Bašara al Asada režīma krišana Sīrijā bija pārsteigums daudziem, tostarp arī man. Asadu klans pie varas atradās ilgāk nekā 50 gadus. Tikai 8. decembra rītā, kad lidmašīna, kurā atradās al Asads, viņa ģimene un pietuvinātās personas, pameta valsti, kļuva skaidrs, ka ilga un sāpīga nodaļa Sīrijas vēsturē ir noslēgusies. Tās pašas dienas pēcpusdienā parādījās ziņas, ka Sīrijas diktators ir ieradies Krievijā. Tādējādi Sīrijas pilsoņu karš, kas sākās 2011. gada pavasarī, ir beidzies. Vismaz ir cerība, ka tas ir beidzies.
Personiska refleksija
Ko man kā starptautiskās drošības pētniekam un pasniedzējam nozīmē Sīrija? Par Tuvo Austrumu reģionā notiekošo regulāri interesējos, jo šis reģions ik gadu ar neapturamu spēku ielaužas manis pasniegtajos studiju kursos, kļūstot par neizsīkstošu piemēru avotu diskusijās par starptautisko drošību. Kopš 2011. gada arī Sīrija kļuva par bieži apspriestu tēmu sarunās ar studentiem. Pārsvarā šīs diskusijas bijušas ar pesimistisku ievirzi.
Sīrija bija nozīmīga trijos veidos. Pirmkārt, Sīrijā notiekošais pilsoņu karš kļuva par ilustrāciju tam, ka ne visas problēmas starptautiskajā politikā ir iespējams atrisināt. Sīrijas pilsoņu karā bija iesaistīti tik daudzi spēlētāji, ka risinājums šķita neiespējams.
Otrkārt, Sīrija kalpoja kā atgādinājums starptautiskās diplomātijas ierobežojumiem un starptautiskās sabiedrības nespējai rast risinājumu šim konfliktam. ANO sistēma nav pasaules valdība, un tā nespēj apturēt militārus konfliktus, ja karojošās puses to nevēlas.
Treškārt, Sīrija bija vieta, kur, savu interešu vadītas, iejaucās citas valstis. Rietumvalstis atbalstīja opozīciju. Krievija un Irāna atbalstīja al Asada režīmu, turklāt veiksmīgi. Daļu no Sīrijas kontrolēja Islāma valsts. Rezultāts bija haoss. Sīrija cieta arī no tā, ka nemieri šajā valstī sākās 2011. gada pavasarī – nedaudz vēlāk nekā Lībijā. NATO īstenoja militāro intervenci Lībijā, savukārt Sīrijai vilkmes nepietika, turklāt Krievija nebija gatava pamest zem autobusa savu klientu Damaskā. Rezumējot: Sīrija kļuva par traģisku stāstu un brīdinājumu visiem, kuri uz starptautisko politiku raugās ar nepamatotu optimismu.
Jauns sākums
Vēl dažas dienas pirms al Asada bēgšanas nebija skaidrs, ka režīma dienas ir skaitītas. Kad Sīrijas Idlibas reģionā bāzētā nemiernieku grupējuma "Hajat Tahrīr aš Šām" (Hayat Tahrir al-Sham jeb HTS) kaujinieki ieņēma vienu no lielākajām pilsētām Hamu, Sīrijas aizsardzības ministrs Ali Mahmuds Abass bija kaujinieciski noskaņots. Arī Libānas kaujinieku grupējuma "Hizbullāh" līderis Naims Kasems izteicās, ka viņa vadītais grupējums kopā ar Sīrijas valdību aizstāvēsies pret, kā viņš to dēvēja, ASV, Izraēlas un teroristisko grupējumu īstenoto agresiju. Arī eksperti bija nogaidoši, uzskatot, ka militārā kampaņa pret al Asada režīma spēkiem varētu iestrēgt kaut kur pa ceļam uz Damasku.
Kāpēc prognozes par Sīrijā notiekošo bija tik piesardzīgas? Kad tauta nostājas pret diktatoriem, tie var cīnīties vai bēgt. Al Asads bija iepriekš demonstrējis apņēmību cīnīties, tāpēc varēja prognozēt, ka nemierniekiem būs grūti ieņemt Damasku. Arī Krievija un Irāna bija atbalstījušas al Asada režīmu, tāpēc varēja sagaidīt šo aktoru iejaukšanos ar mērķi nepieļaut režīma krišanu. Nekas no tā nenotika. Krievijas gaisa spēki veica vienu uzlidojumu nemiernieku pozīcijām (lai arī konkrētajā situācijā bija grūti runāt par fiksētu frontes līniju) un tālākajos procesos vairs neiejaucās. Vēl pēc neilga laika sociālajos tīklos parādījās informācija, ka Irānas spēki ir pametuši Sīriju. Kad nemiernieki paziņoja par Homsas ieņemšanu, al Asada režīma dienas bija skaitītas, jo tas zaudēja pieeju piekrastes ostām un līdz ar to apgādes iespējas. To redzot, al Asada režīma spēki izvēlējās izklīst.
Kas notika?
Šobrīd vēl nav droši zināms, kāpēc režīms sabruka bez cīņas. Notikumu secība ir zināma, taču nav skaidrs, kāpēc. Vienkāršāk ir izskaidrot starptautisko kontekstu, kurā al Asada režīms krita. Par saviem panākumiem HTS var pateikties Ukrainai, Izraēlai un Turcijai. Sīrijas režīma lielākie atbalstītāji bija Krievija un Irāna. Krievija bija novājināta karā ar Ukrainu, savukārt Irāna un tās atbalstītais šiītu kaujinieku grupējums "Hizbullāh" bija novājināti karā ar Izraēlu kopš 2023. gada rudens. Izraēla jau iepriekš ir veikusi triecienus pa mērķiem, kas saistīti ar Irānu un tās atbalstītajiem grupējumiem Sīrijā, tādējādi vājinot al Asada spēku kaujas spējas.
Īpaši nozīmīgu lomu spēlēja Turcija. Tās atbalstītā Sīrijas Nacionālā armija kontrolēja ievērojamas teritorijas Sīrijas ziemeļos. Bēgot no kara un represijām, Turcijā uzturējās vairāki miljoni bēgļu no Sīrijas, kuri pēc režīma krišanas varētu beidzot atgriezties mājās. Daļu Sīrijas teritorijas kontrolēja kurdu spēki, kurus Turcija uzskata par teroristiskām organizācijām. Turklāt HTS kontrolē līdz 2024. gada novembrim atradās teritorijas Sīrijas ziemeļos, kas robežojās ar Turciju. HTS militāro panākumu pamatā ir Turcijas atbalsts. Ja Krievija un Irāna uzskatāmas par lielākajām zaudētājām pēdējo nedēļu notikumos (protams, pēc Bašara al Asada), tad Turcija ir lielākā ieguvēja. Sīrijas teritorijā atrodas arī ASV spēki, tomēr globālās superlielvaras intereses Sīrijā aprobežojas ar cīņu pret Islāma valsti.
Nav labuma bez ļaunuma
Kas notiks tālāk? Īsā atbilde – ļoti daudz kas. Sīrijā ir notikusi varas maiņa un ir uzsākts pārejas process. Tas var ciest neveiksmi neskaitāmos veidos. Uzmanības centrā ir HTS kaujinieku grupējums, taču al Asada režīma krišanā roku pielika arī citi nemiernieku grupējumi. Kas bija taisnība pirms 10 gadiem, ir taisnība šobrīd – Sīrija ir fragmentēta. Cerības vieš tas, ka al Asada režīma gāšana notika bez lieliem upuriem, pilsētas netika izpostītas un valdības ēkas Damaskā un citviet netika izlaupītas. Pakāpeniski notiek skumjā mantojuma apzināšana – režīma nomocīto un nogalināto cilvēku masu kapu identificēšana. Par kritušā režīma zvērībām varēs pastāstīt bēdīgi slavenajā Sednajas cietumā izdzīvojušie, kurus izglāba režīma krišana.
Tiem, kas palikuši dzīvi, jāmēģina Sīriju padarīt par labāku vietu, kur notiktu ekonomiskā attīstība, pie varas būtu mazāk represīvs režīms un atgrieztos no valsts aizbēgušie cilvēki. Sīrijai būs nepieciešama starptautiskā palīdzība, taču nav zināms, vai tā tiks nodrošināta. Vajadzību ir daudz, un Sīrija varētu nebūt prioritāte. Pagaidām karš zināmā mērā vēl turpinās, par ko liecina, piemēram, Izraēlas īstenotie militārie triecieni.
Sīrijas politisko nākotni šobrīd ir pāragri prognozēt. Pesimismu vairo HTS un tā līdera pagātne. HTS ir islāmistu grupējums, kura līderis ir Ahmeds al Šarā (zināms arī kā Mohammeds al Džolani), kas iepriekš bijis cieši saistīts ar grupējumu "Al Kāida" un Islāma valsti. Gan al Šarā izveidoto grupējumu "Al Nusra Fronte", gan arī vēlāk izveidoto HTS ASV Valsts departaments uzskata par teroristisku organizāciju, tāpēc starptautiska atzīšana varētu būt problemātiska. Līdz šim HTS un tā līderis ir centušies vienot Sīrijas iedzīvotājus un neatsvešināt Sīrijas potenciālos starptautiskos atbalstītājus. Šobrīd gan Sīrija atrodas pārejas procesā, un HTS patiesās prioritātes mēs vēl uzzināsim. Īpaši nozīmīgi būs jautājumi, kas saistīti ar etnisko un reliģisko minoritāšu un sieviešu tiesībām. Vajadzētu notikt arī militāro grupējumu pašlikvidācijai un Sīrijas bruņoto spēku izveidošanai. Sīrija nekļūs par Rietumu tipa liberālu demokrātiju, bet tai nevajadzētu kļūt par Irānu, kur tikumības policija uzrauga sieviešu ģērbšanās stilu. Darāmo darbu saraksts ir garš: Sīrijai būs nepieciešama jauna konstitūcija, jāsarīko vēlēšanas un jāizveido rīcībspējīga valdība, iekļaujot politikas procesā grupas ar dažādām interesēm. Un, protams, Sīrijā valda nabadzība.
Zaudējums Krievijai un Irānai
Al Asada režīma krišanai ir starptautiskas sekas. Notikušais mazinās Krievijas ietekmi Vidusjūras un Tuvo Austrumu reģionā, kā arī apgrūtinās Krievijas ietekmi Āfrikā, jo Hmeimimas lidlauks tika izmantots kā pieturas punkts lidojumiem starp Krieviju un galamērķiem Āfrikā. Tomēr vēl nav zināms, vai Krievijas militārā klātbūtne Sīrijā tiks likvidēta pilnībā. Tartūsas ostas un Hmeimimas lidlauka zaudējums iedragātu Krievijas ambīcijas, bet tas precīzi atspoguļo pašreizējo Krievijas trajektoriju starptautiskajā politikā.
Krievija atbalstīja al Asada režīmu kopš Arābu pavasara sākuma, un tās ietekme bija izšķiroša 2015.–2016. gadā, kad tai ar Irānas atbalstu izdevās mainīt Sīrijas pilsoņu kara gaitu un nodrošināt al Asada režīma izdzīvošanu. Krievija uz brīdi bija kļuvusi par nozīmīgu spēlētāju Tuvo Austrumu reģionā, tomēr tās triumfs bija īslaicīgs. Nespējot pilnībā konsolidēt kontroli Sīrijā, al Asada režīms kļuva aizvien trauslāks, savukārt iebrukums Ukrainā noveda pie Krievijas starptautiskas izolācijas. Putina politikas rezultāts ir vājāka Krievija ar mazāku ietekmi Tuvajos Austrumos.
Notikušais ir iedragājis arī Irānas pozīcijas. Irānas līdzšinējā, uz reģionālās ietekmes palielināšanu vērstā politika ir izgāzusies, jo tās atbalstītie grupējumi – "Hamās" un "Hizbullāh" – ir cietuši smagus zaudējumus karā ar Izraēlu. Irānas raķešu programma ir izrādījusies neefektīva, par ko liecina samērā neveiksmīgie raķešu uzbrukumi Izraēlai 2024. gadā.
Tā kā Irānas reģionālās ietekmes stratēģija ir piedzīvojusi neveiksmi, tā varētu izmantot atlikušo ietekmes instrumentu – kodolprogrammu, potenciāli izraisot plašāku konfliktu Tuvo Austrumu reģionā. Donalds Tramps ir paudis nelokāmu atbalstu Izraēlai, un tas varētu radīt kārdinājumu sabombardēt Irānas kodolinfrastruktūras objektus un iedragāt Teherānas režīma iekšpolitiskās pozīcijas. Irānas teokrātiskā režīma gāšana jau apmēram 40 gadus ir Rietumu "vanagu" sapnis. Sīrijas režīma krišana ir atklājusi Irānas vājumu. Iespējams, atradīsies avantūristi, kuri to centīsies izmantot. Sīrijas iedzīvotājiem gan nekāda labuma no lielākas nestabilitātes Tuvo Austrumu reģionā nebūs. Tikmēr starptautiskās politikas rats turpina griezties.
0