Statistiķi sveica Latviju dzimšanas dienā ar nepatīkamu ziņu – 2024. gada 9 mēnešos piedzimis rekordmazs bērnu skaits, pirmo reizi zem 10 000. Ziņā nebija teikts, no kura laika skaitot. Tomēr, pat ja mums vēsturē izdotos atrast periodu, kad jaundzimušo bijis mazāk (gan jau tāds ir), diez vai diagnoze kļūtu iepriecinošāka. Tendences ir diezgan skaidras – kopš 1991. gada dabiskais pieaugums Latvijā ir negatīvs, proti, mirst vairāk cilvēku, nekā dzimst. Šobrīd Eiropā cilvēku skaits visstraujāk samazinās tieši Latvijā, samazinās arī mūsu mirstība, tomēr 2023. gadā tā bija otra augstākā Eiropas Savienībā. Rezultātā Latvijas iedzīvotāju skaits šobrīd ir apmēram 1,857 miljoni, tātad jau kādu laiku zem diviem miljoniem.
Cilvēku daudzums nav vienīgais, kam ir nozīme. Jā, Latvija pasaules demogrāfiskajā ainā ir puteklis, tomēr tā ir valsts, kas pats par sevi ir teju vai brīnums. Tā varbūt nav ļoti bagāta, bet, globāli skatoties, noteikti arī ne nabaga, un cilvēku turība gandrīz nepārtraukti turpina augt. Ārzemnieki mēdz sūkstīties par Latvijas klimatu, bet, ja vien Golfa straume neatdzisīs, mēs noteikti neesam sliktākajā vietā, kur klimatisko pārmaiņu apstākļos atrasties. Pasaulē ir apmēram 7000 valodu, no kurām tikai apmēram 200 runā vairāk nekā miljons cilvēku, un latviešu valoda ir viena no šīm valodām. Diez vai mēs atrodamies iznīcības priekšā.
No otras puses, kā esot teicis franču filozofs Ogists Konts, "demogrāfija ir liktenis". Cilvēku skaitam ir nozīme. Patiesībā arvien biežāk, domājot par Latvijas likstām, atduros pie atziņas, ka tās lielā mērā rodas no tā, ka mums pietrūkst cilvēku. Cilvēku daudzums ietekmē iespējas un iespēju robežas. Rada enerģiju, vilkmi, daudzveidību, kvalitāti. Un bez tā visa grūti nodrošināt plaukstošu ekonomiku, inovatīvu tehnoloģisko vidi, kvalitatīvas universitātes, intelektuālus žurnālus vai krāšņi izgaismotu pilsētu.
Protams, nav teikts, ka tas viss ir vajadzīgs un nāk mums par labu. Varbūt pieticīga dzīves stila ziņā mēs cilvēcei varam kļūt par paraugu. Tomēr pastāv pretruna starp, piemēram, vēlmi pēc strauji augošas labklājības un situāciju, kad cilvēku skaits Latvijā rūk. Un man ir aizdomas, ka vismaz daļa Latvijas sabiedrības cer, ka šī pretruna kaut kā pati no sevis atrisināsies.
Diez vai pastāv vienkāršs veids, kā demogrāfiskās tendences mainīt. Cilvēku skaita pieaugums ir viena no tām parādībām, kurā stingrus likumus grūti atrast parastās sociālo zinātņu problēmas dēļ – lai saprastu precīzi, kādi cēloņi nosaka dzimstības pieaugumu, vajadzētu eksperimentēt ar sabiedrību un, līdzīgi kā mediķi pārbauda zāles, izmēģināt, kuri faktori konkrētajos apstākļos darbojas un kuri ne. Šādi eksperimenti nav iespējami. Tāpēc atliek vien veselais saprāts, pagātnes pieredze un analoģijas, kas nekad nav perfektas, jo katra sabiedrība ir atšķirīga.
Viena no stratēģijām, kas šobrīd tiek plaši izmantota Rietumos, ir finansiāli labvēlīgu un drošu apstākļu radīšana ģimenēm ar bērniem. Šīs stratēģijas efektīvums ir samērā ierobežots. Bieži tiek minēts Skandināvijas piemērs, kur sociālās garantijas ir ļoti plašas, bet tas nenozīmē, ka skandināvi radītu vairāk bērnu. Piemēram, Somijā bērnu skaits uz vienu sievieti ir zemāks nekā Latvijā, savukārt ASV, kur šādu sociālo garantiju ir maz, tas ir lielāks. Galu galā viegli pamanīt, ka dzemdību skaits nepalielinās līdz ar dzīves līmeņa pieaugumu. Tātad, piemēram, pabalsti diez vai var mehāniski mainīt demogrāfiskās tendences. Tas nenozīmē, ka finansiālai drošībai nav nozīmes, bet tā acīmredzami jāskatās komplektā ar citiem faktoriem.
Droši vien starp šiem faktoriem ir jāmin domāšana, vērtības, kultūra. Kā būtu cilvēku prātu virzīt bērnu radīšanas un lielu ģimeņu virzienā? Doma nav absurda, bet nav skaidrs, kā to izdarīt. Cilvēki tā vienkārši neļaujas pamācībām, kā pareizi jādzīvo. Krievijā, kura mīl atgādināt saviem pilsoņiem un pasaulei par dažādām vērtībām, dzimstība šogad nokritās uz zemāko līmeni kopš 1999. gada. Ungārijas gadījumā redzam, ka cīņa par ģimeniskām un kristīgām vērtībām un pret "LGBT+ propagandu" komplektā ar pamatīgiem pabalstiem ģimenēm ar bērniem sākumā patiešām deva būtisku dzimstības pieaugumu – bet tad notika pamatīgs atkritiens, un šogad jūnijā tika sasniegts mēneša laikā dzimušo skaita antirekords. Te gan jāpiebilst, ka bērnu skaits uz vienu sievieti pēdējos padsmit gados ir palielinājies, tā ka verdikts par Ungārijas centieniem vēl nav pasludināms.
Kad tauta neklausa labajām idejām, daļai cilvēku rodas vēlme pievilkt grožus un nepaklausīgos līdzpilsoņus kontrolēt stingrāk. Te gan atkal grūti nosaukt piemērus, kur šī stratēģija būtu nesusi ilgtermiņa ieguvumus. Nacistiskā Vācija ar propagandu, abortu aizliegumu, sociālo garantiju ieviešanu un visādiem citādiem dzimstības veicināšanas pasākumiem (t.s. "āriešu" bērnu radīšanas programmu "Dzīvības avots" jeb "Lebensborn") panāca dzimstības pieaugumu, bet karš visus plānus izjauca, un pēckara Vācija bija demogrāfiska katastrofa. Savukārt sociālistiskā Rumānija 1967. gadā ar "Dekrētu nr. 770" ieviesa stingrus kontracepcijas līdzekļu un abortu ierobežojumus, desmit gadus vēlāk arī nodokli cilvēkiem bez bērniem, bet 80. gadu vidū sievietēm bija regulāri jāiziet ginekologa pārbaudes, lai konstatētu grūtniecību, pirms viņas mēģina veikt nelegālu abortu. Atkal jāsaka – sākumā dzimstība būtiski pieauga, bet ar laiku pieaugums vairs nebija tik izteikts, lai gan līdz pat dekrēta atcelšanai 1989. gadā, kad sabruka sociālistiskais režīms, bērnu skaits uz vienu sievieti pārsniedza 2, kas ir izšķirošs skaitlis sabiedrības atražošanai. Blakne gan bija augsts dzemdībās mirušo sieviešu skaits un milzīgs daudzums bērnunamos mītošu bērnu – Rumānijas bērnunami kļuva, var teikt, pasaulslaveni, un tajos bieži vien nožēlojamos apstākļos vienlaikus dzīvoja ap 100 000 bērnu. Vārdu sakot, aizliedzot abortus un kontracepcijas līdzekļus (ar pirmo mūsdienās noteikti vairs nepietiktu), droši vien iespējams palielināt cilvēku skaitu kādā valstī, bet tas nozīmētu, ka jāievieš stingras robežas, jāatsakās no būtiskām tiesībām, jāļauj varas institūcijām kontrolēt cilvēku privāto dzīvi. Ceru, ka Latvijas sabiedrība nebūtu ar mieru uz kaut ko tādu parakstīties.
Tomēr jautājums par domāšanu, vērtībām un kultūru ir vietā. Arī starp līdzīgām valstīm ir atšķirības. Piemēram, starp Franciju, kurā ir Eiropai relatīvi augsti dzimstības rādītāji, un Itāliju vai, piemēram, starp Čehiju un Poliju, kuras atrodas turpat blakus, bet kuru rādītāji būtiski atšķiras. Vajadzētu būt kaut kādam apstākļu un kolektīvu attieksmju komplektam, kas šīs atšķirības rada. Bet vismaz pagaidām izskatās, ka šis komplekts ir pārāks specifisks, lai to varētu atdarināt. Mēs nevaram būt francūži vai čehi, nevaram būt amerikāņi vai bangladešieši. Neizskatās, ka ir kāda ideoloģija vai reliģija, kuru varētu ar spēku, mehāniski ieviest dzīvē un panākt dzimstības palielināšanos. Dažkārt tiem, kuri visskaļāk izrunājas, reālie cipari ir diezgan švaki. Tāpēc, manuprāt, vienīgais, ko varam darīt, ir veidot tādu valsti, kurā pašiem prieks dzīvot. Bet tieši ar to mums neiet pārāk labi. Ne jau viss ir slikti, bet muļķību arī daudz. Dzimstības veicināšanu drošāk ir sākt ar balagāna mazināšanu – balagānu ātrgaitas dzelzceļa būvniecībā, vilcienu iepirkumā un peronu atjaunošanā, slimnīcu modernizācijā un digitālās veselības ieviešanā, skolu reformā un daudz kur citur. Bet kārtējo reizi jāsaka – to izdarīt ir daudz grūtāk, nekā pamācīt, kāda ģimene kuram jāveido.
Es īpaši neticu būtiskām pārmaiņām Latvijas iedzīvotāju dzimstībā. Iespēja, ka mēs varētu iztikt bez cilvēkiem, ieviešot inovācijas un tehnoloģijas, arī atkrīt, jo ieguldījumi izglītībā, zinātnē un attīstībā ir desmitgadēm atlikti, arī šajā jomā, tāpat kā dzimstības veicināšanā, ir vairāk cerēts uz vārdu maģiju.
Rezultātā, manuprāt, mūsu liktenis ir imigrācija. Viss pārējais izskatās pēc ilūzijām un pašapmāna. Pašlaik Eiropā un ASV notiekošais rāda, ka cilvēkiem ir grūti sadzīvot ar masveida imigrācijas radītajām sociālajām pārmaiņām un grūti pieņemt, ka viņu vide mainās. Droši vien Latvijai būtu izdevīgi plānot imigrācijas procesus un panākt, ka tie notiek kontrolēti un pēc mums izdevīgiem nosacījumiem, bet droši vien nekas tāds nenotiks, jo mēs mēģināsim pēc iespējas ilgāk dzīvot tā, it kā demogrāfija nebūtu mūsu liktenis. It kā pietiktu ar to, ka mēs pasakām, kā gribam, lai viss tieši tā arī notiktu. Rezultātā sastapšanās ar realitāti var izrādīties sāpīga un nesmuka. Bet tas viss vēlāk. Tagad varam ļauties fantāzijām par to, kā viss atrisināsies bez problēmām un pats no sevis.
0