Atzīmējot Annas Brigaderes 155 gadu jubileju un jaunā mācību gada sākumu, piedāvājam iepazīties ar rakstnieces dzejoļiem bērniem, kurus vērts iemācīties no galvas.
Bērnības dienas
Ar sūnainiem salmu jumtiem,
Pēc pakalnes glaudošās,
Stāv manas tēva mājas,
Senlaikus uzceltas.
Snauž lejā dūņains dīķis,
Tur vasarā vardes kurc;
Pie dīķa vītola ēnā
Rāms, dzidrs avotiņš urdz.
Un augšā pret dienvidu sauli
Kā apbruņota pils
Ar zaļām milzeņu velvēm
Stāv vecais, drūmais sils.
Tur manas bērnības dienas
Sev zelta tīkliņus tin,
Pie atmiņas atmiņa sienas,
Sensenējos vārdus min.
Pie avota vītola ēnā
Man bērnības vaiņags irst,
Un viņa saules ziedi
Avota klēpī birst.
Un avota dzidrajā klēpī
Nekad tie vairs nenovīst,
Pār viņiem jaunības rasa
Kā zelta lietus līst.
Zelta ābele
Šī lielā krāšņā pasaule,
Tā ir tā teiku ābele,
Kas gaida, lai to krata.
Kā ābele zeltābolu
Tā pilna saldu brīnumu,
Grib, lai tos redz un skata.
Vismalā sauc: “Ak, atpestī,
Nāc, klausi, tausti, atzīsti,
Mums savu sirdi dodi;
Mums siltas dvēs’les vārdu teic,
Lai topam skaņa, balss un veids,
Lai Nemaņa top Modi!”
Danču tracis
Danču tracis!
Ko nu sacīs
Jauni puiši, meitas jaunas!
Knaši, knaši,
rindā aši!
Māsiņa jau kājas aunas.
Stārks jau arī
Jumtā gari
Skaita tūres, skaita pantus.
Krūmos maza
Ķikukaza
Sauktin sauc tos muzikantus:
Nesiet ģīgas,
Stiepiet stīgas,
Zīle smalki, grieze asi!
Rupi, rupi,
Reizēm strupi
Duksis dabasēs to basi.
Raidi-ri, raidi-ri!
Plaukstas sit, kājas min.
Ekuseze, frankuseze,
Tūdalinitagadin!
Rīta sveiciens
Kur tie agrie bērna rīti,
Pureņziedu apveltīti,
Kad pie gultas māte stāja,
Mosties mani aicināja:
"Augšā, laukā spoža saule!"
Basu kāju, pliku galvu
Nesu savu lielo balvu,
Saucu tumšu rasas leju,
Mežābeles ziedu seju:
"Augšā, laukā spoža saule!"
Un, kad dzīvei dziesma rima,
Dvēsle smagās bēdās grima,
Mīļās mātes pirmā sveika
Sirdī atmirdza kā teika:
"Augšā, laukā spoža saule!"
Brāļi, šito rīta zvanu
Dodu jums kā talismanu –
Burvju vārds pret bēdu gumzu,
Sīku spīti, naida tumsu:
"Augšā, laukā spoža saule!"
Mūs’ māsīte
Baltā bērzu šūpulītē,
Pati balta vizbulīte,
Sīka maza mūs’ māsīte.
Tāl’ aiz zaļās jūras viņa
Sarkanrožu debestiņā
Nolaidās no mēnestiņa.
Mēness sidrablaivu lēja,
Lil’jas ziedu buras sēja,
Māsiņ’ jūru atpeldēja.
Un caur biezu mežu vienu,
Gar tīmekļa pavedienu
Gāja nakti, gāja dienu.
Dienu gāja, nakti gāja,
Kad pienāca mūsu māja,
Nu vairs ceļa nezināja.
Vecais tēvs ar gudru ziņu
Vīla viņu, sauca viņu
Pa atslēgas caurumiņu.
Mūs’ brālītis
Skatat, ļaudis, re kur cēls,
Re, kur dižens iet mans dēls!
Tēva lielās pastalās
Pasauli viņš apbraukās.
Satīs zemi kamolā,
Iesies mātes lakatā.
Un ar vecās mātes brilli
Izsapētīs debess pili.
Savērs visas zvaigžņu dūjas
Vectēvam pie garās nūjas.
Māsai noķers mākonīšus,
Baltos pūku perēklīšus.
Melnam runcim Ļekatu
Pašu peļu ķēniņu.
Vārtus vaļā: viens, divi, trīs!
Kur sper kāju, zeme trīs!
Aiziet dēlis drasādams,
Cepuri mākoņos cilādams!
Baltie jēri
Kling, ling, ling; kling, ling, ling!
To jau nakti nosapņoju:
Re, kur tēva ābeļdārzs
Piesagulis baltu jēru,
Baltu jēru vilnainīšu,
Zīda samta sprogainīšu,
Ik sprodziņas galiņā
Pa dimanta zvārguliņam.
Kling, ling, ling; kling, ling, ling!
To jau nakti nosapņoju:
Ziemeļmeita sārtvaidzīte,
Tā tos jērus sadzinusi.
Ziemeļmeita sārtvaidzīte,
Zilā zvaigžņu sagšiņā,
Tā tos jērus sadzinusi
Zeltskarainu pātadziņu.
Kling, ling, ling; kling, ling, ling!
Sarkansārti rīti deg,
Mežā ceļas saules kalns,
Tek sidraba avotiņi!
Vizēdami, mirdzēdami
Tek sidraba avotiņi,
Nodreb jēriem baltas galvas,
Skan dimanta zvārguliņi!
Vēlās rozes
Kur martā vēl bija gāles spīdums gludens,
Es maijā aizmigušos asnus raku,
Un nu tur atvēris kā dziļu aku
Ar saldu ziedu bagātību rudens.
To garo gaidu! Bārenītes basas
Uz septembra rīta svīdi vēlo
Ar krāšņām ziedu dvēselītēm kvēlo
Zem balti saltas, smagas raudu rasas.
Bet atnāk pusdienas vēl lēni zaigas,
Un manas rozes rubīnapstarotā
Kā karalienes saules segas rotā.
Lai dzied ar mākoņviļņiem dzērvju klaigas!
Un, kad es vakarā tās glāzē lieku,
Pār galdu bārstās visas debess krāsas:
"Mēs esam še, tev klusas mīlas māsas, -
Tev tavā vientulībā starot prieku!"
Kad zeme sapņo paradīzes sapni
Kad zeme sapņo paradīzes sapni,
Tad liekas: tu man tuvāks nu no visiem,
Tu, kuru reiz es tēva vārdā saucu.
Kad zeme sapņo paradīzes sapni
Un bumbieres sviež ziedu piramīdes
Pār jumtu sarkanumu sejā saulei;
Kad maigiem bērziem glezni zaļas auklas
Jau tā no rīta šūpo dzegužzvans,
Ar ziedu vējiem tu man līdzi klīsti,
Ne tēvs vairs man, ne es tev meita esmu;
Tu viens no radniecīgo garu saimes,
Kas mūžu dzelmēs vienots sen ar mani.
Nu mūsu dvēseles svin dzīru dienas,
Kad paradīzes sapni sapņo zeme.
Zemes bērns
Tec tālāk, mīksta ežas mala!
Es slīgstu puķu spilvenos.
Tec, - viņā zilā debess galā
Kūp lauki ziedu puteņos.
Starp magonēm man vieta laba:
Gaiss līgo vēja šūpuļos,
Un karstu kāzu dienu daba
Svin šodien lauku plašumos.
Vējš – precinieks te augdams, kusdams
Pats cilā, gulda, pāro, jauc,
Un karstiem viļņiem elsdams pūzdams
Man lāgu lāgiem pāri trauc.
Sirds tvīkst un ļauj ar saldu tvīksmi:
Lai lūst, lai sprosts un žogi lūst!
Ka radošs spēks ar kaislu līksmi
Var zemes bērniem pāri plūst!
0