Provinciāļi nemūžam neatzīs skaistumu, un snobiskie tūristi necieš sevi. Tāpēc jau sen ir modīgi nicīgi izteikties par Parīzi, kas joprojām ir pasaules populārākais tūristu galamērķis.
Pavisam citu iemeslu dēļ savu pilsētu lamā vecie, īstie parīzieši. "Kauns! Kauns!" teica Linda, bijusī prostitūta, apskatot Pigala kvartālu. "Šī ir tūristu iznīcināta pilsēta," teica Luijs, Parīzes krodzinieks un dzejnieks [1].
Protams, tūristi nezina, ko runā, un vecie parīzieši ir kā veci mīlētāji – ienīst, bet, protams, koķetē. Parīze ir brīnišķīga pilsēta. Un, šeit klaiņojot, nereti jābrīnās, ka tūristus vispār nemana.
Jo pilsētu kāds sargā. Zināt, kā Saules sistēmā Jupiters – tas ir tik liels, ka ar savu masu pievelk vairumu klejojošo asteroīdu, tādējādi pasargādams citas planētas, arī mūsu Zemi. Arī Parīzē ir daži Jupiteri, un viens no tiem – Parīzes Dievmātes katedrāle. Pilsētas glābēja, visu tūristu savācēja. Atceros priestera balsi mikrofonā: "Ššš! Ššš!" Viņš centās apklusināt svešinieku murdoņu mesas laikā. Bet tāpēc vientuļam ceļotājam ir bez traucējumiem pieejamas citas Parīzes baznīcas, kaut vai Nabadzīgā Svētā Žiljēna baznīca, senākā Parīzē, vai Uzvaru Dievmātes baznīca, uz kuras sienām ir vairāk nekā 37000 pateicības vēstu, vai Svētās Trīsvienības baznīca, kur Mesiāns sešdesmit vienu gadu kalpojis par ērģelnieku, vai citas, izcilas un slepenas, Katedrāles pasargātas.
Protams, arī pati Katedrāle ir kaut kas. Notre Dame de Paris – Mūsu Kundze Parīzē, ja tulkojam tieši. Te ir pilns ar notikumiem. Tepat netālu 1314. gadā tika sadedzināts Žaks de Molē, pēdējais templiešu mestrs, pirms nāves izteikdams daudzus smagus lāstus. Šeit 1804. gadā tika kronēts Napoleons. Tā viņš gribēja. Francijas karaļus kronē Reimsas katedrālē, bet imperatoru šeit.
Taču Katedrāles slavu mūsdienu izpratnē atnesa rakstnieks Viktors Igo. Turklāt, slavā iegrūzdams, viņš sūkstījās, ka Katedrāle jau tad, XIX gadsimta pirmajā pusē, bijusi neglābjami sabojāta. Viņš arī minēja baznīcu un vispār visa skaistā galvenos postītājus. Viens ir laiks, bet ko tam pārmetīsi. Otrs postītājs ir revolūcijas. Deviņdesmitajos, tas ir, tūkstoš septiņi simti deviņdesmitajos, Katedrāle tika izlaupīta, izpostīta, skulptūrām apcirta galvas. (Bet vispār jau pasaudzēja, jo, lūk, netālu esošo Svētā Žaka Miesnieku baznīcu nojauca līdz ar zemi, tikai tornis palicis kā būtne no citas planētas, varbūt man mīļākais tornis Parīzē.)
Tūristu toreiz vēl tik daudz nebija, tāpēc lielākais ļaunums, pēc Igo domām, vēl lielāks par laiku un revolūcijām, ir mākslinieki restauratori, kas mēģinājuši seno milzeni atjaunināt, iekļaut vidē, izskaistināt pēc saviem romantiskajiem uzskatiem. Akurātāk šai lietai mēģināja pieiet arhitekts Violē le Diks (Viollet le Duc), kurš XIX gadsimtā veica daudzu gotisko un romānisko dievnamu restaurāciju, tomēr saņēma ne tikai uzslavas. Piemēram, ikoniskā smaile, tā sauktā bulta, kas atradās Katedrāles jumta jomu krustpunktā, bija kļuvusi tik šķobīga, ka XVIII gadsimta beigās tika novākta. Simt gadus vēlāk Violē bultu uzcēla atpakaļ vēl gotiskāku, par 18 metriem augstāku nekā oriģināls. Labi vai slikti? Tā laika slavenākais mākslas kritiķis Džons Raskins kritizēja vispār jebkuru restaurāciju, teikdams: "Celtne ir jākopj, vai jāļauj tai iet bojā."
Lūk, XXI gadsimtā parīzieši jau kuro reizi attapās un sāka Katedrāli atkal kopt. Lēni, lempīgi, kā jau visur pasaulē. Un cik muļķīga, cik absurda spēj būt pasaule! Es tā arī neesmu sapratis, kas tieši notika, bet tieši restaurācijas, uzturēšanas darbu laikā 2019. gadā sākās ugunsgrēks. Dažu stundu laikā liesmas kļuva dramatiskas, gleznieciskas, apokaliptiskas, ugunī sabruka bulta, bet žurnālisti tiešraidē nesprieda, cik tā atbildusi oriģinālam, cik – romantiskai idejai, viņi teica: "Tas ir šausmīgi."
Un tad mēs visi pāris stundas gaidījām, vai nesabruks arī pati Katedrāle. Tad varēja vislabāk sajust, cik trāpīga šī nelaime. Vai nevarēja degt jebkura cita ēka? Kaut vai Luvra – nē, tomēr ne Luvra. Kaut vai Senšapela – nē, arī noteikti ne. Neklājas tā domāt. Bet kāda tagad būs Parīze? Bonārs un Liberts, Markē un Matiss un vēl citi smagi strādājuši, lai Katedrāle būtu pasaules ainaviskākās pilsētas ainaviskais centrs. Kas tur būs tagad? Caurums uz elli? Vai piepildījās Žaka de Molē lāsts?
Katedrāle tomēr nesabruka. Atkal sākās lēna glābšana, taču es neticēju. Kad gadījās iet gar sastatnēs ievīstīto milzi, gar bezpalīdzīgo sava lieluma upuri, es griezu prom galvu, skatījos uz Sēnu, kas joprojām ir tikpat zaļa kā gleznās.
Vēl novembra beigās tur gāju, sastatnes jau noņemtas, ļaudis fotografē, bet es skatos uz otru pusi. Man bail, ka nebūs vairs, kā bija. Negribu iet un skatīties atjaunoto Katedrāli, tā vairs nebūs tā pati. (Izrādījās, ka bija vēl par agru, mani nemaz neielaistu.)
Kāpēc pēkšņi tik jūtīgs, es sev prasu. Nupat taču skatīji baznīcas, ko svaigi sadragājusi artilērija. Vai tas nebija sliktāk? Vai tas nebija par visiem pretīgāks ienaidnieks? Bija. Tad kāpēc? Varbūt tur vismaz ir varonība, bet šeit – tikai skumjas.
Bet ja nu mēs mēģinātu notikušajā saskatīt ko pozitīvu vai vismaz skaistu? Vai tas iespējams?
Zināt, gargujas ir akmens briesmoņi atplestām rīklēm, kas gotikas celtnēs kalpo kā notekcaurules. Pa to rīklēm jāšļācas lietus ūdeņiem. Lūk, šķiet, kāds man stāstīja – bet varbūt es to iztēlojos? – ka ugunsgrēka laikā gargujas vēmušas uguni. Kūstošais jumta materiāls un liesmas šļākušās pa akmens rīklēm. Kaut kas skaists tur ir, vai ne? Elles radības, ko cilvēks iekalis akmenī un nolicis par sargiem, par notekcaurulēm, nu ir beidzot atpakaļ ellē! Mākslinieka dēmoniskā fantāzija top īsta! Tomēr sliecos domāt, ka šī aina ir fantāzija. Taču ir arī pavisam patiess stāsts.
Ivara Zviedra dokumentālā projektā mazliet piedaloties, iepazinu interesantu cilvēku. Māri jeb Zivi. Iesauku ieguvis no tetovējuma uz rokas. Es tai rītā pieteicos braukt līdzi uz Daugavpili, gribēju redzēt kino tik bieži apspēlēto ainu – kā ieslodzītais iznāk no cietuma. Zivs nāca ārā ne pirmo reizi, sen iekritušiem vaigiem kā svētajam moceklim, bet gludi skuvies un glīti saģērbies. Viņš ļoti sapriecājās, kad Ivars viņam teica: "Tu, Zivs, frišāks izskaties nekā mūsu Jānis!"
Mēs, mazā filmēšanas grupa, bijām vienīgie Zivs sagaidītāji. Mēs arī vedām viņu uz Rīgu. Pa ceļam viņš stāstīja par cietuma dzīvi un piesardzīgi kala plānus, jautāja, kādi dokumenti vajadzīgi, lai aizbrauktu uz citu Eiropas valsti. Tuvojoties Rīgai, Zivs piezvanīja mammai, kura atbildēja: "Diemžēl tu nevari palikt pie mums, dēls."
Drīz pēc tam Ivars saņēma ziņu, ka Zivs ir Parīzē. Viņš rakstīja: "Te ir ļoti skaisti."
"Ko tad Zivs Parīzē?" es neattapīgi painteresējos. Man taču būtu vajadzējis saprast, ka Mūsu Kundze Parīzē aicina tos, ko paša māte nevar pieņemt. Jā, Zivs strādājot Parīzes Dievmātes katedrālē. Laikam ugunsgrēka likvidācijas darbos. Vai dzīve visus nesaliek pa pareizajām vietām? Es vēl pabrīnījos, kā tad mūsu zēns uzreiz tika strādāt pie tik svarīga objekta. Ak, tas ir vienkārši: ugunsgrēks taču izgāza apkārtnē milzu daudzumu svina, vietējie tur strādāt negribēja.
Vai bija vērts aizdedzināt Katedrāli, lai Zivs dabūtu darbu? Nē, bet, lūk, arī ievainotā Katedrāle spēja palīdzēt, un beidzot pie tās garu ceļu veica nevis garlaikotie, nevis lielmaņi, bet tas, kurš tiešām prot novērtēt skaistumu. Zivs uzcēla mums Katedrāli no jauna, un tas taču ir mazliet skaisti, vai ne?
[1] Par to drīzumā uz kinoekrāniem!
0