2025. gada marta sākumā, dažas dienas pēc katastrofālās sarunas Ovālajā kabinetā, ASV prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka tiek pārtraukts ASV militārais atbalsts Ukrainai. Nepilnas divas nedēļas vēlāk ASV sniegtā palīdzība tika atjaunota, jo Ukraina piekrita ASV piedāvātajam pamiera sarunu uzstādījumam. Tikmēr Eiropas valstis cenšas mobilizēt savus resursus, lai īstermiņā spētu nodrošināt Ukrainai vajadzīgo atbalstu un ilgtermiņā īstenot no ASV neatkarīgāku drošības politiku. Ko tas viss nozīmē, un kas varētu notikt tālāk?
Raugoties uz šiem un citiem pēdējo nedēļu notikumiem, kas ietekmē Eiropas drošību, ir daudz nezināmo. Analītiķi saskaras ar pazīstamu problēmu, ka vienu un to pašu notikumu ir iespējams izskaidrot dažādos veidos un piedāvātie izskaidrojumi šķiet vienlīdz loģiski un balstīti faktos. Trampa diplomātija attiecībās ar Krieviju ietekmēs Eiropas drošību, tomēr šobrīd mēs dzīvojam jaunā realitātē, kurā esam spiesti navigēt starp daudzveidīgajām notiekošo procesu interpretācijām. Šo problēmu var raksturot ar triju piemēru palīdzību. Vispirms piedāvāšu vairākas interpretācijas daudz apspriestajam strīdam starp Ukrainas un ASV prezidentiem Ovālajā kabinetā. Tālāk aplūkošu Trampa mulsinošos izteikumus par Krieviju un Ukrainu, kuros attiecību progress ar Krieviju ticis novērtēts pozitīvi, bet Ukraina pozicionēta kā šķērslis mieram. Treškārt, es interpretēšu ASV izdarīto spiedienu uz Eiropu. Nobeigumā centīšos iezīmēt dažus secinājumus, kurus pēdējo nedēļu notikumi ļauj izdarīt.
Neplānots strīds vai apzināti centieni vājināt Ukrainu?
Strīdu starp Donaldu Trampu, Volodimiru Zelenski un Dž. D. Vensu bija sāpīgi skatīties, bet tas ir nozīmīgs pašreizējo diplomātisko procesu un Eiropas drošības kontekstā. Notikušo var uzlūkot kā neplānotu strīdu, kas bija kulminācija Trampa izteikumiem par Zelenski kā diktatoru, ASV–Krievijas sarunu atsākšanai bez konsultēšanās ar Ukrainu, personiskajām nesaskaņām, kas sakņojas vairākus gadus tālā pagātnē, kad Ukrainai bija nozīmīga loma Trampa impīčmentā 2019. gadā, un Ukrainas prezidenta nogurumam pēc garā ceļa uz Vašingtonu. Raugoties uz notiekošo Vašingtonā, daudzas valstis bažījās, cik veiksmīgi tām izdosies pārciest atlikušos 3 gadus un 10 mēnešus, pie varas atrodoties Trampam. Ukrainas gadījumā tas pat var izraisīt izmisuma un bezspēcības sajūtu.
Pirms notikušā strīda ASV puse bija sagatavojusi vienošanos par Ukrainas derīgo izrakteņu ieguvi, bet tās parakstīšana pēc tikšanās Ovālajā kabinetā vairs nešķita iespējama. Lai arī ASV ekonomiskās intereses Ukrainas teritorijā varētu stiprināt tās drošību pēc kara beigām, tas tomēr nemaina faktu, ka prasība nodrošināt ASV pieeju Ukrainas derīgajiem izrakteņiem faktiski ir izspiešana. Der atcerēties, ka 2017. gadā Trampa pirmās prezidentūras laikā notika sarunas ar Afganistānu par retzemju metālu ieguves iespējām. Nekādas pozitīvas ietekmes uz Afganistānas drošību tam nebija. Iespējams, arī vienošanās par Ukrainas derīgajiem izrakteņiem praksē nemaz netiktu īstenota, tādējādi nepiepildoties ne optimistiskajām, ne pesimistiskajām prognozēm, tomēr saglabājot ASV interesi par Ukrainu.
Tikpat labi notikušo strīdu iespējams interpretēt kā iepriekš sagatavotu un apzinātu mēģinājumu vājināt Ukrainas pozīcijas potenciālajās miera sarunās. Saprotot, ka ASV ir lielāka ietekme uz Ukrainas, nevis uz Krievijas pozīciju sarunās par pamieru, Trampa administrācija varētu būt iecerējusi karu pārtraukt, izpildot Krievijas prasības un panākot Ukrainas piekāpšanos lielākajā daļā jautājumu. Par to vedina domāt papildu prasības, kas tiek izvirzītas Ukrainai līdzās derīgo izrakteņu vienošanās parakstīšanai. Publiskajā telpā izskanējusi informācija, ka papildu prasības varētu ietvert lielāku Ukrainas gatavību izbeigt karadarbību un potenciāli vēlēšanu noorganizēšanu vai Zelenska atkāpšanos no amata, tomēr pagaidām šī informācija nav guvusi apstiprinājumu. Citiem vārdiem sakot, strīds Baltajā namā ir nostiprinājis ASV ietekmi pār Ukrainu, radot plašākas manevra iespējas sarunās ar Krieviju. Trampam Krievijas–Ukrainas kara apturēšana bruģētu ceļu uz Nobela miera prēmiju neatkarīgi no tā, vai panāktais miers ir taisnīgs vai nav. Galvenais, lai tas noturētos līdz Nobela miera prēmijas pasniegšanai. Un Krievijas–Ukrainas kara izbeigšana ir tikai viens no jautājumiem plašākā ASV–Krievijas attiecību darba kārtībā. Ja karu izdotos izbeigt, tas ļautu Trampa administrācijai virzīties uz attiecību normalizēšanu ar Krieviju. Var tikai minēt, kāda būtu ASV–Krievijas divpusējo attiecību ietekme uz Eiropas drošību.
Tramps starp Krieviju un Ukrainu
Donalds Tramps savas politiskās karjeras laikā ir daudzkārt paudis simpātijas pret Krieviju un tās prezidentu. Tramps arī izteicies, ka progress miera sarunās ar Krieviju ir bijis veiksmīgāks nekā sarunās ar Ukrainu. Tiesa gan, ASV prezidenta izteikumi bieži vien ir bijuši mainīgi atkarībā no situācijas. Kāpēc Trampa pieeja miera sarunu sagatavošanā līdz šim bijusi labvēlīgāka Krievijai, atskaitot draudus pastiprināt sankcijas, ja Krievija sabotēs pamiera noslēgšanu? Pat ja Trampam ir lielākas simpātijas pret Krieviju un Putinu nekā pret Ukrainu un Zelenski, notikušajam par iemeslu var būt arī taktiski apsvērumi ar mērķi sekmēt sarunas ar Krieviju.
Krievijas nosēdināšana pie sarunu galda ir bijis sarežģīts uzdevums. Džo Baidena administrācija šādu mērķi pat neizvirzīja, savukārt Trampa administrācija ir ieguldījusi lielas pūles, radot priekšnosacījumus diplomātiskā procesa uzsākšanai. Tomēr Krievijas un Ukrainas nostāja vēl joprojām ir diametrāli pretēja. Putins vēlas, lai pamiera laikā tiku apturēta militārā palīdzība Ukrainai. Savukārt prasības attiecībā uz "kara fundamentālo cēloņu atrisināšanu" ietver pretenzijas uz daļu no Ukrainas teritorijas, garantijas, ka Ukraina netiks uzņemta NATO, Rietumvalstu karaspēka neizvietošanu Ukrainā un ekonomisko sankciju mīkstināšanu vai pat pilnīgu atcelšanu. Kopumā Krievija vēlas vāju un izolētu Ukrainu. To, ko Krievija nav spējusi panākt ar militāra spēka palīdzību, tā šobrīd cenšas panākt ar diplomātiju. Tomēr diplomātiskā procesa uzsākšana pati par sevi ir sasniegums. Šī mērķa sasniegšana kļuva iespējama, pateicoties pieejas maiņai no ASV puses attiecībās ar Krieviju.
Ja mērķis ir izbeigt karu, acīmredzot ASV lēmumu pieņēmēji ir nonākuši pie secinājuma, ka to nav iespējams panākt, asi nostājoties pret Krieviju. Šādās situācijās ir iespējamas divas pieejas, lai agresoru nosēdinātu pie sarunu galda, – pastiprināta spiediena izdarīšana vai pozitīvāku attiecību izveidošana. ASV prezidents ir izvēlējies otro pieeju. Šādā kontekstā kļūst saprotami Trampa administrācijas lēmumi liegt Ukrainai dalību NATO un uz laiku pārtraukt izlūkošanas informācijas nodošanu Ukrainai triecienu izdarīšanai pa mērķiem Krievijā. ASV ir panākusi lielu soli pretī Krievijai, un no tās visdrīzāk tiek sagaidīta pretimnākšana kādos citos jautājumos. Lai arī šāda izvēle ir kritiski vērtējama un eksperti par to izsakās skeptiski, tomēr tā nav neracionāla.
Nedaudz mulsinoši tomēr ir tas, ka ASV rīcībā ir spēcīgas sviras Krievijas ietekmēšanai, tomēr izskatās, ka tās pagaidām netiek izmantotas. Svarīgākā no tām ir laiks, proti, Tramps būs ASV prezidents līdz 2029. gada janvārim, bet Krievija, visticamāk, nevar atļauties tik ilgi turpināt karot gan ekonomisku, gan iekšpolitisku iemeslu dēļ. Pagaidām nav pazīmju, ka šī ietekmes svira tiktu izmantota, tomēr tā varētu tikt iedarbināta, ja pamiera vienošanās nebūs iespējama Krievijas stūrgalvības dēļ.
ASV drošības garantijas
Dažādi ir vērtējami arī ASV valdības pārstāvju izteikumi saistībā ar NATO. No vienas puses, Trampa izteikumi liek apšaubīt ASV drošības garantijas Eiropai. Aizsardzības ministra Pīta Hegseta izteikumi Ramšteinas sanāksmē liecināja, ka ASV vēlas saglabāt NATO aliansi, taču ASV drošības garantijas paliek spēkā tikai ar nosacījumu, ka Eiropas valstis būtiski paaugstina aizsardzības izdevumus un uzņemas atbildību par Eiropas drošību. Tas ietver arī atbildību par lielāka palīdzības apjoma piešķiršanu Ukrainai un karadarbības atsākšanās nepieļaušanu. Tramps savukārt izteicies, ka ASV garantē Polijas drošību, tomēr vairums Eiropas valstu nevar paļauties uz ASV palīdzību, ja tās neizpilda ASV prasības. Tomēr neskaidrā situācija ar Krievijas–Ukrainas kara iznākumu arī Polijai raisa bažas par ASV drošības garantijām. Iespējams, ka mēs atrodamies jauna kodollaikmeta priekšvakarā, kad kodolieročus cenšas iegūt nevis tādas valstis kā Ziemeļkoreja vai Irāna, bet ASV sabiedrotie, kas vairs nevar paļauties uz superlielvaras drošības garantijām.
Tomēr uz ASV rīcību pēdējās nedēļās var paraudzīties arī no cita skatpunkta. Daudzi ASV prezidenti ir centušies panākt lielākus Eiropas valstu ieguldījumus kolektīvajā drošībā un cietuši neveiksmi. Trampam savukārt ir izdevies tik ļoti pārbiedēt sabiedrotos Eiropā, ka tie ir gatavi darīt lietas, kas vēl pirms dažiem gadiem šķita neiespējamas. Norādes uz ASV iespējamo izstāšanos no NATO un atteikšanos militāri atbalstīt Eiropas valstis varētu būt veiksmīga ASV stratēģija panākt lielākus Eiropas valstu ieguldījumus savā drošībā. Šādi raugoties, ASV īstenotā stratēģija atbilst Latvijas interesēm, jo rezultātā paliktu spēkā ASV drošības garantijas NATO sabiedrotajiem un vienlaikus militāri spēcīgāki būtu arī Latvijas sabiedrotie Eiropā. Diemžēl problēma ar šo stratēģiju ir tāda, ka tā ir sāpīga un destabilizējoša. Tā var radīt uzvaras eiforiju Krievijā, kas var izmantot nesaskaņas NATO sabiedroto starpā, lai pārbaudītu 5. panta stiprumu. Problēmu saasina ASV centieni iejaukties Eiropas valstu politikā, atbalstot Putinam un Krievijai labvēlīgās galēji labējās partijas un izsakot teritoriālās pretenzijas pret Dāniju. Ilgākā laika posmā rezultāts tomēr varētu būt militāro spēju ziņā līdzsvarotāka alianse.
Nobeigums – ko no tā visa secināt?
Nav šaubu, ka šobrīd notiek Eiropas drošībai ļoti būtiski procesi, bet tos iespējams interpretēt dažādi un vairums prognožu, visticamāk, būs kļūdainas. Trampa ambīcijas ir milzīgas. ASV prezidents cenšas pārdefinēt attiecības gan ar sabiedrotajiem, gan ar pretiniekiem. Tramps cenšas virzīties uz priekšu ļoti strauji, jo laika gaitā pieaug sabiedrības neapmierinātība ar viņa īstenoto politiku. Tas attiecas gan uz ASV iekšpolitiku, gan ārpolitiku. Trampa popularitāte ir sarukusi, un sabiedrības atbalsts ir mazinājies arī viņa politiskajām prioritātēm.
Tā kā šobrīd nav iespējams izdarīt tālejošus secinājumus par Krievijas–Ukrainas kara gaitu, Eiropas drošību, kā arī potenciālajām pamiera vai miera sarunām starp ASV, Krieviju un Ukrainu, ir vērts atgriezties pie notiekošo procesu un konfliktu fundamentālajām pazīmēm. Minēšu trīs. Pirmkārt, Tramps vēlas panākt mieru Ukrainā. Šis ir viens no Trampa priekšvēlēšanu solījumiem, un arī prezidenta vēlme ieiet vēsturē kā vienam no dižākajiem ASV līderiem ir iemesls viņa pašreizējiem centieniem šajā jomā. Diemžēl ir pamatotas bažas, ka Tramps varētu mēģināt uzspiest Ukrainai sliktu un netaisnīgu mieru.
Otrkārt, Krievijas un Ukrainas intereses joprojām ir diametrāli pretējas, tāpēc centieni diplomātiskā ceļā panākt konflikta atrisinājumu turpinās saskarties ar nozīmīgiem šķēršļiem. Krievija jau iepriekš ir izmantojusi diplomātiju kā aizsegu kara turpināšanai, un šajā ziņā, visticamāk, nekas būtiski nemainīsies. Krievija droši vien cer, ka Trampam apniks un viņš neturpinās centienus izbeigt šo karu. Tas radītu Krievijai labvēlīgus apstākļus un iespēju sasniegt izvirzītos mērķus attiecībā uz Ukrainu.
Treškārt, Eiropas valstīm pašām būs jāuzņemas lielāka loma drošības stiprināšanā. Izskatās, ka Tramps vēlas izbeigt Ukrainā notiekošo karu un nodot atbildības grožus Eiropas valstīm. Šeit ir iespējami gan Ukrainai un Baltijas valstīm labvēlīgi iznākumi, gan arī pavisam nelabvēlīgi. Tomēr būtiski paturēt prātā, ka notiekošie procesi ne tikai rada apdraudējumus Eiropas drošībai, bet arī rada jaunas iespējas. Ja tās tiks izmantotas, Eiropas valstīm nenāksies katrus četrus gadus svīst baiļu sviedrus, gaidot nākamā ASV prezidenta nostāju attiecībā uz viņu drošību.
0