Sīks notikums, pāris teikumu ziņu lentē – nesen slēgts lietoto grāmatu veikals "Robert’s Books" Dzirnavu ielā un ezoteriskajai literatūrai veltītā "Rēriha grāmatnīca" Čaka ielā. Šie veikali droši vien nebija plašai publikai pazīstami, un to ietekme uz Rīgas kultūras dzīvi bija ierobežota, tomēr abi pastāvēja ilgus gadus un tiem bija savi cienītāji un savas apmeklētāju kopienas. Te man jāatzīstas un vienlaikus jāatklāj, cik ilgi es skrīvēju slejas, jo 2009. gadā, kad vēl rakstīju avīzei "Diena", man ir bijusi sleja par to, ka ir atklāts jauns antikvariāts (un jā, tā es to nosaucu) "Robert’s Books".
Gluži paredzami es tolaik komentēju, cik maz grāmatu antikvariātu Rīgā ir palicis un kā internets ietekmē grāmatu tirdzniecību. Ja tā padomā, abu šo grāmatnīcu aizvēršana iezīmē vēl viena perioda noslēgumu. Es, piemēram, vēl atceros vietas, kur padomju laikā atradās grāmatnīcas. To bija daudz, man patika uz tām iet, bet tagad grāmatveikalā "Gaisma" atrodas "McDonald's" restorāns, ārzemju literatūras antikvariātā mitinās kafejnīca "La Kanna", "Politiskās grāmatas" vietā mājo "Electrolux", iepriekš pasūtāmo grāmatu veikalā ir apģērbu veikals "Boss", "Centrālā antikvariāta" vietā – veikals "Marella", bet "Zinātniskās grāmatas" vietā esošais Stabu ielas "Double Coffe" pats jau ir slēgts. Pēc neatkarības atgūšanas un īpašuma tiesību atjaunošanas vecie veikali pamazām pazuda, toties tika atvērti jauni – gan tie, kuri ar laiku pārtapa par šobrīd pazīstamām grāmatveikalu ķēdēm, gan, mūsdienu valodā runājot, neatkarīgie grāmatveikali, pie kuriem pieskaitāmi arī "Robert’s Books" un "Rēriha grāmatnīca". Lielum lielais vairums no neatkarīgajiem veikaliem ar laiku iznīka, tagad arī šie divi.
No vienas puses, neatkarīgo grāmatnīcu liktenis ir saistīts ar to īpašnieku spēku un interesēm, tāpēc jābūt uzmanīgiem, kad no to atvēršanas vai slēgšanas gribam izdarīt kādus vispārīgus secinājumus. No otras puses, grūti tos neskatīt kā daļu no plašākām tendencēm pasaulē un Latvijā.
Daži globālie procesi, kuri ietekmē grāmatveikalu pastāvēšanu, ir labi zināmi.
Pirmkārt, tā ir grāmatu tirdzniecība internetā – 90. gadu beigās sevi piesaka "Amazon.com", bet šobrīd gandrīz visi, kam nav slinkums, tirgojas attālināti (starp citu, cik saprotu, "Rēriha grāmatnīcas" interneta veikals turpina pastāvēt). Diemžēl nezinu, kāda daļa grāmatu tirdzniecības šādā veidā notiek Latvijā. Amerikā 50% grāmatu tirgus paņem "Amazon", un starp 1998. un 2020. gadu neatkarīgo grāmatnīcu skaits ASV samazinājās uz pusi. Latvijā gan jau internetā tiek tirgots stipri mazāk. Atceros, kādreiz grāmatveikali Latvijā piedāvāja klientiem pasūtīt grāmatas no ārzemēm, šobrīd man ir grūti saprast, kāpēc kādam būtu jēga kaut ko tādu darīt. Bet grāmatas, kas izdotas latviešu valodā, es, piemēram, iegādājos tikai grāmatveikalos.
Tas, uz ko norāda gandrīz visi, runājot par atšķirību starp grāmatnīcu un internetu, – grāmatnīca sniedz iespēju nejauši pamanīt kaut ko pilnīgi neplānotu, pašķirstīt grāmatu, palasīt, dažkārt tā patiešām var būt tīri fiziska sajūta, kāpēc gribi kādu grāmatu lasīt ilgāk, turēt rokās, galu galā iegādāties. Vienlaikus, kā bija norādīts kādā komentārā par grāmatām, cilvēkiem patīk grāmatveikali, patīk tajos uzturēties, šķirstīt grāmatas, bet mazāk patīk tur grāmatas pirkt. Un jāatzīstas, ka man ir līdzīgi. Bija laiki, kad viens no ceļošanas priekiem bija pārvest mājās kādu labā grāmatveikalā uzietu labu grāmatu. Pēdējo reizi, kad (patiesībā pēc ilgiem laikiem) biju Londonā, speciāli aizgāju uz Čēringkrosas ielu ar tās grāmatveikaliem, lai uzturētu šo tradīciju. Iegāju piecstāvīgajā "Foyles" un iznācu ārā ar tukšām rokām, pāris grāmatu vākus nofotografēju, bet nekas nelikās tāds, ko acumirklī vajadzētu pirkt un pēc tam nēsāt līdzi. Var taču vēlāk pasūtīt "Amazon". Tāpat bija Portlendā Oregonas štatā, kur ir pasaules lielākais neatkarīgais grāmatveikals "Powell’s Books", vismaz tā apgalvo visi Portlendas ceļveži. Veikalā esot ap miljons grāmatu, tieši desmitniekā netrāpīja neviena. Bet veikalu pastāvēšanu pirmām kārtām tomēr nosaka nevis tas, vai cilvēkiem tie "patīk" un vai viņiem ir "žēl", ka tādi pazūd, bet tas, vai viņi šajos veikalos grāmatas pērk.
Otrs faktors, kas globāli ietekmē grāmatveikalu likteni, ir digitalizācija. Vēl 2000. gadu sākumā likās, ka elektroniskās grāmatas aizvietos drukātās. Šīs bažas īsti nepiepildījās. Proti, kļūda bija iedomāties, ka digitālā revolūcija ir tāda pati kā grāmatu drukāšanas revolūcija. Likās, ka pastāv likumsakarība – māla plāksnītes nomaina papiruss, papirusa ruļļus nomaina iesietas grāmatas, manuskriptus nomaina iespieddruka, bet drukātās grāmatas ir jānomaina digitāliem failiem. Tā vietā grāmata kā objekts izšķīda daudzās formās un pakalpojumos – vienlaikus pastāv dažāda formāta faili ar dažādām lasīšanas iespējām un ierīcēm, līdzās ir dažādu žanru un formātu audiogrāmatas, turklāt tagad pāreju starp medijiem atvieglo mākslīgais intelekts. Lai nu kā, grāmatas tomēr nepazuda.
Cits jautājums ir, kā tās tiek lasītas. Te atkal jārunā par to, ka lasīšana nekad nav bijusi vienveidīga – cilvēki lasa daudzu un dažādu iemeslu dēļ daudzos un dažādos veidos. Un izskatās, ka jautājums par grāmatveikaliem mūsdienās ir arī jautājums par to, tieši kuriem lasītājiem grāmatveikali ir vajadzīgi un kāpēc, un atbilde nevar būt – visiem un tāpat vien. Piemēram, ASV lielākā grāmatveikalu ķēde "Barnes & Noble" pēc 2008. gada finanšu krīzes bija tuvu iznīcībai, bet šobrīd tā atkal izplešas. Džeimss Donts, kurš uzņēmuma vadību pārņēma 2019. gadā, norāda, ka iepriekš, piemēram, veikalos grāmatas bija izkārtotas lielās kategorijās un pēc alfabēta atbilstoši autora uzvārdam, bet, viņaprāt, tas nav pareizi, jo cilvēks, kurš meklē noteiktu grāmatu un noteiktu autoru, to var izdarīt daudz vieglāk un labāk "Amazon". Un, pēc Donta domām, "Amazon" ir atspaids grāmatveikaliem, jo tiem vairs nav jāglabā liels daudzums "garlaicīgu grāmatu". Tātad, piemēram, mana filozofa vai augstskolas pasniedzēja profesija prasa, lai es izmantoju grāmatas, bet vairums grāmatveikalu patiesībā nav piemēroti, lai nodrošinātu mani ar grāmatām, manā profesionālajā jomā tie mūsdienās īsti nav vajadzīgi. Protams, ir mazliet žēl, ka, piemēram, Helsinku akadēmiskās grāmatas veikals ir krietni pieticīgāks savā piedāvājumā nekā pirms desmit gadiem, bet tas ir diezgan likumsakarīgi.
Pirms dažiem mēnešiem žurnālā "The Atlantic" bija Rozas Horovičas raksts par to, ka mūsdienu studenti kaut kādā ziņā pat nespēj izlasīt veselu grāmatu. Šoreiz neiedziļināšos jautājumā, spēj vai nespēj, bet skaidrs, ka attieksme pret grāmatu lasīšanu mainās un tas ietver arī attieksmi pret to, vai ir svarīgi un vērts lasīt grāmatu no vāka līdz vākam. Tomēr no tā nevar secināt, ka tie paši jaunieši vispār nelasa grāmatas. Piemēram, "TikTok" tēmturis "BookTok", kura lietotāji lielākoties apspriež romantiskos un fantāzijas romānus, atstāja statistikā manāmu iespaidu uz šo žanru literatūras patērēšanu. Katra otrā slavenība, šķiet, apgalvo, ka pastāvīgi nēsā līdzi pāris grāmatu. Tā ka grāmatveikalu problēma, atkārtojot jau iepriekš teikto, ir nevis tas, ka cilvēki vairs nelasa grāmatas, bet tas, kā saprast, kurus grāmatu lasītājus ir vērts uzrunāt un kā to darīt.
Latvijā grāmatveikalu dzīvi vēl grūtāku padara nelielais cilvēku skaits. It sevišķi mazpilsētās grāmatveikaliem ir grūti izdzīvot. Turklāt nav runa tikai par neatkarīgajām grāmatnīcām, bet par grāmatnīcu vispār. Un tas aplis, kas iegriežas, nerada optimismu – grāmatas maz pērk, grāmatveikalu apgrozījums samazinās, piedāvājums kļūst nabadzīgāks, pircēju vēl mazāk, grāmatveikals pazūd. Turklāt, kad vairs nav ne vietējā pasta, ne avīžu kioska, ne grāmatveikala, ne bibliotēkas, ne veikala, kas vispār var piesaistīt cilvēku šai vietai?
Diemžēl nevaru pateikt, kā to visu atrisināt. Tomēr gribu atgriezties pie "Barnes & Noble" piemēra. Veikalu ķēde tika transformēta dažādos veidos, un droši vien cilvēki no malas nemaz nevar tā vienkārši uzzināt, kas tika izdarīts. Tomēr kaut vai no uzņēmuma vadītāja Donta teiktā var nolasīt zināmu koncepciju. Viena lieta, ka "Barnes & Noble" sākotnēji mēģināja kļūt par tādu kā pusuniversālu veikalu, kurš piedāvā arī dažādus digitālus produktus, bet, kā viņi paši saka, par "Apple" viņiem neizdevās kļūt. Tātad viņi saglabāja savu grāmatveikala identitāti. Otrkārt, viņi, šķiet, ir atteikušies no domas piedāvāt visiem visa veida literatūru un atlasa, viņuprāt, interesantāko, ko arī cenšas pasniegt apmeklētājam pēc iespējas draudzīgāk un tā, lai pircējiem ir parocīgi kaut ko nezināmu pamanīt un atklāt. Treškārt, Donts uzsver, ka uzticas savu veikalu darbiniekiem, kuri vislabāk pazīst kopienu, kurā dzīvo, un pircējus, ar kuriem strādā, un tāpēc viņi ir tie, kuri pieņem lēmumus par grāmatu prezentāciju un savā ziņā kļūst par tādiem kā prezentēšanas kuratoriem. Es nezinu, cik lielā mērā Latvijā to var atkārtot, jo galu galā to, ko var izdarīt Manhetenā, nevar izdarīt, teiksim, Cēsīs. Tomēr, piemēram, Cēsīs ir grāmatveikals, kas ir "Zvaigznes grāmatu nams", un, manuprāt, šis vārds ietver to, uz ko šobrīd grāmatveikali virzās, proti, būt ne tikai veikali, bet arī grāmatu nami saviem grāmatu lasītājiem. Droši vien ar to ir par maz, jo arī "Robert’s Books" un "Rēriha grāmatnīca" savā ziņā bija "grāmatu nami", tomēr nevaru iedomāties arī nekādas citas prātīgas alternatīvas. Atliek vien stūris lielveikalā.
0