Zinot, ka es pētu Latvijas ēdienu kultūru, gada nogalē man bieži jautā par tradicionālajiem svētku ēdieniem. Jautājumi sākas ar 18. novembri – Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas dienu, kas ir svētki ar garu nosaukumu un īsām mielasta tradīcijām. Manuprāt, 18. novembra mielasts joprojām top – no mūsu pieredzes, atmiņām un vēlmēm. Mani ieinteresēja, vai šobrīd varam runāt par īpašu 18. novembra galdu, un turpmāk pastāstīšu par saviem secinājumiem.
Ēdiena antropoloģijā pastāv uzskats, ka svētku ēdieni mainās vislēnāk. Tāpēc tie ir tradīciju glabātāji. Pēc svētku ēdieniem var iztēloties, ko cilvēki ēduši senāk, laikā, kas personīgajās atmiņās vairs nav saglabājies. Diez vai mēs vēl zinām, kāpēc Ziemassvētku vakarā jāēd cūkas šņukurs vai Jāņos – siers. Bet mēs zinām, ka tā ir jādara. Svētki mūs saista ar kopīgu pagātni.
Saikne ar pagātni
Svētku ēdieniem ir jābūt atšķirīgiem no ikdienas, tad tie kļūst par personisko un kopīgo atmiņu veidotājiem. Senākie svētki saistīti ar gadskārtām. Zemkopja gada pieturpunkti ir Meteņi, Lieldienas, Jurģi, Jāņi, Jēkabi, Miķeļi, Mārtiņi un Ziemassvētki, šos svētkus svin ar noteiktā gadalaikā pieejamiem ēdieniem un rituālām darbībām, kas atgādina par atkarību no dabas un cerību uz augstāko spēku labvēlību. Piemēram, ticējumi vēsta, ka Jāņos vajag ciemiņiem dot sieru un alu, lai padodas govis un labība, bet Ziemassvētkos vajag ēst zirņus, lai būtu daudz naudas un maz asaru.
Mūsdienu svētkos sezonalitāte un maģiskie priekšstati savu nozīmi zaudē, tomēr daudzi ar tiem saistītie ēdieni saglabājas. Katru gadu ceļot galdā Lieldienu olas, Mārtiņa gaili vai vistu vai asaru tiesu Ziemassvētku pelēko zirņu, veidojas gandrīz sagaršojama saikne ar pagātni – ne tikai seno, tautas, bet arī personīgo pagātni – bērnības atmiņām.
Taču 18. novembra svinēšana nav saistīta ne ar gadskārtu rituāliem, ne ar ģimenes godu ieražām. Kā vienoties par to, kādam jābūt 18. novembra galdam, lai tas atšķirtos no citiem svētkiem un atspoguļotu saistību ar valstiskumu? Sākotnēji šie svētki svinēti publiski un mielastam tajos bijusi maznozīmīga loma, bet vēsturisku apstākļu ietekmē akcenti pārvirzījās. Pievērsīsim uzmanību tam, kā Latvijas neatkarības pasludināšanas gadadiena no pilsētu laukumiem nokļuva ģimeņu viesistabās.
Vietējie āboli, medus un rieksti
Pēc Latvijas valsts nodibināšanas 18. novembri kā gadadienu svinēja publiski. Svētku programmā 20. gadsimta 20. un 30. gados bija iekļauta militāra parāde, lāpu gājiens, piemiņas vietu un kapu apmeklējums, prezidenta un amatpersonu uzrunas, dievkalpojums, svētku koncerti un izrādes. Svētku noskaņojumu pilsētās veidoja patriotiski dekorētas un svinīgi izgaismotas ēkas.
30. gadu presē atrodami ieteikumi, kā sagatavoties 18. novembra svinēšanai mājās – izkārt sarkanbaltsarkano karogu, ar zaļumu vītnēm izrotāt karoga kārti, galda un telpu rotāšanai izmantot "pēdējos rudens zaļumus", kopā ar bērniem izgatavot svētku karodziņus, izmantot sarkanbaltsarkanas lentītes svečturu un servješu rotāšanai. Par svētku ēdieniem gan nav daudz ziņu – 1939. gadā izdevums "Mūsu Mājas Viesis" sniedz visai pieticīgus ieteikumus un, reaģējot uz gaisā jūtamo kara trauksmi, iesaka taupīt. Svētku maltītē rosina pasniegt vietējos ābolus un bumbierus, medu, riekstus un cepumus. Rakstam pievienotajā fotogrāfijā galds rotāts ar mežvīna stīgām, uz galda ir apaļš kēkss, ar sasmalcinātiem riekstiem rotāta torte, dzērvenēm dekorēts deserts seklā traukā, šķīvis ar smalkmaizītēm, ābolu piramīda un lielā stikla krūzē putojošs dzēriens, iespējams, kvass. Līdzīgi galda klājuma paraugi 30. gadu presē publicēti arī citiem svētkiem, tā veidojot jaunas tradīcijas jaundibinātajā valstī. Līdzās centrālajiem nācijas simboliem – karogam un himnai – tiek radīts latviešu tautas tērps un nacionālo ēdienu repertuārs, tā pamatā kā patriotiska izvēle ir tautas ēdieni un vietējie produkti. Gadskārtu mielasti ar atkārtošanos ir pateicīgi šāda vēstījuma nostiprināšanai.
Ziedi un sveces, pīrādziņi un kliņģeris
Starpkaru periodā aizsākto tradīciju veidošanu pārtrauca Otrais pasaules karš. Padomju okupācijas laikā 18. novembris netika svinēts un to pat nebija atļauts pieminēt. Tomēr svētku simboli ļāva saglabāt kolektīvajā atmiņā Latvijas valsti. Laikabiedri atceras, ka ģimenes, draugi un pat darba kolektīvi rada iespēju 18. novembri svinēt privātu svētku – kādas dzimšanas vai vārda dienas – aizsegā. Svētku novēlējumi tika izteikti pusčukstus vai tikai ziedu valodā: tumšsarkanas un baltas mārtiņrozes vai neļķes – divas sarkanas un viena balta – pārstāvēja zaudētās valsts karogu.
Tikmēr trimdā latvieši pulcējās, lai uzturētu valsts nepārtrauktību. 18. novembrim bija demonstratīvs raksturs – latviešu kopienas aicināja uz tikšanos citu valstu politiķus un diplomātus, rīkoja protestus, organizēja diskusijas un lasīja referātus, iepazīstināja jauno paaudzi ar Latvijas vēsturi. Svinīga svētku norise ietvēra arī dievkalpojumu un koncertu. Svešajās valstīs ārtelpu dekorēšanu aizstāja iekštelpu rotājumi: sarkani un balti ziedi, sveces un Brīvības pieminekļa attēls vai atveidojums, pie kura nolika ziedus. Svētku nobeigumā klāts kafijas galds ar sviestmaizēm, pīrādziņiem un cepumiem.
Ar likuma spēku Latvijas svētku kalendārā 18. novembris atgriezās tikai 1989. gadā. Neatkarīgās Latvijas presē diskutēja par to, kādas norises piedienētos atgūtajiem svētkiem. Uguņošana un raķešu šaušana pēc padomju okupācijas skaļajām demonstrācijām vairs nešķita iederīga, un par 18. novembra atribūtu kļuva sveces. 90. gados svecīšu likšana logos bija klusa, bet publiska nacionālās piederības apliecināšana. Par svētku galdu šajā laikā varbūt nedomāja nemaz, bet publiskajos banketos centās pasniegt ēdienus, kas uzskatīti par latviskiem, visbiežāk – pīrādziņus un kliņģeri.
Ģimenes maltīte
Šodien 18. novembra svinēšana tiek organizēta publiski: ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa, militārā parāde, koncerti un svinīgas runas. Vienlaikus valsts svētkus aizvien vairāk svin mājās, piepildot tos ar personīgu saturu. Par mājas viesībām un ģimenes tradīcijām nav viegli iegūt ziņas, tāpēc pirms dažiem gadiem veicu nelielu aptauju sociālajos tīklos, lūdzu draugus, paziņas un sekotājus iesūtīt gan aprakstus, gan fotogrāfijas no saviem svētkiem. Salīdzināju to ar medijos aprakstīto un ieguvu diezgan vienmērīgu 21. gadsimta 20. gadu sākuma 18. novembra svētku galda profilu.
Viena no visbiežāk pamanāmajām iezīmēm bija Latvijas karoga krāsu izmantojums. Galda dekorējumā bieži izmantotas trīs sveces – divas sarkanas un viena balta, karodziņi, lentītes, pat sarkanbaltsarkani trauki. Raksturīgi arī sarkanbaltsarkani ēdieni. Sarkanajiem elementiem bieži izmanto bietes, baltajiem – olas vai sieru. Tādēļ svētku galdā iederas gan siļķe kažokā, gan biešu salāti ar kazas sieru.
Svētku krāsu attēlojumam piemēroti ir arī deserti, piemēram, dzērveņu debesmanna ar pienu, rupjmaizes kārtojums ar dzērvenēm un putukrējumu, arī dažādi biezpiena vai bezē deserti ar sarkanām ogām vai mērci. Krāsas dēļ 18. novembra galdā nokļuvusi arī klasiskā amerikāņu kūka "Sarkanais samts", ko veido sarkanbaltsarkanas biskvīta un krēma kārtas. Par Latvijas dzimšanas dienas kūku spēja kļūt arī "Napoleons", "Pavlova", Aleksandra torte, Ņujorkas siera kūka un ābolu plātsmaize.
Par svētku ēdienu tika nodēvētas arī "kārtīgas pusdienas" – tradicionālu ēdienu kompozīcija no gaļas un kartupeļiem: cepti kartupeļi, sautēti kāposti, cepetis, karbonādes vai kotletes. Aukstajā galdā bieži likts rasols, pīrādziņi, ķilavmaizītes un siļķe kažokā. Svētku pusdienās dominē sezonāli ēdieni, jo Latvijas neatkarības pasludināšanas gadadiena iekrīt novembrī – gaļas un sakņu mēnesī.
Svētku mirkļu mozaīka
Mūsdienīgs 18. novembra galds vēl tikai veidojas – kā mozaīka no citu svētku ēdieniem. Tam raksturīga dažādība un personīga attieksme pret ēdienu, piemēram, par savas ģimenes tradīciju padarot kādu no mantotām receptēm. Produktu pieejamību vairs nenosaka tikai sezonalitāte, taču šajos svētkos produktu vietējai izcelsmei tiek piedēvēta simboliska nozīme. Līdzās latviskiem ēdieniem atrodas starptautiski, līdzās klasiskiem – mūsdienīgi. Arī citos svētkos pastāv sāncensība starp tradicionālo un moderno: tradicionālie ēdieni stiprina saikni ar nemainīgo un stabilo, bet vienlaikus svētku galds ir iespēja demonstrēt savu individualitāti, gaumi un spēju turēties laikam līdzi. 18. novembrī šāda līdzāspastāvēšana ir ar īpašu nozīmi, jo arī nācijas nākotni veido gan spēja noturēties pie savām vērtībām, gan elastība pieskaņot šīs vērtības apkārtējai realitātei.
Pēc uzbūves svētku mielasts ir daudzslāņains gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Siļķi kažokā veido precīzos kubiņos sagrieztu novārītu sakņu, olu un zivs kārtas. Napoleona vai medus kūkas pamatā ir pēc iespējas plānākas mīklas kārtas, ko kopā tur krēms vai ievārījums. Daudzās kārtas liecina par laikietilpīgiem sagatavošanās darbiem iepriekšējā vakarā, savukārt ar rezultātu pietiks lielam ēdāju skaitam. Daudzslāņaina ir arī svētku svinētāju kopiena, bet mielasts uz brīdi izlīdzina atšķirības, uzsverot visiem kopīgo. Ja tradīcijas joprojām ir dzīvas un mainīgas, vairāk nekā piekritēju un noliedzēju ir to, kas grib tradīcijas tapšanā līdzdarboties.
Šīs pārdomas es rakstu agrā novembra pēcpusdienā pie kafejnīcas galdiņa. Kad paceļu acis, pa durvīm ienāk meitene, viņai rokās trīs zemas sveces – divas sarkanas un viena balta. Kamēr es turpinu rakstīt, viņa no tām izveido nelielu kompozīciju uz kafejnīcas letes – ar "pēdējiem rudens zaļumiem" un kaltētām apelsīnu šķēlītēm. Es nodomāju, ka no paaudzes paaudzē svētku ēdieni būs nedaudz atšķirīgi un katrai jaunai paaudzei būs tiesības šo ēdienkarti papildināt ar kaut ko savu, bet arī pienākums saglabāt mantoto. Katrs ēdiens, ko mēs šogad liksim galdā 18. novembrī, kļūs par sastāvdaļu nepārtrauktajā stāstā par to, kāda valsts esam.
0