Gadi neapšaubāmi skrien kā stirnas. Pasniedzēji to pamana tā, ka pienāk brīdis, kad piemēri un atsauces, kas visu laiku bijušas noderīgas un atdzīvinājušas auditoriju, vairs nestrādā. Tikko ar kolēģiem pārrunājām, ka nevar vairs atsaukties uz filmu "Matrikss", jo tikai daži studenti šo "veco filmu" ir redzējuši. Un, lai gan es vismaz teorētiski nekad nepieņemu, ka ir kaut kas tāds, ko visiem jābūt lasījušiem vai redzējušiem, laiku pa laikam tomēr iekrītu un jūtos pārsteigts. Pagājušajā semestrī kritiskās domāšanas kursā studentiem devu analizēt tekstu par "čekas maisiem", un vesela virkne nesaprata tekstu, jo nezināja, kas ir "čekas maisi". Savukārt tikko vizuālās retorikas ieskaitē iedevu analizēt vairāku reklāmu piemērus, viena no tām bija Lidl Parkside 2023. gada reklāma ar Arnoldu Švarcenegeru. Attēlā Švarcenegers bija redzams saulesbrillēs un ar diviem urbjiem rokās. Biju iedomājies, ka studenti atpazīs atsauci uz "Terminatoru" un to, ka urbji šeit ir analoģiski ieročiem (kas, manuprāt, vispār ir pašsaprotama asociācija), bet vismaz trešdaļa Švarcenegeru neatpazina ("vīrietis saulesbrillēs"), saulesbrilles ar "Terminatoru" sasaistīja tikai daži, asociāciju ar ieročiem nolasīja kādi divi, un viena studente rakstīja, ka reklāma domāta "vecākiem vīriešiem", jo viņi vairāk varētu apbrīnot aktieri. Diemžēl atliek vien piekrist.
Vecums ir vienlaikus sarežģīta un vienkārša parādība. No vienas puses, gerontoloģija jeb organismu novecošanas pētniecība šobrīd pieņemas spēkā arvien vairāk, jo vidējais cilvēka dzīves ilgums palielinās un sabiedrības novecošanās pamazām rada jaunas prasības gan sociālajai videi, gan medicīnai un mentālās veselības jomai, tā ietekmē politiku, maina izpratni par darba un ģimenes dzīvi, aktualizē dažādas ētiskās dilemmas. Futurologi, kas prognozē daudzu profesiju izzušanu tehnoloģiju attīstības rezultātā, sola ilgu mūžu un pieaugošu pieprasījumu tām nodarbēm, kas saistās ar vecu cilvēku labklājības nodrošināšanu. No otras puses, nekā sarežģīta vecumā nav. Cilvēces gaitā vecums ir kārtīgi izpētīts, kaut kādā ziņā viss par to jau ir pateikts un zināms. Tas ir viens no novecošanas aspektiem, ka gadu gaitā vari pārliecināties, ka visas banalitātes par vecumu ir patiesas. Tai skaitā par neatbilstību starp to, kā apzinies sevi (parastās frāzes ir "es jūtos jauns", "es nejūtu savu vecumu", "es nespēju noticēt, ka man jau ir tik daudz gadu"), un to, kā apkārtējie pret tevi sāk izturēties, ko var redzēt spogulī un kādus signālus dod ķermenis – diemžēl tas vienmēr ir SOS.
Viens no pagājušās nedēļas nozīmīgākajiem politiskajiem notikumiem bija pirmās debates starp abiem ASV prezidenta amata kandidātiem – pašreizējo prezidentu Džo Baidenu un bijušo prezidentu Donaldu Trampu. Baidenam šobrīd ir 81 gads, Trampam pirms pāris nedēļām apritēja 78. Viņi abi bija rekordisti vecuma ziņā, kad stājās prezidenta amatā, un viņi abi atkal piedalās vēlēšanās, pretendē uz nākamo termiņu, un, ja vinnētu un nodzīvotu līdz termiņa beigām, tad Baidens savu prezidenta karjeru beigtu 86, bet Tramps 82 gadu vecumā. Pēc jebkuras profesijas standartiem tas ir daudz, un skaidrs, ka ASV prezidenta amats nav no vienkāršākajiem, tur ir, ko darīt. Jautājums par abu kandidātu, bet īpaši Baidena fizisko un mentālo atbilstību amata prasībām tiek apspriests jau sen, bet pagājušās nedēļas debates, kā daudzi komentētāji jau norādījuši, izvirzīja jautājumu par Baidena vecumu priekšplānā. Jāatzīstas, ka šo diskusiju brīžiem bija neomulīgi skatīties, cringe tīrā veidā. Baidens likās vārgs, trausls un reizēm acīmredzami nesaprata, ko grib pateikt. Uz šī fona Tramps izskatījās daudz pārliecinošāks, turklāt vairāk ieturēts nekā parasti, un var viegli iedomāties, ka amerikāņi, nostādīti šādas izvēles priekšā, dod priekšroku Trampam. Te gan jāpiebilst, ka fiziskā un mentālā atbilstība amatam ne vienmēr ir tieši saistīta ar to, vai cilvēks tiek ievēlēts.
Trampa ārsts iepriekšējo vēlēšanu laikā atzina, ka viņa veselība ir "šokējoši izcila" (astonishingly excellent). Tramps nesmēķē, nelieto alkoholu, spēlē golfu, pārtiek no burgeriem, un viņa fiziskā veselība patiešām nav radījusi nopietnas šaubas pat oponentos. Vairāk diskusiju ir bijis par viņa mentālo veselību. Trampam te gan ir, ko atbildēt – viņš lielās, ka esot nokārtojis kognitīvo spēju testu, ar kura palīdzību pārbauda, piemēram, vai cilvēkam nav vecuma demences pazīmju. Tramps par to ir ļoti lepns un aicina, lai tādu pašu testu veic arī Baidens. Pats fakts, ka atbilstība ASV prezidenta amatam tiek vērtēta pēc tā, vai cilvēkam ir vai nav vecuma demence, manuprāt, ir uzmanības vērts, bet tipiski Trampam, lieloties par to, kā to nokārtojis, viņš par šo testu stāsta lietas, kādu tajā nemaz nav.
Pēc diskusijas vairāki ietekmīgi mediji, ieskaitot "New York Times" un "Economist", aicināja Baidenu atsaukt kandidatūru, bet pats Baidens, šķiet, neplāno neko tādu darīt. Nākamajā dienā pēc diskusijas viņš uzstājās mītiņā un daudz izteiksmīgāk un drošāk nekā televīzijā aizstāvēja savu kandidatūru. Viņš atzina, ka nav vairs jauns, bet atšķirībā no Trampa zina, kas ir patiesība, prot atšķirt labo no ļaunā un prot darīt prezidenta darbu. Viss jau būtu labi, bet, cik var saprast, te lielā mērā runa ir tikai par paša prezidenta izjūtu – viņam pašam šķiet, ka viņš var tikt galā. "New York Times" vienā no rakstiem par Baidena izgāšanos televīzijā apgalvoja, manuprāt, diezgan pārsteidzošas lietas – Baidens lēmumu par atkārtotu kandidēšanu pieņēma, būtībā konsultējoties tikai ar ģimeni, nekādu plašāku debašu par riskiem, kādi varētu būt Baidena atkārtotai izvirzīšanai par prezidenta amata kandidātu, demokrātu augšgalā nav bijis, viņam nav padomnieku, kuri būtu gatavi kritizēt kampaņu, viņam gandrīz vairs nav palicis tādu kolēģu, kurus viņš nopietni uzklausa, un tie, kuri ir palikuši, viņu tikai atbalsta. Tas izklausās pēc ceļa uz nepatikšanām.
Patiesībā grūti pat saprast, kā ASV nokļuvušas šādā gerontokrātiskā situācijā, proti, situācijā, kad pie varas ir veci cilvēki. Mums gerontokrātija pirmām kārtām asociējas ar PSKP CK politbiroju un astoņdesmitajiem gadiem, kad padomju kompartijas ģenerālsekretāri mira kā mušas. Leonīds Brežņevs nomira 75 gadu vecumā. Pēc viņa 67 gadu vecumā pie varas nāca Jurijs Andropovs un divus gadus vēlāk nomira, tad 72 gadu vecumā Konstantins Čerņenko un gadu vēlāk nomira – lai izbeigtu šo apkaunojošo bēru sēriju, par padomju līderi kļuva jauneklīgais Mihails Gorbačovs, kuram bija 54. Tātad viņi visi bija jaunāki par pašreizējiem ASV prezidenta amata kandidātiem.
Savā ziņā ir pārsteidzoši, ka šī sacensība starp diviem sirmgalvjiem notiek demokrātijā, bet, ja tā padomā, autoritāros režīmos vecu cilvēku valdīšana nav nemaz tik pašsaprotama. Protams, šādos režīmos valdniekiem ir tendence turēties pie varas pēc iespējas ilgāk (Robertam Mugabem bija 93, kad viņu 2019. gadā padzina no Zimbabves prezidenta amata, Portugāles diktators Antoniu Salazars 1968. gadā 79 gadu vecumā piedzīvoja insultu un nokļuva komā, pārsteidzošā kārtā viņš pēc laika atguva samaņu, bet padotie no diktatora slēpa, ka viņš ir atstādināts no amata, un līdz pat Salazara nāvei 1970. gadā izlikās, ka pilda viņa pavēles). Tomēr šie cilvēki pie varas lielākoties nokļūst brieduma gados vai pat jaunībā. It kā mazsvarīgs, bet tomēr pārdomu vērts, manuprāt, ir arī fakts, ka daudzi nacistiskā režīma vadītāji bija samērā jauni – 1933. gadā, kad Ādolfs Hitlers tika ievēlēts par kancleru, viņam bija 43, Jozefam Gēbelsam 35, Henriham Himleram 32, Ādolfam Eihmanim 26. Populārajā kultūrā viņus nereti attēlo vecākus.
Demokrātijas parasti uzliek ierobežojumus tam, cik ilgi viens cilvēks var valdīt, un, lai nokļūtu pie varas, viņam sabiedrība ir jāpārliecina par savu varēšanu. Bet arī demokrātijās politiķu vecuma spektrs ir ļoti plašs. Piemēram, šobrīd Francijā notiek vēlēšanas un labējo premjerministra amata kandidāts ir Žordans Bardelā, kuram ir 28 gadi, viņam pretim stāv pašreizējais premjers Gabriels Atāls, kuram ir 34. Pēc visādiem standartiem spriežot, tie ir jauni cilvēki. Mūsu premjerei Evikai Siliņai ir 48 gadi, un viņa tika pasniegta kā "Jaunās Vienotības" "jaunās paaudzes" politiķe, ko var saprast visādi, bet katrā ziņā viņa ir vairāk pieredzējusi nekā vairāki mūsu iepriekšējie premjeri, kad stājās amatā, – Andrim Šķēlem bija, šķiet, 37, Guntaram Krastam – 39, Mārim Gailim – 43. Universitātē viņi visi skaitītos "jaunie kolēģi". Un kopumā aina šķiet tāda, ka relatīvi jauniem cilvēkiem ir arvien lielāka iespēja demokrātiskā ceļā nokļūt pie varas.
Vārdu sakot, neizskatās, ka gerontokrātiskā iekārta, kas vismaz šobrīd ir izveidojusies ASV, uzskatāma par mūsu laikmeta īpašu iezīmi, proti, diez vai, sabiedrībai novecojot, sāksies veco cilvēku valdīšana. Tāpat neizskatās, ka tā ir demokrātiskās iekārtas iezīme vai autoritārisma laikmeta sākuma pazīme. Iespējams, sava nozīme ir partiju iekšējai struktūrai, vai varbūt arī tā ir sagadīšanās. ASV demokrātu partijas problēma nav tikai tā, ka Baidens ir vecs, – viņiem vienkārši nav neviena cita kandidāta, kuram ir kaut vismazākās cerības uzvarēt Trampu.
"Economist" norāda, ka šobrīd aptaujās pārsvars ir Trampam, un izgāšanās debatēs tikai pastiprina kopējo noskaņu, ka Baidens ir lemts sakāvei; šī prognoze noteikti nav absurda. Tomēr lielu cilvēku grupu uzvedību ne vienmēr var viegli prognozēt. Alans Lihtmans ir slavens ar to, ka 9 no 10 nesenākajām ASV vēlēšanām pareizi prognozējis iznākumu. Viņš apgalvo, ka vēlētāji balso, vērtējot savu situāciju un valdības darbību kopumā, nevis koncentrējas uz kaut kādām detaļām, pat ja medijos vislielākā uzmanība tiek pievērsta tieši tādām detaļām kā, piemēram, debates. Viņa prognoze pašreiz ir tāda, ka jānotiek kaut kam tiešām katastrofālam, lai Baidens zaudētu. Neņemos spriest, kuram taisnība, bet pasaules lielākais politiskais šovs ir sācies.
0