Šovasar viesu mājās "Uguņu Dambji" notika "Satori" nometne, kurā gandrīz 30 autori sešu dienu garumā veidoja tekstus par tēmu "ķermenis". Dzejas darbnīcu vadīja Ivars Šteinbergs, prozas – Ieva Melgalve, esejistikas – Anna Auziņa. Šajā sērijā piedāvājam iepazīties ar daļu no nometnē tapušajiem tekstiem.
Katru dienu Agate ieradās pie Takeuči tieši septiņos no rīta. Viņa palīdzēja apģērbties un uzvilkt apavus, pagatavoja dažus vienkāršākos ēdienus, ko pa šo laiku bija iemācījusies. Tad atgādināja, kuras zāles jādzer kurā dienas laikā, un pakavēja viņam laiku. Aplēja telpaugus vai vienkārši parunājās.
Vienudien, kamēr Agate grieza Takeuči nagus, viņš teica:
"Agate – tas ir skaists un vienkāršs vārds."
"Nav tur nekā skaista," Agate nepacēla acis no nagu standziņām.
"Ir gan!" viņš iebilda. "Agate skan gandrīz kā agatte kudasai, kā "lūdzu, ienāciet". Tāpat, kā tu ienāci manā dzīvē."
Agate bija tikusi līdz kreisajai plaukstai. Tur bija jāgriež tikai četri nagi, jo mazajam pirkstiņam trūka augšējās falangas. Takeuči vienmēr sēdēja, salicis rokas tā, lai šis mazais pirkstiņš būtu apslēpts.
"Šodien dreb mazāk," Agate noteica, turēdama Takeuči plaukstas un cenzdamās neatrauties no vīrieša pieskāriena. "Labi, ka pamēģināji tās zāles."
"Jūs, rietumnieki, esat pārāk tieši un rupji," Takeuči smiedamies teica un norādīja, lai Agate aizdedzina un padod cigareti. "Ar vecākajiem nedrīkst tik strupi runāt."
Agate joprojām nesaprata, kā šeit darbojas cilvēku prāti, kas ir labi vai slikti un ko drīkst vai nedrīkst darīt. Viņa bija tikai gribējusi mācīt skolēniem angļu valodu kaut kur pēc iespējas tālāk no mājām. Taču pēdējā brīdī, pēc lidojuma pāri sešām laika joslām, izrādījās, ka viņai tomēr nebija īstā sertifikāta un nebija arī mazā, personalizētā zīmodziņa, ar ko cilvēki šeit paraksta visus dokumentus. Un neviens neko nepaskaidroja – viss bija jāsaprot tāpat, jārunā riņķī un apkārt un jāatstāj patiesā nozīme kaut kur vidū, noslēpta un zīmīgi atklāta reizē. To Agate nespēja, pat ar visiem saviem filoloģijas grādiem ne. Toties, ja trūka naudas, viņa spēja apkopt vecu vīru, kam pampst un trīc rokas un kurš pats vairs nespēj apģērbties vai pieliekties pēc kurpēm. Tam īpašu sertifikātu nevajadzēja, jo tas bija darbs, ko neviens negribēja darīt. Sākumā viņa bija prasījusi – vai viņai, lūdzu, lūdzu, nevarētu piešķirt kādu sievieti, kādu tantiņu, bet nevienas tantiņas nebija. Toties bija Takeuči.
Mājās viņš staigāja uzrotītām piedurknēm un neslēpa tetovējumus. Tie pilnībā noklāja apakšdelmus un beidzās līdz ar plaukstas locītavām. Agatei šķita, ka tā bija miesa un vienlaikus arī vairs nebija miesa, bet gan mīti, mošķi un sapņi, kas pārvērsti tintē un iepludināti zem ādas. Kreiso Takeuči roku no vienas vietas klāja zvīņas. Tās bija dzeltenas un sārtas, bet, ja labi ieskatījās, arī drusku zaļas un zilas, un violetas, it kā visas krāsas tomēr vestu atpakaļ pie vienas vienīgās. Uz labās rokas viņam bija birstošas peonijas, gaļīgas un trauslas reizē, bet tām pa vidu izlocījusies vientuļa, sarkana zivs.
"Ir tāds stāsts," Takeuči iesāka. "Kāda karpa centās uzpeldēt augšup pa strautu, lai atgrieztos vietā, kur izšķīlusies. Straume bija stipra un mētāja karpu pret akmeņiem tā, ka sadauzīja to galīgi asiņainu. Zvīņas bija atlocījušās, un spuras salauztas, un, kad zivs beidzot nonāca galā, tā jau bija gandrīz mirusi. Taču, to redzot, dievi nolēma apbalvot karpu par neatlaidību un pārvērta to par zelta pūķi."
"Kāpēc dievi nevarēja vienkārši palīdzēt karpai jau no paša sākuma?" Agate jautāja, lai gan zināja, ka jautājums ir muļķīgs, ka grūtības vienmēr nāk pirmās un nevar uzreiz tā ņemt un pārlēkt pie laimīgām beigām. Takeuči domīgi raustīja apakšdelma matiņus.
"Varbūt tāpēc, ka tobrīd karpas dvēsele vēl nebija izaugusi lielāka par tās ķermeni?" viņš beidzot noteica.
"Es gan domāju, ka tas bija nežēlības dēļ," Agate iebilda. "Vai aiz vēlēšanās pamocīt kādu, kas ir vājāks, ievainojamāks. Kā tev šāds stāsts? Sengrieķu templī kalpo jaunava. Parasta meitene, kas dzīvo pati savā nodabā, līdz kāds dievs viņu sagrib un turpat arī izvaro."
"Templī!" Takeuči neticīgi sarauca uzacis. Bija redzams, ka viņam tas šķiet neiedomājami.
Agate stāstot bija nevilšus saburzījusi Takeuči kreklu, kuru tobrīd turēja rokās. Viņa to izkratīja un turpināja:
"Bet ko dievi sodīs par tempļa apgānīšanu? Savējo? Protams, ka ne! Viņi sodīs jaunavu. Pārvērtīs viņu par briesmoni – viņas mati kļūs par čūskām, skatiens sasaldēs cilvēkus akmenī, un varoņi no visām malām steigsies nonāvēt briesmoni, kas nemaz nav pelnījusi būt briesmone."
Takeuči neko neatbildēja, tikai mirkli noraudzījās viņā, tad pagrieza sānu, lai Agatei būtu vieglāk palīdzēt viņam uzvilkt kreklu.
Būdama Takeuči ģērbēja, Agate zināja, ka tetovētas ir ne tikai viņa rokas, bet viss ķermenis no ceļiem līdz pat atslēgas kaulam. Viņa klusībā ar acīm mēdza izstaigāt virpuļu, vilnīšu un mākoņu rakstu uz viņa pleciem, vēdera un ribām un ievēroja vietas, kurās melnais pāriet uz pelēko vai tumši zilo vai kur irezumi mākslinieks iestrādājis šauras, gaišas maliņas, kas norobežo vienu motīvu no otra. Uz muguras viņa redzēja pašu galveno – shudai jeb centrālo motīvu, kam pakārtoti visi pārējie simboli. Rokoties internetā, viņa noskaidroja, ka parasti galvenais motīvs ir mītiski tēli vai varoņi. Dēmoni vai samuraji, kas tur savas nocirstās galvas rokās, kamēr no viņu vēderiem gāžas taustekļiem līdzīgi zarnu mudžekļi. Takeuči galvenais motīvs bija kappa – zaļš purva briesmonis, kas aiz matiem rauj sievieti tumšā atvarā.
"Dažkārt kāds tevi parauj zem ūdens, nelūdzot atļauju," Takeuči paskaidroja.
"Tātad tu esi tā sieviete?" Agate jautāja.
"Es esmu tā sieviete," Takeuči pamāja ar galvu. "Bet dažkārt es mēdzu būt arī tas otrs, tas briesmonis, kad man tā lika. Tev liek, un tu dari. Vairs ne, bet toreiz tā bija."
Vienudien pie Takeuči atnāca cilvēks, kam bija jāuzstāda dzīvoklī televīzija, un Takeuči lūdza Agatei, lai viņa palīdz uzvilkt melno termokreklu. Tam bija augsta apkaklīte un piedurknēs caurumi īkšķiem, lai tās nejauši neuzslīdētu augšup. Agatei šķita, ka Takeuči pēkšņi bija pārvērties par kantainu tumsas laukumu – melnu un bezpersonisku –, bet darbinieks tik un tā izskatījās sabijies un ik pa laikam nervozi paraudzījās uz vecā vīrieša rokām, it kā spētu redzēt cauri audumam. Slēpties nebija jēgas, jo visi zināja, ka šajā rajonā, šajā mājā, šajā dzīvoklī dzīvo vīrs, kam nav mazā pirkstiņa falangas, kam uz rokām ir peonijas un zivis, un pūķi, un citas zīmes, pēc kurām yakuza iešķiro padotos rangos un grupās. Kā Takeuči reiz smēķēdams stāstīja, katram tur ir savs uzdevums, savi pienākumi, un, jo augstāk tu kāp, jo vairāk tinte izplešas pār tavu ķermeni. Ja viņš cigaretei uzdzēra ko stiprāku, tad stāstīja arī, ka par izstāšanos jāmaksā ar pirksta falangu, lai visi pēc tam redzētu, ka esi nodevējs un tev nevar uzticēties nedz savējie, nedz svešinieki.
Tagad Agate šo neuzticēšanos redzēja. Kad televīzijas uzstādītājs kaut ko gribēja jautāt, viņš uzsvērti vērsās pie Agates, nevis pie Takeuči, it kā sirmā vīrieša istabā nemaz nebūtu. Viņam noteikti bija jāizdzīvo varena iekšējā kauja par to, kas ir mazākais ļaunums – ārzemniece vai mafijnieks. Viņa redzēja, kā Takeuči samiernieciski noliec galvu un sakniebj apvītušo, dzimumzīmēm apbārstīto muti.
Todien Agate aizgāja mājās un ilgi nosēdēja pie guļamistabas loga. Aizdedzināja paklusām nozagtu cigareti, ievilka pāris dūmus, saviebās un tūlīt atkal nodzēsa ar strupu, pa pusei aizmirstu kustību. Tad viņa piegāja pie skapja un lēni, gandrīz mehāniski izšķirstīja tajā iekārtās drēbes, līdz beidzot atrada meklēto.
Nākamajā dienā viņa ieradās septiņos no rīta, kā vienmēr. Uzvārīja zupu kā vienmēr. Runāja ar Takeuči par šo un to tieši tāpat kā vienmēr. Vienīgā pārmaiņa bija tā, ka viņas rokas, kā nekad, bija atsegtas līdz pat pleciem. Agate gaidīja, vai Takeuči ko teiks, bet viņš tikai uzmanīgi sekoja viņai ar acīm, lai kur istabā viņa pārvietotos. Vīrieša skatiens nepārtraukti atgriezās pie pleca, no kura pretī raudzījās sievietes seja. Tā bija jautājoša un reizē dusmīga, ar platām, aukstām acīm, kas piesauc akmeni un salu, un mūžīgu dzīvi viņpus atvaram. Matu vietā viņai uz pieres bija izlocījušās neskaitāmas čūskas, draudīgi atvāzušas mutes mēmā Gorgonas šņācienā.
"Tātad tu esi tā sieviete?" viņš beidzot jautāja.
"Es esmu tā sieviete," viņa atbildēja.
0