Bernārs iestrēga šai zemē: bija domājis tikai caurbraucot apskatīt, taču viņam saplīsa mašīna, un viņš aizkavējās. Tas notika pirms trīsdesmit gadiem.
Mašīnu labojot, protams, vajadzēja kafiju, tāpēc viņš Rīgā uztaisīja franču kafejnīcu. Pirmā atradās pie Bastejkalna, to sauca "Cadets de Gascogne". Bernāram labi veicās, kafejnīcas uzplauka vēl vairākās vietās. Tad notika sadalīšanās, rebrendings, un Bernāra kafejnīcu tagad oficiāli sauc "Troubadour Gourmand". Nekad neesmu dzirdējis kādu lietojam šo apzīmējumu. Daži saka pa vecam – "kadeti", citi saka "franči".
Bet bija taču jau vieni "franči" Vecrīgā. Tos oficiāli sauca "Belle Époque", taču arī šo nosaukumu neviens nelietoja, visi dzēra lētos šotus vienkārši "frančos".
Kā tad saukt šo vietu? Pareizo apzīmējumu pirmo reizi dzirdēju no Māra, viņš aicināja mani uz lietišķu tikšanos "pie Bernāra". Es uzreiz sajutu to pietuvinātību, šo slepeno brālību, ieskatīšanos dziļāk par izkārtni.
Es nezinu, vai Rīgā ir kāds franču virtuves restorāns. Kāpēc nav? Tā taču virtuvju karaliene. Bet kafejnīcas ir, un tās ir liktenīgas.
Nikolā žēlojās par citu Rīgas kafejnīcu – tikko personāls atšifrē viņa etnisko piederību, tā uzreiz demonstrē savas franču kultūras zināšanas, uzliekot "Je t’aime... moi non plus", un tā Nikolā tur sēd, galvu nokāris, jo visiem viņa dēļ nu jāklausās Džeinas elsas.
Pie Bernāra šādas iztapīgi lecīgas darbības nenotiek. Te nevienam dziesmas nevelta. Te dziesmas notiek (ne jau tieši tā Geinsbūra dziesma, nē, bet visas pārējās gan). Šī ir "that small cafe", par ko dzied Fransuāza un Igijs. Vai Aznavūrs var skanēt restorānos? Nemūžam, tas ir aizliegts, jo viņa dziesmu varoņi sēž šeit.
Ko nu par dziesmām, šai kafejnīcā interesantā veidā manifestējas visi Francijas dižākie sasniegumi.
Novietojums
Bernāra kafejnīca atrodas pašā Rīgas centrā, no identitātēm brīvākajā vietā. Arī no cilvēkiem arvien tukšāks top mūsu centrs, tuksnešaini mūsu bulvāri, bet te stāv rinda.
Simtkārt biju gājis garām, ij ne galvu nepagriezdams, bet kur aizmuksi. Pirmo reizi Māris, tad Jānis ievilka iekšā, es ienācu un arī iestrēgu.
Grūti, neiespējami aprakstīt parādību, atrodoties tajā iekšā. Tāpēc es pārcēlos uz citu pilsētas daļu un tagad mēģinu atcerēties, kā un kāpēc tur ir.
Personāls
Man ir radies iespaids, ka visas meitenes, kas šeit strādā, ir ļoti – kā lai to pareizi pasaka? Visām meitenēm, kas te strādā, ir kāda kopīga iezīme. Bet kāda? Man palīgā nāca viena sieviete. Viņa uzrunāja mani, stāvot rindā, vēlāk iepazināmies, tā ir Betija, kas kafejnīcas pētījusi jau kopš sešdesmitajiem gadiem. Lūk, viņa mani, rindā stāvot, uzrunāja un teica:
– Šeit vienmēr strādā ļoti skaistas meitenes.
Un Patrīcija tā rakstīja dzejolī. Un Eižens man jautāja, vai es esot ievērojis, cik meitenes šeit skaistas.
Ziniet, vispār eksistē tāds fetišs vai estetizācijas paveids, Čaks par to rakstīja stāstā "Eņģelis aiz letes", slidens temats, bet eksistē. Alvis šo parādību, protams, skaidroja ar to, ka vīriešiem patīk bāra darbinieces, jo viņas lej alkoholu! Taču pie Bernāra es parasti dzeru kafiju. Šeit alkoholisms nav iesaistīts, te tīrs seksisms.
Bet Olimpa de Gūža [1] nolika savu skaisto galvu, lai neviens vairs neskatītos uz "šīm krūtīm, šīm gūžām" [2] kā uz skaistām lietām, tāpēc arī cenšos tā nedarīt. Taču, ja to atzīst bohēmas pētniece, jauna dzejniece un kvīru ciltstēvs, tad man atliek tikai piekrist.
Darbiniecēm tiek piešķirti tādi kā formas t-krekli, uz kuriem var izlasīt viņu vārdus: Katrīna, Līva, Sofija, Sintija, Amanda Anna, Gerda Laima, Sulamīte, Klinta, Reičela, Zaiga, Alīna, Milana, Alise.
Es lasīju, lasīju, taču kādu dienu ievēroju, ka Alise tagad ir Alisa. Un citu dienu Gerda ir Līva. Ko tas nozīmē? Varbūt tie nav vārdi, bet tādas kā dienesta pakāpes? Pēc simt kafijas tasēm un četriem slepeniem uzdevumiem darbiniece kļūst par Līvu. Lūk, rosās meitene, uz krūtīm rakstīts Renāte, bet atnāk Sintija un saka:
– Čau, Ieva!
Varbūt tā tam ir jābūt. Arī pašas kafejnīcas vārds taču nav viegli notverams. Izkārtne ir paredzēta paviršajiem.
Viņas šeit mēdz ierasties diezgan jaunas. Reiz Bernārs pats bija aiz letes, un kāds jautrs apmeklētājs jautāja: kur tad meitenes? Bernārs nopietni atbildēja: "Šodien ir centralizētais matemātikas eksāmens, meiteņu nebūs."
Kā jau dziesmās un filmās, un grāmatās jābūt, apmeklētāji mēdz viņās iemīlēties. Reiz es sēdēju, vienīgais apmeklētājs klusā novakarē. Ne jau ar mani kas notika, nē, ienāca kāds puisis, apņēmīgi devās pie letes un klusinātā balsī jautāja darbiniecei, kad būs tā viena viņas kolēģe, viņš vēlētos viņu sveicināt, ļoti sveicināt. Puisis aizgāja, bet darbiniece ņēma savu telefonu un uzreiz zvanīja laikam jau kolēģei, es centos neklausīties, un man izdevās, sadzirdēju tik dzidrus smieklus. Un tad puisis ienāca atkal, viņš vēlējās precizēt nododamo ziņu. Es vairs nespēju izturēt, cik delikāta šī situācija, aizvēru plaukstām ausis (bet nu par to stāstu visai pasaulei).
Viņas te neuzturas ilgi. Kad apmeklētāji ir gana samīlējušies, viņas pazūd. Dodas studēt fizioterapiju vai dizainu. Vienu Jānis redzēja kā stjuarti, lidmašīna devās, protams, uz Parīzi.
Tad pēkšņi Sintija atgriežas "vēl skaistāka nekā pirms vasaras" [3], un atgriežamies arī mēs.
Kādu dienu aiz letes stāvēja jauns vīrietis. Daļā apmeklētāju tas radīja satraukumu un jautājumus. Jaunais vīrietis lieliski runāja latviešu un franču valodā, varbūt tāpēc parādījās aša teorija, ka viņš esot Bernāra ārlaulības dēls. Kāpēc ārlaulības, es iedomājos. Viņš taču varētu būt vienkārši dēls. Vai tas mums nešķistu gana franciski? Lai vai kā, jaunais cilvēks izrādījās inteliģents un patīkams kafejnīcas biedrs, izkliedēja visus jautājumus un atjaunoja dzimumu līdztiesību.
Piedāvājums
Pie Bernāra ir tā retā vieta, kur ir interesanti pat bez alkohola. Es parasti strebju kafiju un drudžainā spirgtumā pētu apkārt notiekošo.
Bija tāda diena, kad mani, jau ienākot, brīdināja: kafija šodien esot nedzerama! Es, protams, paņēmu gan. Tiešām, garšoja pēc hlora. Varbūt ūdens vaina? Es atcerējos Aristīdu Briānu [4], kā viņš atcirta apmeklētājiem, kas sūdzējās par alus kvalitāti: "Jūs šeit nākat manis vai alus dēļ?" Atcerējos un izdzēru savu hlorēto kafiju kā vīrs. Domāju, ka tas bija mans iestājeksāmens. Turpmāk kafija vienmēr bijusi lieliska.
Ir makaroni [5] – melleņu, vaniļas, pistāciju, banānu, citronu, rožu un vēl kaut kādi. Meitenes zina nosaukt visus, bet, ja nu tomēr rodas šaubas, palīgā nāk Ilgonis, pastāvīgs apmeklētājs un makaronu cienītājs, mēs pie viņa vēl atgriezīsimies.
Ir kruasāni, sviestmaizes, pistāciju groziņi un citronu tartes. Šķiet, ir apmeklētāji, kas šeit nāk tieši tā dēļ. Kas tikai nenotiek pasaulē.
Bet ir arī alkohols.
Atvedu uz šejieni franču draugu, viņš atzina atmosfēru par labu esam un meklēja vīnu karti. Es teicu: draugs, es tev to varu no galvas pateikt – sarkanais un baltais. Un tas ir ļoti labi. Šādi tiek izslēgtas muļķīgās sarunas par vīniem. Plātīzeriem te neizpausties.
Taču baltais Gaskoņas vīns ir ļoti labs. Tad parādījās Muscadet, un Ilgonis man uzreiz pavēstīja, ka tas neesot dzerams. Ir labi to zināt, bet tas neko nemainīja, mēs tāpat to dzērām (un nemaz nebija slikts).
Sarkanais jau nu vispār, Jānis iemalkoja un ar žestu pateica visu, es neesmu piedzīvojis spilgtāku komplimentu vīnam, kaut ar Jāni esam bērējuši dzejniekus arī Parīzē.
Turklāt vīnu šeit pasniedz kopā ar maziem piedzīvojumiem. Gadās, ka darbinieces, tikko no eksāmeniem nākušas, nemāk atvērt vīna pudeli. Uzreiz sarosās apmeklētāji vīrieši. Bruņinieks noliecas pār leti un saka:
– Atļaujiet palīdzēt!
Vai cits:
– Iedod man!
Un pudele tiek atvērta.
Gadās kautrīgāki cilvēki. Mareks lūdz jaunajai darbiniecei glāzi baltvīna. Bet darbiniece pavisam jauna, viņa nezina, cik maksā vīns, groza to vienu lapiņu un netiek gudra. Mareks labi zina, ka cena ir divi piecdesmit. Viņš jau varētu nākt meitenei palīgā un pateikt priekšā, taču viņam nāk prātā briesmīga doma: ja nu Bernārs tikko ir mazliet pacēlis cenu un vīns tagad maksā divi sešdesmit, arī pavisam pieņemami, bet Mareks tad sanāktu krāpnieks. Varbūt uzreiz teikt divi sešdesmit un tā izvairīties no riska? Bet varbūt meitene pa to laiku jau būs atradusi īsto cenu un padomās, ka Mareks uzsācis savdabīgu desmit centu flirtu. Arī tādas aizdomas viņš negrib, tāpēc klusē, kamēr meitene groza lapiņu, atrod un saka: divi piecdesmit.
Te notiek sižeti, pašam neko nedarot, neko nesakot!
Ja divi piecdesmit tomēr šķiet par dārgu, nāciet bieži, kļūstiet par daļu, trāpiet tai nejaušajā naktī. Es prasu Bernāram: vai ir vēl vaļā? Jo oficiālais darbalaiks sen beidzies. Viņš pasmejas: protams, vaļā. Laikam te nav varas. Mēs pasūtām vīnu un saņemam, dodam naudu, taču Bernārs saka: kase jau aizslēgta, nav, kur likt to naudu, nevajag. Naudai vairs nav varas.
Saša, dzejnieks un izdevējs, slavē šejienes dzērienu izvēli – te vienmēr ir kalvadoss. Intelektuāļa gaume ir apmierināta. Bet reiz ienāca divi dzejas aprindās neredzēti kungi un pēc apspriešanās arī paņēma pa glāzei kalvadosa. Izdzēra ar garšu, tomēr ātrāk nekā Saša. Cēlās un gāja, viens nolika glāzes uz letes, zināja vietējos noteikumus. Pēc tam redzēju abus kalvadosa cienītājus plēšam kartonus un liekam tos miskastē, nesapratu: darbs vai hobijs.
Izrādās, mistkastniekiem un ģēnijiem ir viena gaume. Citur es to nebūtu uzzinājis.
Jā, tukšos traukos šeit ir pieņemts pašam novākt un nolikt uz letes. Tas palīdz atšķirt savējos cilvēkus no svešajiem. Nesen kāds seniors-gārnis ienāca skandalēt: meitenīt, kam te jānovāc trauki? Svešāks par svešu. Ilgonis atvainojās Bernāram viņa vietā.
Ir apmeklētāji, kas no kafejnīcas plašā piedāvājuma nepaņem neko. Sēž tāpat, pie tukša galdiņa. Arī tas šeit ir pilnībā pieņemami.
Apmeklētāji
Svarīgi – šeit nenāk sabiedrības krējums. Lai ko arī nozīmētu šis baisais apzīmējums, šeit viņu nav.
Pārējie ir visi. Neesmu redzējis demokrātiskāku sabiedrības kokteili kā šeit.
Kur vēl nāk tik dažāda vecuma ļaudis? Un viņi veido savstarpēju harmoniju. Es reiz vēroju blakus sēdošos un zināju, ka vienā pusē Mārim ir 84 gadi, bet otrā pusē Šarlotei 16, abiem kopā tieši 100.
Arī ģeogrāfiskais diapazons ir vērā ņemams. Šeit mēdza piekāpt Žoels Karims no Burkinafaso. Bet terasē sēdēja Ieva no Juglas, tā viņa vairākkārt stādījās priekšā un piedāvāja man iedzert no līdzpaņemtās vīna pudeles, reizē lūgdama, lai uzcienāju viņu no savas glāzes. Kāpēc viņai vajadzēja šo maiņu? Lai draudzīgāk?
Jaunieši vairāk vērsti uz komunikāciju ar savējiem. Trīs tādi sēdēja pie galdiņa, kas blakus durvīm, divas meitenes un džeks, dzēra savas tējas un rāmi bubināja, bet džeks pēkšņi sāka raudāt. Saļima uz galda, iztek, elso, kā mūsu laikā nebija pieņemts. Meitenes zina, ko darīt, apskauj viņu, bužina, mierina. Dod padomus – izbrauc kaut kur, atpūties, uzspēlē videospēles.
Kas viņam bija lēcies? Kas lika tā raudāt? Nekas, nežēlīgi teica Mareks. Kas tik jaunam var kaitēt? Tikai gribēja apskāvienus.
Bet vecos ļaudis šeit neesmu redzējis raudam. Vai viņiem negribas apskāvienus? Vai varbūt baidās, ka neviens neapskaus.
Viens bārdains vīrs, kurš man izskatījās kā Anatols Imermanis, ja tas joprojām būtu dzīvs, teica: "Šī ir laba vieta. Nedzen ārā večukus." Vai citur dzen? Kāpēc? Tieši viņiem taču visvairāk ir nepieciešama "Tīra, gaiša vieta" [6] (labi, varbūt ne visur šī vieta ir ideāli tīra, bet tas nemaina būtību).
Kādam nepatīk šāda kompānija? Labāk būtu bez večukiem? Tad šī vairs nebūs laba vieta.
Ilgonis šeit ir katru dienu. Viņš visu zina. Visu meiteņu vārdus. Kura māk cept, kura ne. Kad jau esam iedraudzējušies, viņš laipni dalās savās zināšanās. Līgo vakarā kafejnīcu slēgšot jau sešos. "Ilustrētā vēsture" ir atnesta, bet Ilze to paņēmusi palasīt.
Ilgonis ir smalks kungs, operas erudīts un literatūras gardēdis. Ne tikai literatūras, reiz viņš man lūdza, lai es pajautājot darbiniecei, vai abi makaroni viņa šķīvītī tiešām ir melleņu. Viens noteikti, bet otrs viņam izskatoties aizdomīgs. Nebūtu jau tik svarīgi, bet tomēr ir, jo melleņu esot viņa iecienītākais.
Es jau teicu: es šeit cenšos neiesaistīties sarunās ar darbiniecēm, esmu atturīgi laipns, skops komunikācijā. Tagad es stāvēju rindā un domāju, kā lai tā atturīgi paprasu pārbaudīt šī makarona identitāti. Bet Emīlija visu saprata, uzreiz vērsās pie paša Ilgoņa un pierādīja viņam, ka makarons ir īstais.
Cita darbiniece, Alīna, iet pāri ielai uz "Narvesen" un nes Ilgonim "Dienas Biznesu".
Var rasties jautājums, kāpēc Ilgonis pats neiet pēc makaroniem un avīzēm. Es negribēju par to runāt, tas nav svarīgi, bet, ja jau jūs tā jautājat, pateikšu: Ilgonis pats pārvietojas tikai ar kruķu palīdzību. Tāpēc pastāvīgie apmeklētāji mēdz paši piedāvāt viņam kaut ko pienest. Tie, kas nekautrējas. Tā Ilgonis sēž pie sava galdiņa, otrā no durvīm, dzer tēju ar pieciem cukuriem, piekož makaronus un studē presi.
""Vai viņš ir svētais?" sev jautāja Tarrū. Un atbildēja: "Jā, ja svētums nozīmē paradumu kopumu."" [7]
Reiz es atnācu un neredzēju Ilgoni. Kur viņš ir, es jautāju Eiženam, Marekam. Nav zināms! Pazudis! Nē, tur jau viņš nāk. Mūsu universa mazkustīgais centrs, mūsu miera uzturētājs.
Ilgonis ir skaists. Un viņš palīdz tādiem būt citiem. Tāpēc jau tās darbinieces šeit ir tik skaistas, ka atnes Ilgonim avīzi. Iedod bērnam citu picu, ja pirmā nokrīt zemē. Pakasa suņus.
Sešdesmitajos gados Vecrīgā bija populāra kafejnīca, ko apmeklētāji iesauca par "Kazu". Tā kļuva par tādu kā alternatīvas realitātes, kultūras pretošanās simbolu. "Kaza kāpa debesīs," rakstīja Uldis Bērziņš.
Es par viņiem kādreiz lasīju. Lasīju un apbrīnoju to, ka sēdēt kafejnīcā bija revolucionārs mākslas akts. Tā bija teiksma, kas beigusies un nenāks vairs, man atlika nopūsties. Bet pagāja vēl daudz gadu, un te viņi ir, tepat man blakus, šie pasaku varoņi, kas toreiz, sešdesmitajos, sēdēja "Kazā". Pēc mūžības viņi atkal ir sapulcējušies šeit – Betija, Vēsma, Māris, Eižens, Juris, Sandrs. Kāpēc viņi atkal sapulcējās? Jo pēc mūžības atkal ir dzimusi īsta kafejnīca.
Vai viņi tagad ļoti atšķiras no tiem, kādi bija toreiz? Man šķiet, es varu iztēloties, kāds Eižens bija jauns. Apmēram tāds pats vien bija. Arī Vēsma, manuprāt, nav daudz mainījusies.
Juris Zvirgzdiņš vairs nenāk, uzkāpa pie Kazas un Ulža. Es priecājos, ka pasaule paguva viņa priekšā attaisnoties, ka īsta kafejnīca vēl ir iespējama.
Ja jums vēl nešķiet gana demokrātiski, šeit ienāk arī "brīvie", kā es viņus saucu. Viņi ir vienojušies ar Bernāru, ka savāks depozīta pudeles. Vienmēr ļoti pieklājīgi, laipni. Es teicu, ka šī vieta ir patvērums no vīna snobiem, vai ne? Tomēr kādu komentāru var saņemt. Pudeļu savācējs bārdainis, redzot mūs dzeram sarkanvīnu, uzlielīja mūsu izvēli:
– Šis ir labs pret kāju sāpēm!
Nāk arī ekstravagantāki ļaudis. Vilnis parasti ierodas bez kurpēm, bieži arī bez krekla. Stāsta par saviem tiktokiem un politisko karjeru, auro un sludina, visiem piesienas (vairāk gan sievietēm) un nerespektē nekādu privātumu. Par viņu sūdzas vairāki pastāvīgie apmeklētāji. Jaunieši paiet garām terasei, negrib šeit sēdēt, jo te esot "tas bez kurpēm". Daudzi brīnās, kā Bernārs viņu cieš. Šeit cieš visus, arī tevi. Šeit valda vienlīdzība. Par to Parīzē cirta galvas.
Un Vilnis šķiet kā sūtīts šeit, lai pārbaudītu demokrātijas pacietību.
Rīgā vispār vietas mēdz noslāņoties pēc etniskās piederības, bet ne šeit. Te ir starptautiska publika.
Pirmkārt, jau Bernāra kompānija. Tīrākie francūži pasaulē. Viņi izskatās kā no biznesa sen izstumti gangsteri. Vai varbūt iekšējā un ārējā trimdā nocietinājušies monarhisti. Uzcēluši šeit īsto Franciju, jo tā tur ir atdota imigrantiem. Kā dzirdējis Jānis, balsojuši par Lepēnu. Cik esmu klejojis "no Bretaņas līdz Provansai" [8], neesmu sastapis francūzi, kurš (atzītos, ka) balsotu par Lepēnu. Kur viņi ir, es brīnījos. Šeit, kur ir viss.
Nez no kurienes te lielā skaitā ierodas vācieši. Pastāvīgos apmeklētājus šie kaitina vairāk nekā Vilnis. Viņi aizņem visu terasi un izpērk visu baltvīnu. Mareks apbrīno viņu drosmi, viņš pats vienmēr ņem tikai pa glāzei, kaut astoņas reizes, bet kautrējas prasīt veselu pudeli. Vācieši vienā mierā ņem uzreiz divas, četras, visas. Eižens stāstīja, ka viņam Emīlija stāstījusi, ka vācieši te mēdzot dzert līdz vemšanai, taču es neko tādu neesmu redzējis. Man viņi patīk. Lai taču viņi nes šeit arī Berlīni, lai te satiekas visa pasaules brīvība.
Ir vēl citi nacionālie jautājumi. Tikko sākās karš, jau kaut kādi smulīgi seniori Bernāram krieviski stāstīja par Ukrainas nacistiem. Man sirds drebēja, zinām taču, cik rietumeiropieši mēdz būt naivi. Taču nē. Uz letes atrodas vairāki Ukrainas karogi. Ar to bija par maz, Bernārs noņēma no sienas gaisa kondicionieri un vietā uzlika lielu Ukrainas karogu. Jā, vasarā iekšā trūkst gaisa, taču ir kas svarīgāks.
Īstā kafejnīcā kādam apmeklētājam vajadzētu arī sacerēt dzeju. Agrāk tas esot noticis "Café Osiris". Domāju, ka vairs ne. Arī ne "Deux Magots" un "Closerie des Lilas" [9]. Tās ir zaudētas pilis. Tagad tas notiek pie Bernāra. Zviedru kundze raksta bloknotā. Vai to kāds cits ieraudzīs? Datorus atvāzuši, šeit strādā scenāristi un režisori. Es jau neticēju, pajautāju, jā, tiešām rakstot. Reiz dzirdēju kāda scenārija apspriešanu. Sižets – nebeidzama ballīte. Nepārtraukti danči un prieki. Kāds turpat noveco un nomirst. Bet nekas, citi turpat deju zālē piedzimst. Balle turpinās. Scenāriste bija pavisam jauna meiča, bet stāstīja taču mūžseno sapni.
Ir arī citas mākslas. Jauna dāma zīmē anime acis, varbūt tas būs pašportrets. Pēteris domā, ka derētu atsākt gleznot.
Ja vajag, ir arī klavieres. Reiz ienāca maza meitene un lūdza meitenei aiz letes, vai nevar pavingrināties klavierspēlē. Protams, lūdzu. Viņa "spēlēja tik ilgi, tik skaisti spēlēja" [10], mēs aplaudējām. Bet ir citi, kas vingrinās bez prasīšanas. Viens tāds allaž moka nabaga "Mēnesnīcas sonāti". Es vienreiz speciāli apsēdos priekšā klavierēm, lai šis te nenāktu. Bet kas deva, viņš ieradās un uzreiz vērsās pie manis:
– Kā tā var gadīties, kafejnīcā tik pāris cilvēku, un viens priekšā klavierēm!
Un spēlēja tik savu. Eižens reiz viņu izbāra. Pianists apvainojās, taču audiālās orģijas neapturēja. Ir šeit tāda smalka zviedru kundze, viņa neko nesaka, tikai uzliek austiņas. Un ko lai te saka, patiešām. Te taču ir klavieres. Visi aicināti spēlēt. Visi vienlīdzīgi. Par to Nantē slīcināja upē.
Ir arī ģitāra, to viens tāds solīds kungs ar grebeni dažkārt uzspēlē, bet pavisam klusi, klusi.
Ir arī akordeons – ja nu kāds gribētu visus satracināt līdz galam –, taču pagaidām to neviens negrib.
Divi vēli apmeklētāji reiz par katru vīnu meitenei dzeramnaudā nodziedājuši operas āriju. Pie Bernāra – visu mākslu templis.
Radošie procesi aktualizē vientulības jautājumu. Tas pats Hemingvejs arī muļķīgi šķendējās, kad Senmišela laukuma kafejnīcā viņa rakstīšanu traucēja pārāk skaista meitene, bet "Closerie des Lilas" uzrunāja kāds cits apmeklētājs un izjauca viņa vientulību. Paklau, Ernest, gribi vientulību, sēdi savā istabā! Sēdi pie Sēnas. Bet nē, vajag kafejnīcu. To īpašo, komfortablo vientulību, kas iespējama, kad blakus virpuļo citi kosmosi.
Vientulība, tāpat kā vīns, šeit ir pieejama divos veidos. Vieni tieši vientulību meklē, bet neatrod. Otri šeit nāk, bēgdami no vientulības, bet neizbēg. Abi taču varētu samainīties, kas par veiksmīgu andeli būtu!
Nenobīstieties, te nāk ne tikai mākslinieki, bet arī kuratori un mākslas centru vadītājas, režisori un redaktori, aktrises un zemessardzes, elitāru skolu audzēknes, skaisti cilvēki izmeklētos tērpos. Kur gan citur lai viņi satiktos.
Bieži iegriežas suņi. Darbinieces tad prasa saimniekiem, kā šos sauc un vai drīkst uzcienāt ar sieru. Viens korgija īpašnieks dzer divus alus, ar otru roku turēdams savam suņam ciet purnu, atkal tieši kā dziesmā [11].
"Varbūt paņemt no patversmes suni? Bet varbūt uzreiz adoptēt bērnu?" Diezgan baiss joks, piekritīsiet. Šeit esmu šo joku dzirdējis divreiz, no savstarpēji nesaistītiem cilvēkiem.
Baloži reizēm pavisam nekaunīgi, ar terasi viņiem nepietiek, nāk iekšā un dūdo. Dažs tūrists ķiķina, bet Bernāram jārisina situācija. Pēc tam Lote Vilma dusmojas, ka Bernārs sperot baložiem ar kāju.
Teritorijas
Tai galā, kur tualete, ir tāda kā VIP zona. Tur sēž Bernāra franči vai darbinieču draudzenes.
Preses stendā dažādu izdevumu klāsts. Šeit pieejams arī "Charlie Hebdo". Bet visiem neizpatiksi, kāda sieviete lasa līdzpaņemto "DDD".
Visu neesmu vēl izpratis, piemēram, kāpēc daļa apmeklētāju vienmēr izvēlas sēdēt teritorijā šaipus klavierēm, bet citi otrpus, dziļumā. Man pašam neizskaidrojamu iemeslu dēļ patīk šaipus. Te arī Ilgonis, Eižens, korgijs.
Protams, terase. Apaļie galdiņi, Parīzes kafejnīcu arhetipiskais atribūts. Bet pietiek mums salīdzināties, Bernārs pats vispār ir no Tulūzas, un šeit nav nekāda mazā Parīze, nē, Parīzē kādreiz bijusi kafejnīca, kas bijusi Bernāra bāla atblāzma.
Šai terasei ir tendence izplesties. Kad ir saulains un cilvēki nāk, Bernārs tik emitē jaunus un jaunus apaļos galdiņus, un terase stiepjas tālāk pa ielu. Mēs ar Matīsu un Līvu fantazējām, kā Bernāra terase dosies arvien tālāk, aprīs Alus muižu, ies pār ceļiem un sliedēm, līdz beidzot apjozīs visu Zemeslodi. Tad varēs nodot ziņu Amerikas draugam vienkārši no galdiņa uz galdiņu.
Te atrodas šīs zemes karstuma pols. Kad pilsētā vēl tikai silti, Bernāra terasē jau svilina, apakštases žilbina acis.
Reiz vakarā Vilnis apstaigā jau patukšo terasi. Viens galdiņš – noteikti vāciešu – nokrauts tukšām vīna pudelēm. Zem galda tāpat. Vilnis cilā pudeles, jautā apkārtējiem, vai šīs var nodot. Gribas parunāt. Bet, lūk, viena pudele palikusi līdz trešdaļai pilna.
– Vai nevēlaties vīnu?
Vilnis uzrunā dāmu, kas sēž viena. Nē, viņa tomēr nevēlas šo piedāvājumu no pagaldes.
– Kas par laikiem. Cilvēki vīnu negrib,
Nopūšas Vilnis (pats viņš nedzer).
Vismaz viens galdiņš terasē paliek arī ziemā. Un tur sēž kāds sargkareivis, elkoņus sniegā atspiedis.
Pašaizsardzība
Daži sūdzas, ka šeit mēdz būt netīri galdi, meitenes nemākot uztaisīt kokteil. Tualetei gadās būt… ne ideālā stāvoklī. Tas viss ir nepieciešams, tas izriet no būtības, "Ne Dievs, ne priekšnieks" [12] man nemācīs, kā lietot tualeti!
Tas ir aizsargmehānisms. Kas grib sajust demokrātisko atmosfēru, bet nespēj pieņemt zvirbuli uz galda – prom!
Kāds francūzis šeit apsēdās ar ierakstu tehniku, gribēja notvert vietas skaņu. Sarunu murdoņa un krišnaītu dziedāšana, tepat blakus ir viņu templis. Tikko šis sāka rakstīt, ieradās liela sieviete un sāka ļoti skaļi un griezīgi dziedāt, izmēza mūs ārā četrās sekundēs. Šī vieta neļauj sevi notvert.
Arī man tas neizdodas.
Novērotājs
Īstā dzīve neiet pēc plāna.
Es gribēju te mūžam sēdēt un vērot skaistumu, analizēt mizanscēnas un lasīt strukturālistus. Bet realitātē sanāk tā, ka seniors lūdz palīdzēt tikt galā ar viņa viedtālruni, pie viena lai izdzēšot vienu bildi. Tai bildē ir brangs penis. Ne jau paša, viņš saka, kāds sūtījis sveicienu, lai tik dzēšu ārā. Kā tā sanāca? Kāpēc es te, skaistuma ielenkts, blenžu svešā telefonā uz nezināmas piederības peni? Tā ir dzīve.
Mareks arī gribēja vienmēr palikt neredzams novērotājs. Klausīties, ko runā pie blakus esošajiem galdiņiem. Taču pēc kāda laika viņu sāka sveicināt Ilgonis. Patīkami, bet tātad viņš vairs nav neredzams. Tad jau uzrunāja Pēteris. Tad jau dalījās ar gariem stāstiem. Par mākslu, par dzīvošanu. Tad viņš līksmi stāstīja Marekam, cik veiksmīgi iepircies, demonstrēja jauniegūto garderobi un piedāvāja Marekam atdot savu veco jaku – "to dzelteno". Neitrālā, nemanāmā novērotāja laiks ir galā.
Parādība mūs ir apēdusi, mēs atrodamies parādības vēderā un objektīvi aprakstīt to vairs nespējam.
Es aizbēgu, pametu kafejnīcu, nodevu sapņus un pievērsos dzīvei. Pārcēlos uz citu pilsētas daļu. Tomēr nesen slepeni atskrēju, iebāzu degunu. Un ko es redzu. Protams, jauna skaistule aiz letes. Bet nav vairs Viļņa. Matīss bijis klāt, pats redzējis, kā pēc kārtējām kaitinošajām darbībām Vilnis patriekts. Viņš uzvarēja savā pacietības pārbaudes cīņā. Bet ir vēl trakāk. Nav arī Ilgoņa. "Mana kafejnīca ir salauzta." [13] Tukšs viņa galdiņš. Un pārāk skumjš tas stāsts, lai to šeit stāstītu. Es tomēr gaidu Ilgoni atgriežamies. Ir taču svarīgi, kādu kafejnīcu mēs atstāsim saviem bērniem.
[1] Olimpa de Gūža (Olympe de Gouges) (1748–1793), franču literāte un politiska darbiniece, cīnītāja par sieviešu tiesībām Franču revolūcijas laikā. Terora upuris.
[2] Rinda no Klāva Elsberga dzejoļa un populāras dziesmas.
[3] Rinda no Žaka Brela (Jacques Brel) dziesmas "Matilde".
[4] Aristīds Briāns (Aristide Bruant) (1851–1925), franču kabarē mākslinieks.
[5] Zinu – daži mēdz šo bezē mandeļcepumu saukt citādi, taču es kā patriots allaž pieturos pie franču izrunas.
[6] E. Hemingveja stāsts par vecu vīru kafejnīcā.
[7] No A. Kamī romāna "Mēris".
[8] No Borisa Viāna dziesmas.
[9] Slavenas Parīzes kafejnīcas, ko senos laikos apmeklējuši nabadzīgi rakstnieki, bet tagad turīgi tūristi.
[10] No Ievas Akurāteres dziesmas.
[11] "Sienāži sisina. Pērkons iet. Turi savam sunim muti ciet." (I. Ziedonis / I. Kalniņš)
[12] Populārs franču anarhistu sauklis.
0