Gada sākumā sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmiju jau trešo reizi rīkojām filozofam un LKA dibinātājam Pēterim Laķim veltīto eseju konkursu, kurā studenti tika aicināti uzrakstīt eseju, par tās atslēgu izvēloties vienu no divām tēmām: "Atnācis nelaikā" un "Kurš meklē patvērumu ūdenī, kad līst?". Portālā publicējam trīs no iesūtītajām esejām, kuras kā labākās izvēlējās "Satori" redakcija.
Šis būs stāsts par to, kā es nonācu trako namā. Nu, patiesībā nebūs tik traki (cerams), bet vai pamanījāt, kā es noķēru jūsu uzmanību? Šis būs stāsts par meiteni, kurai bija vislielākie sapņi, ambīcijas un talants. Par meiteni, kura apņēmās tik daudz, ka pazaudēja sevi. Viņa lēja un lēja savā spainī, līdz ūdens sāka aumaļām gāzties pāri un nabadzīte vairs nespēja to sasmelt. Viņa sastingusi skatījās, kā ūdens līst zemē un pārvēršas peļķē. Kaut ko saglābt likās bezcerīgi.
*
Viss sākās ar ūdeni. Vispār man ļoti patīk ūdens. Man patīk ūdeņi, arī lietus. Man patīk klausīties, kā lietusgāzes vēlos vakaros sitas gar logiem. Man patīk skriet stiprā lietū vasaras pēcpusdienā un izmirkt no galvas līdz kājām. Vismīļākā man ir jūra. Pie jūras es jūtos vislabāk. Jau no bērna kājas esmu pieradusi peldēties jebkuros laikapstākļos. Tieši tādēļ esejas tēma mani uzrunāja uzreiz.
Vectēvs Imants bija dzejnieks. Arī vecumdienās regulāri sacerēja dzejoļus. Šķiet, viņš visu savu mūžu pavadīja, katru dienu rakstot, bet tas netraucēja viņam mani katru vasaras dienu bez izņēmuma vest uz karjeru peldēties. "Mūsu laikos karavīri nav nekādi mušpapīri, / Tie ik reizi peldēt dodas, tiklīdz izdevība rodas," viņš vienmēr skandināja. Atceros peldes lietū, negaisā un zibeņos. Esmu ļoti pateicīga par to vasaras idilli, ko piedzīvoju laukos nekurienes vidū ar saviem brīnišķīgajiem vecvecākiem.
Tagad 150 gadus vecā māja, kas jau toreiz knapi stāvēja, ir galīgi nopuvusi un griesti draud iebrukt. Kopš vectēva Imanta un vēlāk arī Babas nāves māja, kur agrāk pavadījām visskaistākās vasaras, ir mirusi. Pieņemt vectēva nāvi man bija visgrūtāk. Viņa bēres histēriski noraudāju. Mielastā ar mokām valdīju asaras un dusmojos uz visiem viņa it kā draugiem, kuri smiedamies stāstīja atmiņu stāstus. Es viņus redzēju pirmo reizi dzīvē. Arī kapelā, redzot raudam cilvēkus, kuriem viņš bija tikai paziņa, jutos nikna. "Ko viņi te vispār dara?" es sašutusi domāju savā vienpadsmit gadus vecajā prātā. Ja Dievs eksistē (vispār es sevi saucu par agnostiķi), es Dievam nepiedodu vectēva nāvi, nepiedodu, ka man viņu atņēma. Šis trieciens man bija mācība. Katru reizi, atvadoties no Babas, apskāvu viņu tā, it kā tā būtu pēdējā reize.
*
Man patīk literāri darbi, kas ir īsti, autentiski, bet nepatīk pārāk izpušķoti teksti. Mans visu laiku mīļākais dzejolis ir Ingas Gailes "Migla". Ar "Miglu" es varu identificēties, tas ir uzrakstīts, neslēpjot neglīto. Vai arī Marijas Luīzes Meļķes dzejoļu krājums "Nerealizēto potenciālu klubs", kas liek man domāt, ka autori pazīstu. Man patīk, ka raksta visu, kā ir. Tāpēc arī man patīk rakstīt patiesību.
Patiesība ir tāda, ka es nevarēju atrast, no kura Pētera Laķa darba nāk citāts esejas nosaukumā, bet pieļāvu, ka balvas saņem tie, kas Laķi citē. Bibliotēkā paņēmu Pētera Laķa grāmatu "Gara vientulība". Man par pārsteigumu, izrādījās, ka mēs ar Pēteri Laķi domājam diezgan līdzīgi. Mani visvairāk uzrunāja eseja "Vientulība un nāve". Laķis raksta: "Vientulība nav bēgšana no cilvēkiem, no pūļa, no ikdienas saskarsmes sabiedrībā. Tu nekļūsti vientulīgāks gads pēc gada, tev nezūd draugi, jo tu vienmēr esi tu pats un vientuļš. Vientulība ir gara esības pamats." (84. lpp.) Šīs rindas mani padara depresīvu – cik nu vēl depresīvāka es varu būt, tas ir vairāk tēlains apzīmējums. Laķa teiktais man atgādina, ka patiesībā mēs visi visu laiku esam vieni. Mēs piedzimstam un nomirstam vieni. Ekstraverti cilvēki ir ekstraverti, jo viņus tas biedē. Kad kādam draugam vai paziņam minu, ka esmu introverta, viņi parasti sāk smieties. Patiesībā mūs nepazīst neviens, izņemot mūs pašus.
Man nav bail no nāves. Man ir bail no citu nāves, bail pazaudēt tos, kuru dēļ ir vērts dzīvot. Godīgi sakot, ja man nebūtu žēl ģimenes, es jau sen būtu izdarījusi pašnāvību. Šogad pasaules literatūras vēstures kursā beidzot bija grāmata, kuru izlasīju ar aizrautību. Albēra Kamī "Svešinieks" mani ievilka gluži kā grāmatas, ko lasīju bērnībā. Es kā jau vienmēr visus psihoanalizēju un uzskatīju, ka varonis ir mentāli slims. Seminārā minēju, ka viņam ir depresija un citi traucējumi, uz ko pasniedzēja atbildēja, ka tā nebija Kamī iecere, tomēr es neesot vienīgā, kas tā domā. Bet kā citādi būtu interpretējama viņa vienaldzība pret mātes nāvi un kaimiņa izdarībām? Es spekulēju, ka šim aizgāja širmis un tāpēc viņš nošāva to džeku... Viņš bija mierā ar sev piespriesto nāves sodu.
Eksāmenā izvilku biļeti par savu kursa mīļāko darbu, kuru diemžēl nebiju pārlasījusi, jo aizdevu kārtējam džekam, kurš manī samīlējās, bet tad saprata, ka perfektā meitene dzīvoja tikai viņam galvā, un mani uz kādu laiku nobloķēja, – bet par saviem vīriešiem es rakstīšu kādā citā darbā, kad būšu slavena rakstniece. Eksāmenā stāstīju, ka varonis pieņēma nāvi, jo viss ir tā, kā tas ir, un nekam nav nozīmes. Pēkšņi iedomājos, ka varbūt nāvessods viņu nebiedēja, jo viņš jutās kā svešinieks sabiedrībā un sods būtu viņa lielais moments. Jutos apjukusi, jo tā taču bija grāmata, par kuru sākotnēji likās, ka es tik labi to sapratu. Man par pārsteigumu, vairākām manām kursabiedrēm "Svešinieks" nepatika. Domāju, uz mani iedarbojās sajūta, ka esmu atšķirīga un nesaprasta. "Jo Kamī tev ir nepieciešams tieši viņa vientulībā," raksta Pēteris Laķis esejā "Dialogs un nāve" (80. lpp.).
*
Ak, nu jā, jūs droši vien joprojām domājat, kā es nonācu traķenē. Atvainojiet, viena no manām nu jau daudzajām diagnozēm ir uzmanības deficīta sindroms, bet par to pastāstīšu kādu citu dienu. Centīšos īsi: 2022. gada vasarā es gandrīz nomiru. Re, lasītāj, kā tu atkal pamodies! Es histēriski raudāju katru dienu bez izņēmuma, nespēju neko ieēst un izkāpt no gultas. Padzerties varēju tikai ar salmiņu. Tālaika draugs taisīja man proteīna kokteiļus, lai es nenomirtu. Pēc pusgada sāku dzert antidepresantus un visādas citas zāles, un man izdevās puslīdz savākties. Diemžēl depresiju nevar tā vienkārši izārstēt. Tā ir bedre. Jā, antidepresanti palīdz, bet, ja bedrē vienreiz būts, tad tā paliek blakus, un pat ar zālēm ir jācīnās, lai atkal neiekristu. Vairākus gadus esmu pavadījusi pa kalniem un lejām. Traķenē nonācu, jo kārtējā depresijas epizode bija grūtāka nekā parasti.
Psihoterapeite, pie kuras eju kopš 15 gadu vecuma, man neskaitāmas reizes ir teikusi, ka es pati varētu būt terapeite. Tur jau tā problēma, ka es visu apzinos, bet teiciens "sacīts, darīts’’ manā gadījumā ir aplams. Slimnīcas psihiatre man bezmaz vai uzbļāva: "Vai tu pati vispār gribi sev palīdzēt?" Uzbrauciens bija vietā, jo esmu tendēta atgriezties pie pašdestrukcijas ne tikai remdējot sāpes ar vielām, bet arī ar toksiskām attiecībām un draudzībām.
Kāpēc es to tagad stāstu? Gluži vienkārši: patvērumu ūdenī tad, kad līst, meklē tie, kas salijuši. Tie, kas pazaudējuši savu dzirksteli vai kā citādi pievilti smagajā realitātē, ir tendēti grimt skumjās vēl dziļāk, jo tās viņiem ir pazīstamas. Ūdens ir tā bedre, ko minēju iepriekš, un iznirt no ūdens patvēruma prasa tik milzīgu darbu, ka daudzi pat nespēj to iedomāties.
Ernests Hemingvejs romānā "Ēdenes dārzs" raksta, ka laime gudru cilvēku vidū ir retākā parādība, ko viņš zina. Būt gudram ir sava veida lāsts. Mazotnē gudrus bērnus slavē un iekaļ galvā to, kādi panākumi viņiem jāgūst. Jo vecāka kļūstu, jo vairāk sev pārmetu, ka esmu laidusi zudumā tik lielu potenciālu. Un droši vien daudzus kaitina mani darbi, jo es taču esmu slinka, nepateicīga meitenīte, kura visu laiku sūdzas par to, cik viņai ir slikti. Ticiet man, es pati sev besīju visvairāk nekā jums visiem kopā. Un varbūt tas izklausās smieklīgi, jo man taču ir tikai divdesmit divi gadi, taču laika ritējums ir šausminošs. Depresija iekapsulē laiku. Tas it kā stāv uz vietas, bet gadi skrien. Un pašpārmetumi, ka neesmu ģeniāla, pieaug. Liekas, ka iespējas gūt panākumus sarūk ar katru dienu, stundu, minūti. Ir gan frāze, ko man traķenē pateica psihiatre un kas man ļoti palīdzēja. Viņa teica, ka talantu vienā dienā nevar nodzert. Tas mani pavisam nedaudz mierina. Vēl viņa, mani izrakstot, teica, ka esmu ļoti gudra un smuka – pie šiem apzīmētājiem no psihiatrijas speciālistiem jau esmu pieradusi, bet kā pēdējo viņa minēja, ka esmu vienkārši apmaldījusies. Kā lai atrod ceļu mājup?
*
"Mūsu mīļā Marija / visu labi darīja, / gulēja tā ratiņos, / vēji pūta matiņos," dzejoja mans vectētiņš un skandināja to tik bieži, ka vēl joprojām atceros. Esmu pietiekami gudra, lai apzinātos, ka mazā, blondā sapņotāja nav mirusi. Viņa dzīvo mammas atmiņās. Viņa dzīvo, kad es dziedu dušā. Viņa dzīvo, kad es raudu pie Harija Potera filmām. Viņa dzīvo, kad es velku rozā un puķainas kleitas. Viņa dzīvo manī. Kaut gan šķiet, ka viņai būtu bail no tā, kas esmu tagad. Man vienkārši viņa atkal jāatrod un jāsamīļo.
Parasti šādiem stāstiem ir laimīgas beigas. Gribētos jau teikt, ka esmu izārstēta, vai kā citādi pārvērst šo par iedvesmojošu ceļojumu. Lai kā mazā, sentimentālā Marija gaidītu laimīgas beigas, skarbajā realitātē nav tik vienkārši kā filmās. Ir labāki brīži, sliktāki brīži, un ir jāiemācās to pieņemt. Beigu beigās tu esi viens pats ar savām izvēlēm. Ja līst, tad nevis jāmeklē patvērums ūdenī, bet jānožāvējas. Liekas muļķīgi tā teikt, jo izklausās, ka cenšos dot padomus. Man lielākoties šķiet, ka pašai vairs nekas nesanāk, un ir nepieciešama liela drosme, lai to atzītu. Tomēr lai heiteri saka, ko grib, es cenšos un turpināšu censties, lai cik liela bezcerība mani turpinātu piemeklēt.
0