Diez vai kāds šobrīd zina, kas ir Eiropas Savienība. Tas ir līdzīgi kā ar Solona teikto par laimi – tikai pēc cilvēka nāves varam pateikt, vai viņš bijis laimīgs. Viens ir vērtēt dzīvi kādā tās mirklī, kaut kas cits – ieraudzīt to kopumā. Nākotnes vēsturnieku izpratne par ES noteikti atšķirsies no mūsu, proti, to cilvēku, kas šajā laikā dzīvoja. Mēs pazīstam ES projektu. Pazīstam tā aktuālās problēmas. Mēs nezinām tā likteni. Bet tas, kāds ir šī projekta liktenis, nosaka arī to, kas ir ES – pavērsiens vēsturē, cēla ideja, kura izgāzās, lielvara, eksperiments, atdzimšana, noriets, cietoksnis, gaisa pils?
Kopējā noskaņa šobrīd ir tāda, ka vēlēšanās būtiskus panākumus varētu gūt labēji orientētās partijas, kuras cita starpā uzskata, ka ES institūcijas pārāk iejaucas dalībvalstu politiskajā dzīvē. Attiecības starp kopīgajām institūcijām un valstu suverenitāti ir problēma, kas lielā mērā definē ES. No vienas puses, tās būtība ir radīt lielvaru nevis ar spēka palīdzību, bet uz brīvprātības un līguma pamata, saglabājot valstu suverenitāti. Tas droši vien ir unikāls eksperiments cilvēces vēsturē. No otras puses, ES valstis ir pārāk dažādas un to intereses tik atšķirīgas, ka kopābūšana vienmēr šķiet apdraudēta un nedroša. Ne velti "Brexit" laika britu prese regulāri ziņoja par visādām pazīmēm, kas liecinot, ka tūlīt, tūlīt ES sabruks. No malas raugoties, šī apsēstība ar ES sabrukuma gaidām likās ļoti dīvaina, bet savā ziņā var piekrist – ja tu tiešām tici ES sabrukumam, ir diezgan viegli atlasīt liecības, kas šīs gaidas šķietami apstiprina (cita lieta, ka daudz faktu liecina par pretējo). Tāpat var saprast arī Putinu, kurš, pēc ekspertu domām, ir pārliecināts, ka ES ir pārāk vāja, savtīga, liekulīga un deģenerējusies, lai ilglaicīgi atbalstītu Ukrainu (laiks rādīs, vai viņam ir taisnība, bet arī šī interpretācija neņem vērā būtiskus faktorus un vēstures liecības).
Lai nu kā, pagaidām ES ir izrādījusies pietiekami izturīga, vismaz lai turpinātu pastāvēt. Daļēji to var skaidrot ar valstu interesēm – katram ir kāds iemesls palikt par spīti tam, ka "Brisele" dara pāri, prasa šo, neļauj to. Daļēji sasaisti nodrošina institūcijas – īpatnējs ES spēks, no kā bīstas un kas kaitina Krieviju, – tā piesaista ar normām, noteikumiem un likumiem, un, ja tu ļauj kādai valstij pārņemt ES normas, integrēties sistēmā, atpiņķerēties no tās ir teju neiespējami. Tomēr šis noteikti nav drošs pamats ES pastāvēšanai. Mēs gribam, lai spāņi un itāļi upurē savas intereses un aizstāv mūs pret Krieviju, kaut vai pievienojas sankcijām, bet kāpēc viņiem to darīt? Institūcijas mūs vieno, bet arī izraisa nepatiku un aizdomas. Ir vajadzīgas arī citas saites un sasaistes. Piemēram, skaidrāka apziņa par "eiropiešiem" kā kopīgu identitāti, interese par citiem eiropiešiem, kaut kāda izpratne un vēlme saprast, kā dzīvo un ko domā citi.
Latvieši diez vai šajā ziņā ir īpaši atšķirīgi no citiem ES pilsoņiem, bet mūsu spēja domāt plašāk par savām personīgajām interesēm un lokālajām problēmām ir samērā ierobežota. Tas nav labi. Latvieši no ES gaida daudz. Ne tikai konkrētus labumus, atbalsta programmas, tirgu bez robežām u.tml., bet arī drošību. Krievijas uzbrukums Ukrainai praktiski izbeidza jebkādu koķetēšanu ar ideju par to, vai bija prātīgi iestāties ES. Bet izteikti uz sevi centrētais domāšanas veids, manuprāt, ir pretrunā ar vajadzību nodrošināt, lai ES pastāvētu un neizjuktu mirklī, kad tiešām ir jāizšķiras – domāt tikai par sevi vai arī par citiem.
Šīs bažas balstās dažādos novērojumos, bet pieminēšu tikai divus, kas saistās ar Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Pirmkārt, vēlēšanu debates krievu valodā. Doma ir skaidra – daudzi latvieši vēlas nostiprināt latviešu valodu kā patiešām funkcionējošu valsts valodu un izslēgt iespēju, ka Latvijā neoficiāli pastāv divvalodība. No otras puses, kā norāda citi, realitāte ir tāda, ka daļai Latvijas pilsoņu dzimtā valoda ir krievu, viņi nereti nokļūst kaimiņvalsts mediju iespaidā, tāpēc ir jāuzrunā arī šī auditorija, un vislabāk to darīt viņu dzimtajā valodā. Pa vidu atsevišķi politiķi nolēma nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu – parādīt vēlētājiem, ka viņi cīnās par svarīgām lietām, un apspēlēt politiskos pretiniekus ar samērā vienkāršām izmaiņām Priekšvēlēšanu aģitācijas likumā, bet netīšām trāpīja vēl vienā zaķī – žurnālistu neatkarībā, cerams – muļķības dēļ, nevis ar tiešu nolūku. Argumenti ir visiem, neņemos spriest, kuram ir taisnība, vēlos pievērst uzmanību tikai vienam aspektam – "krieviski runājošajiem", kuriem bija domātas šīs debates, gandrīz neviens neko nejautāja. Es saku "gandrīz", jo neesmu pārskatījis visus medijus un nebija tā, ka vispār neviens ar krievisku uzvārdu diskusijā netika pie vārda, tomēr kopējā nostādne bija acīmredzama – šī ir latviešu diskusija un krieviski runājošie Latvijas pilsoņi tajā pastāv kā objekti, par kuriem "mums" ir jāizdomā, ko ar viņiem darīt, kur piekāpties un kur saglabāt stingru stāju. Vai viņi vispār gribēja dzirdēt eiroparlamenta kandidātu debates krievu valodā? Es nezinu. Acīmredzami, tam nav īpašas nozīmes. Jūs teiksit, ka Latvijas krievvalodīgie ir īpašs gadījums, ar lietuviešiem un igauņiem latvieši sarunājas un saprotas? Hm, nezinu gan.
Otrs piemērs. Mediji plaši atspoguļoja dažādu partiju skatījumu uz Eiropas Savienības politiskajiem "izaicinājumiem", tai skaitā uz Eiropas Zaļo kursu un dabas aizsardzību. Ekoloģiskās problēmas ir specifiskas ar to, ka tās lielā mērā ir globālas un prasa globālu rīcību. Pat ja šeit un tagad viss šķiet vairāk vai mazāk pieņemami, tas nenozīmē, ka globāli nav jau sākušies procesi, kas manu mazo pasaulīti pēc brīža aizslaucīs. Turklāt, ja lūkojamies uz vidi no personisko interešu skatpunkta un neesam gatavi ziedot daļu savu interešu, tad graujam arī citu motivāciju solidarizēties, globālie risinājumi izpaliek un visi, pat saprotot, ka nekā nedarīšanai būs katastrofālas sekas, var tikai noskatīties notiekošajā. Skaidrs, ka dažādām partijām ir dažāda attieksme pret Eiropas Zaļo kursu, pats kurss arī nav nekāda Dieva dāvana, un taisnīguma jautājums zaļās politikas kontekstā arī nav atrisināts, un tomēr, tomēr… Nav, protams, neviena, kas būtu pret dabas aizsardzību principā, bet tā programmās lielākoties parādās kā abstrakta prasība, kuru vai nu apņemamies izpildīt (retāk) vai ar gariem zobiem pieņemam, vienlaikus mēģinot izprasīt atlaides (biežāk). Lielum lielā daļā programmu uztraukums ir tikai par "savējiem" un grūtībām, ko tiem rada vides aizsardzība, vieni pat norāda, ka par Zaļo kursu lai rūpējas "tās valstis, kuras ir gadu desmitiem neapdomīgi izpostījušas savu dabu". Protams, politiski un īstermiņā tam ir jēga – eirodeputātiem ir jāpārstāv savu vēlētāju intereses un kritizēt ES prasības laikam jau atmaksājas. Tomēr nav iepriecinoši, ka nekur šajās programmās neparādās apziņa, ka mēs tomēr esam vienā laivā un mums vajag solidarizēties ar citiem, upurēt daļu no savām interesēm un labumiem kopējās lietas labā.
Var jau būt, ka politikai ir sava loģika un ir jārēķinās ar to, kādi realitātē ir cilvēki, tāpēc nevar prasīt solidaritāti tur, kur šo solidaritātes jūtu cilvēkiem nav. Bet, piemēram, tie, kuri cer uz krievvalodīgo solidaritāti tad, kad viņi apgūs latviešu valodu, nenorāda, ka mums jāpieņem viss tā, kā tas ir, un nav vērts cerēt uz kaut ko vairāk. Arī ES projekts ir ambiciozs, un daudziem tas kopš paša sākuma ir šķitis pretējs politikas loģikai. Tā nākotne prasīs vēl vairāk. Tomēr es gribētu teikt – ne neiespējamo.
0