", "Alise, pasmaidi taču!", "Alise! Nebaidies tik ļoti! Atceries, ka tev ir pārāk dzīva iztēle!", "Luīze, vai tu nevarētu, lūdzu, beigt visā vispirms saskatīt negatīvo?", "Galu galā viss beigsies labi, jo – ja vēl nav labi, tātad nav beigas, vai ne?" saka prātīgi pieaugušie, bet vai tas ko līdz? Briesmas nav garām, pirms diena nav beigusies. To zina katrs muļķis. Un pēc tam, sasodīts, sākas nākamā diena.
Alise un Luīze zina, ka trauksmainās domas nepāriet, jo sevišķi, ja esi ar tām atstāts viens. Ja trauksmainas Alises bērnībā atstāj vienas ar savām domām, viņas izaug par pieaugušām trauksmainām Luīzēm. Un, ja nu ir daudz, daudz tādu, kurus pasaule (vai vismaz domas par to) satrauc tikpat stipri kā Alisi? Neviens to nezina, jo mēs taču to neizrādām. Bet Alisei ir paveicies. Alises pasaule, no kuras viņa tik ļoti baidās, viņu ļoti, ļoti mīl. Un mīlestība pat vāveres ritenim var likt pārtraukt griezties. Luīze to izlasa starp rindiņām un iet ar kādu samīļoties.
Tad Luīze izveido Alises Annešenas sarakstu ar lietām, kuras vēl varētu palīdzēt:
- Ja esi iekūlies neapskaužamā situācijā, pamēģini iztēloties, ka visa šī šausmīgā diena nemaz nav notikusi. Ja tev ir tik dzīva fantāzija, ka tu spēj aizfantazēties līdz neapskaužamajai situācijai, pilnīgi iespējams, ka arī tu pats esi tikai savas fantāzijas auglis. Var taču gadīties, ka ir iespējams iedomāties lietas, pat ja patiesībā tevis nav!
- Pārstāj sevi tik briesmīgi žēlot. Tas nevienam vēl nav palīdzējis. Domā par visiem, kuriem klājas sliktāk. Tas palīdz (Alise gan nopūlas no visa spēka, bet nevar iedomāties pilnīgi nevienu, kam klātos sliktāk nekā viņai).
- Pārstāj runāt ar sevi. Vienkārši izbeidz.
- Nu, labi, tad melo sev. Domā melīgas, muļķīgas, svētlaimīgas domas tikai tāpēc, lai sevi mierinātu un nesāktu raudāt pilnā kaklā. Fake it until you make it. Melo sev līdz nelabumam, ka esi priecīgs – līdz būsi priecīgs!
- Kad beidzot kaut kas briesmīgs notiek arī dzīvē, ne tikai tavā iztēlē, priecīgi nodomā – nu tad beidzot! Viss ir tieši tik slikti, cik labi es to biju paredzējis! Tas tomēr ir talants.
- Dažreiz vienkārši jāpiedzīvo kaut kas briesmīgs, lai nonāktu līdz labajam. Tā nu viņš ir. Tur nu neko nevar padarīt. Nē, nu, jā! Vai ne?
P.S. Lūdz palīdzību. Izrādās, visi tie cilvēki aiz truša alas biezās tumsas, kurā esi sevi ieslēdzis kā aiz garāžas necaursitamajām metāla durvīm, patiesībā tiecas pēc tevis un tevi meklē. Nevis – lai izsmietu un pazemotu, bet tamdēļ, ka pat pilnīgs svešinieks var sniegt tev negaidītu mierinājumu. Neesi kā Alise – neklusē, kad esi ieslodzīts tumsā un pazudis. Bet, ja esi kā Alise, grāmata mierina – pasaule tevi atradīs tik un tā. Akvaimandieniņ, cik labi, ka ir grāmatas, kas tā mierina!
0