Deviņdesmitie plauka un ziedēja kā indīgas puķes. Tas bija tik ellīgi skaisti.
Silvija Brice [1]
Par Daces Rukšānes romānu "Lu-lū un Eņģelis" (izdevniecība "Zvaigzne ABC", 2024)
Spriežot pēc lasītāju atsauksmēm internetā, daudziem Daces Rukšānes romāns "Lu-lū un Eņģelis" izlasījies vienā piegājienā. Droši vien nostrādājusi autores taustāmā, raitā valoda, par ko kritiķi atzinīgi izteikušies jau sērijas iepriekšējo darbu "Krieva āda" un "Džikī" recenzijās [2]. Taču nojauta saka priekšā, ka līdztekus valodai te palīdz arī dinamiskā deviņdesmito un divtūkstošo sākuma vide, ko autore romānā izgaismo koncentrētās, ievelkošās ainās. Turklāt, līdzīgi kā iepriekšējos romānos, arī šeit smaržām ir būtiska, pat izšķiroša nozīme gan kā patstāvīgam motīvam, gan kā sižeta un varoņu uzbūves elementam. Sekojot triloģijas un parfīmu kompozīcijas principiem, arī šī recenzija dalīta trijās daļās.
Līdzīgi kā smaržu pamatnotis, kas pilnībā atklājas tikai pēc vairākām stundām, arī literāru darbu uzbūve noskaidrojas pamazām, visām struktūrām saslēdzoties kopā. Viena no šādām struktūrām romānā ir nodaļu izkārtojums – tajā autore ir atgriezusies pie koncepcijas, kurā vēstījums pamīšus pievēršas te vienai, te otrai varonei, raisot asociācijas ar pirmo sērijas darbu "Krieva āda". Šis princips rūpīgi ievērots viscaur romānam, tikai nobeigumā abu sieviešu vēstījumi tiek apvienoti, iezīmējot loģisku sižeta noslēgumu.
Autore ir iestrādājusi romānā nosacītu gredzenveida kompozīciju – darba sākumā ģimene svin Ziemassvētkus deviņdesmitajos, bet beigās – jau divtūkstošajos. Tas nekas, ka līdz pirmajiem Ziemassvētkiem lasītājam jāpieveic neliels ievads, jo nobīde padara struktūru tikai dabiskāku. Būtiski, ka tieši pirmo Ziemassvētku epizodē materializējas nosaukumā minētās smaržas, kas kalpo par sava veida atskaites punktu turpmākajiem notikumiem.
Krietni mazāka vienmērība redzama sižeta hronoloģijā – vismaz trijās nodaļās ietverti lieli pārlēcieni laikā (par gadu vai pusotru), kas apgrūtina vēstījuma uztveri un konfliktē ar citu nodaļu detalizēto, rūpīgo izklāstu. Arī romāna beigas paskrien gandrīz vienā pūtienā – vairākas ilgi briedušas ieceres, sižeta līnijas un sarežģījumi atrisinās negaidīti strauji, radot abas varones iemīlējušam lasītājam nelielu mazuma piegaršu.
Savukārt atteikšanās no sērijā ierastā prologa un epiloga, kuros galvenā nozīme bijusi tieši titulsmaržām, veiksmīgi sader ar aprakstīto laikmetu dinamiku un ļauj koncentrēt uzmanību uz centrālajiem notikumiem. "Lu-lū un Eņģelis" sākas uzreiz ar abu varoņu nodaļām, sak, nav laika gremdēties atmiņās vai apcerēs, viņām ir jāpiedzīvo trakie deviņdesmitie un divtūkstošie.
Vidējās notis: vide un tēli
"Lu-lū un Eņģelī" vēstītājas stafetes kociņu pārņem Meldras meitas Lea un Anna, kuru raksturos saskatāmi zināmi pretstati. Parfīmi grāmatas nosaukumā apzīmē abas māsas: smaržu "Loulou" un "Angel" nosaukumi sakrīt ar abu varoņu iniciāļiem un lielā mērā arī ar rakstura īpašībām. Piemēram, Lea kā temperamentīgākā no abām māsām nereti pakļaujas galējībām un impulsiem; to izceļ arī viņas smaržas, jo "ikviens, kas tās ieelpojis, ceļ [tās] debesīs vai ienīst līdz kaulam". Annas tēlā savukārt lielāka nozīme ir patstāvībai un stiprās sievietes lomai – viņa romāna gaitā piedzīvo visvairāk grūtību un izvirzās priekšplānā gan attiecību, gan personīgās izaugsmes līnijās, turklāt caur viņu tiek risināts arī jautājums par sievietes identitāti un pašizpausmi pēc tam, kad viņa kļuvusi par māti. Dažkārt tomēr šķiet, ka abu māsu tēli par daudz tuvinās un pārklājas, piemēram, brīdī, kad citkārt nosvērtā Anna apgalvo, ka dod priekšroku krasām izjūtām, jo "kaut kas pa vidu būtu neciešams. [..] Tad vai nu auksts, vai karsts". Iespējams gan, ka tas iezīmē varoņu attīstību un izraušanos no kastītēm, kurās tās ielikusi māte, taču šī pārmaiņa šķiet negaidīti krasa.
Vīriešu romānā ir daudz, taču tie pārsvarā ir gaistoši. Šķiet, ka vīrieši iezīmē dzīves stadijas, kurās Lea un Anna atrodas, vai kalpo par simbolisku slieksni pirms nākamā dzīves posma; tikai dažiem ir lemts uzkavēties ilgāk. Citādi ir ar sekundārajiem sieviešu tēliem – Annas draudzene Elita ir klātesoša teju visa romāna gaitā, vēlāk viņām piebiedrojas arī bārmene Inga. Iespējams, šādā veidā tiek attēlots sieviešu savstarpējo attiecību noturīgums par spīti laikam un pārmaiņām.
Lai gan autore ir rūpīgi izstrādājusi tēlus, tieši deviņdesmito un divtūkstošo gadu vide un ar to saistītie notikumi atbruņo visvairāk. Rukšāne arvien ir kaleidoskopisku detaļu rakstniece, par ko romānā liecina gan neplīstošā stikla trauki, gan augļu jogurti no "Interpegro", gan neprātīgās naudas grābšanas ainas un pie rocības tikušo aizraušanās ar lauvām rotātiem vārtiņiem un vējrāžiem. Salīdzinot ar citiem darbiem, kas veltīti aptuveni tam pašam periodam [3], patīkama pārmaiņa ir pastarpinājums, kas izmantots kriminālā andergraunda tēlojumā. Brutālu, treniņtērpos ģērbušos tipāžu vietā lasītājs redz juridiski apšaubāmas prakses, dzird čukstus par reketu un jumtiem, un šī nekonkrētā klātbūtne kļūst vēl iespaidīgāka par tiešu tēlojumu. Laikmeta mozaīku vēl vairāk paspilgtina epizode ar ezoterisko pulciņu, kurā uz īsu brīdi iesaistās Lea, – pulciņa dalībnieku pakļāvība un vadītāja arvien absurdākās prasības kulminē (dažādās vārda nozīmēs) izteikti anekdotiskā veidā.
Divtūkstošie uz iepriekšējās desmitgades fona rādās blāvāki un mierīgāki, to attēlojumā daudz uzmanības veltīts strauji augošajai korporatīvajai videi, jo īpaši farmācijas un reklāmas nozarē. Lasot par Annas darbu reklāmas aģentūrā, var rasties nostalģiska vēlme noskatīties kādu no tīmeklī atrodamajām divtūkstošo reklāmām ("Labi, ka ir "Saridon"!") un pasmīnēt par saukļu banālumu vai vizuālo noformējumu. Varētu piesieties, ka autore vietām pārlieku aizrāvusies ar zīmolu, seriālu, žurnālu, veikalu un ēstuvju uzskaitījumu, bet tas labi iezīmē vidi, vēsturisko fonu un kopumā arī Latvijas sabiedrības pāreju uz tīru, neslēptu kapitālismu.
Sava funkcija ir arī satraucošiem vai svarīgiem vēsturiskiem notikumiem – minēta gan prāmja "Estonia" nogrimšana un "Bankas Baltija" bankrots, gan Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā; iezīmēta pat vispasaules finansiālā krīze, kas sāk briest ap romāna beigām. Tie visi ir kā hronoloģiski āķīši, kam lasītājs var pieķerties, lai orientētos laikā. Līdzīgu pieeju savā deviņdesmitajiem veltītajā romānā "Sarkanais dzīvsudrabs" lietojis arī Arno Jundze, liekot aizdomāties, ka šis periods bijis notikumiem un satricinājumiem tik piepildīts, ka bez laika kartes, iespējams, būtu viegli apjukt un pazaudēties – jo īpaši tiem, kas šo laiku piedzīvojuši daļēji vai nav piedzīvojuši nemaz.
Augšējās notis: idejas un motīvi
Smaržu pasaule romānā iezīmē bagātīgu, sazarotu simboliku, un smaržas darbojas arī kā katalizators notikumu attīstībai. Galvenās varones, jo īpaši Lea, pirms izšķirošiem notikumiem iesmaržojas, un citi tēli šos aromātus regulāri ievēro, vienīgi nav iespējams paredzēt, vai notikumi pēc iesmaržošanās izvērtīsies varonēm par labu. Rodas iespaids, ka māsas no smaržām smeļas teju vai totēmisku spēku, jo konkrēti dabas aromāti metaforiski sniedz viņām tās īpašības, kas tobrīd visvairāk nepieciešamas. Piemēram, Meldra, Ziemassvētkos dāvinādama Annai smaržas, tālredzīgi min, ka parfīmā ieslēptais koka spēks un saknes meitai dzīvē vēl lieti noderēs.
Smaržu motīvs cieši saistīts arī ar varoņu jutekliskumu un seksualitāti. Šajā darbā turpinās jau iesāktie aizliegtā augļa, biseksualitātes un poliamorijas motīvi, tiem pievienojas arī laikmetam raksturīgā bezbērnu nostāja. Īpaši svarīgi šie jautājumi ir jaunākās māsas Leas sižeta līnijā, kur autore spēlējas ar Vecās Derības motīviem un konstruē mūsdienu Leu tiešā pretstatā tai, kura figurē reliģiskajā kontekstā [4]. Tomēr nevarētu teikt, ka seksualitātes motīviem ir centrālā vieta šajā romānā (vismaz ne tādā mērā kā "Džikī"), jo šī problemātika tekstā pavīd vien periodiski. Vēl jo vairāk par to liecina Leas mierīgā, gandrīz ikdienišķā nostāja pret to, ka viņas vecāki savās attiecībās iekļāvuši vēl vienu sievieti – tas norāda uz ideju un attieksmju nomaiņu starp abām paaudzēm. Tādējādi "Lu-lū un Eņģeļa" ideju tīkls koncentrējas jau ap citu koncepciju: sievietes kā patstāvīgas, pašvērtīgas vienības definēšana neatkarīgi no seksualitātes, reproduktīvajām izvēlēm vai attiecību statusa. Un brīdis pēc padomju režīma sabrukuma vai tūkstošo gadu mija, kad gaisā vējo pārmaiņu aromāts, tam šķiet itin parocīgs laiks.
[1] Brice, S. (2021) Man vairs nekad nebūs tik labi. Jaunā Gaita. Ziema, 2021 (307). 40. lpp. [Pieejams: https://dom.lndb.lv/data/obj/file/33381166.pdf]
[2] Piemēram, Melgalve, I. (2020) Cita āda. Pieejams https://satori.lv/article/cita-ada [Skatīts 20.11.2024.] vai Simsone, B. (2023) Sasmaržot dzīvi. Pieejams https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/sasmarzot-dzivi.-daces-ruksanes-romana-_dziki_-recenzija-14296068 [Skatīts 20.11.2024.]
[3] Piemēram, Arno Jundze, "Sarkanais dzīvsudrabs", Andra Manfelde, "Vilcēni", arī Laimas Kotas romāna "Istaba" pēdējās nodaļas.
[4] Vecās Derības Lea bija vecākā no divām māsām, viena no divām Jēkaba sievām un septiņu bērnu māte.
0