Gadu mijā sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmiju otro reizi rīkojām filozofam un LKA dibinātājam Pēterim Laķim veltīto eseju konkursu studentiem, kurā studenti tika aicināti uzrakstīt eseju, par tās atslēgu izvēloties Laķa darbos izvērstu tēmu – "Robeža starp realitāti un ilūziju". Portālā publicējam divas no iesūtītajām esejām, kuras kā labākās izvēlējās "Satori" redakcija. Otrā no tām – Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu studiju 2. kursa studentes Marijas Annas Zālītes eseja.
Realitāte un ilūzija nav viegli nošķiramas, jo patiesībā neviens nezina, kas ir realitāte un kas – ilūzija. Kā jau 21 gadu vecai kultūras un mākslas nozares studentei, realitāti un ilūziju, un to, kas tie par zvēriem, man lemts apcerēt ne tikai filozofijas vēstures lekcijās, bet arī tajā melnajā, ar jautājuma zīmēm pilnajā mākonī, ko gudros vārdos mēdz dēvēt par prātu, apziņu vai pat dvēseli. Man ir 21 gads, un pusmūža krīze man bijusi kopš 10 gadu vecuma. Tas laikam piederas pie tās visas sieviešu būšanas esences. Atgriežoties pie manas dzīves kā 21 gadu vecai sievietei – kas skan mazliet nepareizi, jo es sevi drīzāk dēvētu par beibi, čiepiņu vai vismaz meiteni – jā, šajā esejā es bieži iesākšu kādu gudru domu, kā jau esejās pieņemts, bet es runāju, tātad arī rakstu kā Tristrams Šendijs.
Jūs noteikti nepārsteigs, ka jau kopš deviņu desmit gadu vecuma, kad mana mamma pārnāca mājās no izrādes "Mūsu Silvija debesīs", mani fascinē arī Silvija Plāta. Mamma toreiz, būdama liela pļāpa, paspēja man izstāstīt, ka Silvija iebāza galvu cepeškrāsnī. To es nekad neaizmirsu. Es ticu liktenim un tam, ka viss ir savstarpēji saistīts – manuprāt, arī šis ir tas gadījums. Pēdējos divus gadus cīnoties ar putniem galvā, es atgriezos pie Silvijas. "Stikla kupols" nav tāds literārs darbs, kas būtu izprotams visiem, taču grāmatas sākumā Silvijai, piedošanu, Esterei – bet visi jau tāpat zina, ka Plāta raksta par sevi –, ir tieši 21 gads, piedošanu, tomēr 19, un viņa grib kļūt par rakstnieci Ņujorkā. Pabijusi tajā pašā mentālajā stāvoklī, es spēju rezonēt ar šo darbu kā ne ar vienu citu. Sabiedrības normas, dzimumu lomas un sociālā nevienlīdzība ir klasiskas tēmas cauri literatūras vēsturei, tomēr, jau atkal pieminot māti, viņai liktenīgajā 21 gada vecumā "Stikla kupols" nebija radījis tādu sajūsmu kā man.
Mani agrie jaunības gadi līdz šim bijuši pilni sevis meklējumiem, tostarp meklēju izpratni par realitāti un ilūziju. Es galvenokārt dzīvoju savā galvā. Būdama introverta, kā jau visi kultūras cienītāji esmu mēģinājusi apziņā (runājot "lielajos", gudrajos vārdos) izskaitļot visu par realitāti un ilūziju un to abu korelācijām. Izcils piemērs realitātes un ilūzijas attiecībām ir Luisa Kerola jau 19. gadsimtā sarakstītā bērnu grāmata "Alises piedzīvojumi Brīnumzemē". Ikviens zina šo stāstu, bet kopš pusaudžu gadiem es "Alisi Brīnumzemē" redzu pavisam citā gaismā. Ko tas viss patiesībā nozīmē? Vai tā ir šizofrēnija, narkotiku iedarbība vai patiešām tikai sapnis? Vēlāk uzzināju dažādas interpretācijas par Brīnumzemi, taču joprojām nezinu, ko ar to domājis pats Luiss Kerols.
Tikko darīju jums zināmu, ka kopš bērna kājas dzīvoju savā galvā. Iespējams, tas ir vidējā bērna sūrais liktenis, taču, ja jūs negribat lasīt par maniem kā vidējā un sākotnēji jaunākā bērna pārdzīvojumiem, tad droši izlaidiet šo rindkopu un lasiet tālāk. Es biju paraugbērns. Skaista meitene ar blondiem matiem un milzīgu potenciālu. Skolā ir bērni, kurus katru semestri izsauc zāles priekšā, lai izsniegtu diplomu par labām un teicamām sekmēm. Es biju tā meitene. Es biju ģimenes lepnums, un nevienam nebija par mani jāuztraucas, jo es taču biju TĀ meitene. Nekad nesagādāju problēmas un vispār biju tāds bērns, kādu vēlētos ikviens. Skatoties atpakaļ, tagad saprotu, ka es sevi audzināju pati. Pati no rīta cēlos, nekavēju stundas, ēdu brokastis, braucu uz skolu ar 3. autobusu, vēlāk ar vilcienu. Par nelaimi, šī stāsta iznākums nav neparasts – vismaz es tā domāju. Es kļuvu par ģimenes melno avi. Fantāzija mani glāba no traumām, kuras es nevaru šeit analizēt, lai nepārsniegtu atļauto rakstzīmju skaitu. Tas, ko angliski sauc par "daydreaming", ir mana ikdiena, un arī tajā es spēju apstrīdēt realitātes un ilūzijas nodalījumu. Visiem zināmais teiciens "Uzmanies no saviem sapņiem, tie mēdz piepildīties" ir patiess – es neskaitāmas reizes esmu piedzīvojusi, kā manas fantāzijas un iedomātie scenāriji pārtop realitātē. To mēdz dēvēt par manifestāciju.
Tā kā lasītājam šobrīd, visticamāk, nav skaidrs, par ko es te šobrīd vervelēju, tad pievērsīsimies atkal manai mīļajai Silvijai, kuras romāns atšķirībā no "Alises Brīnumzemē" vairāk akcentē skarbo realitāti, kādu mēs to pazīstam. Un dzīve Silviju noved kritiskā mentālā stāvoklī. Lai gan mentālā veselība vēl joprojām netiek uztverta pārāk nopietni, depresija ir smaga saslimšana. Viņa nespēj gulēt un zaudē spēju rakstīt. Lai gan viņas svarīgākā iecere ir sarakstīt grāmatu, viņa vairs nespēj rakstīt pat ikdienišķus tekstus ar roku. Šāda realitātes noteiktības izraisīta nelaime skāra arī mani, un tās izraisītās sekas es, liekas, jutīšu līdz kapa malai, proti: pabijusi šajā tumšajā vietā, zinu, cik svarīgs ir mentālais stāvoklis, domājot par realitāti un ilūziju, jo prāts un domas ir ilūzija, tātad atkal nonākam pie secinājuma, ka realitāte un ilūzija ir cieši saistītas. Mēs katrs pats veidojam savu realitāti un katrs savu ilūziju. Tā rodas mākslas fenomeni – viss sākas ar ilūziju un pārtop par realitāti. Lai jums taptu skaidrāks, ko es ar šīm pārdomām cenšos pateikt, pievērsīšos atkal "Alisei Brīnumzemē".
Vērīgākie lasītāji jau būs pamanījuši un varbūt pat ir aizkaitināti par to, cik bieži es pieminu bērnību un mentālo stāvokli. Un, lūk, atkal tie ir divi jēdzieni, kas veido, papildina un izskaidro viens otru. Tima Bērtona kino versijā Alise saka Cepurniekam: "But a dream is not reality," – un viņš atbild: "Who’s to say which is which..." ("Bet sapnis nav realitāte" / "Kas gan var pateikt, kurš ir kurš...") Pārtulkoju šo citātu, taču, manuprāt, latviski tas skan nedaudz jokaini. Dzirdot to angliski, man katru reizi pār muguru pārskrien skudriņas. Džonija Depa ģeniāli atveidotais Cepurnieks gandrīz vai izčukst šo frāzi, pagarinot vārdu "which" un hipnotiski ieskatās Alisei dziļi acīs, it kā zinādams ko tādu, ko Alise nezina. Tima Bērtona Alisei patiešām ir šizofrēnija, bet ceļojums pa Brīnumzemi – psihoze, taču kino fani noteikti sapratīs, ka arī šajā kinofilmā realitāte un ilūzija veido korelāciju, jo augšminētā psihoze pilnībā izmaina Alises uzskatus par tā saukto "īsto" realitāti (ja jūs līdz šim vēl neesat sapratuši, mēs nemaz nezinām un nevaram zināt, kas ir "īstā" vai "neīstā" realitāte).
Kad man agrā vecumā lasīja "Alisi Brīnumzemē", mani aizrāva interesantie notikumi, kaut gan, rakstot šo teikumu, sāku domāt, ka varbūt mana atklāsme par realitātes un ilūzijas saikni šajā grāmatā nenotika vis pusaudžu vecumā, bet jau toreiz, kad, tāpat kā tagad, viss aprakstītais spēja sasaistīties ar sevis meklējumiem. Tie, kuri kārtīgi lasīja manu eseju, atceras, ka es bērnībā biju sapņaina meitene ar blondiem matiem. Pēc rakstura līdzīga Alisei. Jau viņas skrējiens pakaļ Baltajam trusim ir metafora vēlmei aizbēgt. Arī viņa grib dzīvot savā pasaulē. No katra satiktā antropomorfā radījuma viņa iemācās kaut ko jaunu par šajā esejā apspriesto tēmu – ilūziju un realitāti. "Alisi Brīnumzemē" asociē ar narkotikām, konkrētāk un galvenokārt, ar psihedēliskajām vielām, jo sava piedzīvojuma laikā Alise komunicē ar absurdiem tēliem, iegūstot zināšanas, kas maina viņas apziņu, emocionālo inteliģenci, izpratni par pasauli un esamību kā tādu. Šī mijiedarbība ar jancīgajiem tēliem tiek salīdzināta ar pieredzi, ko var gūt, lietojot, piemēram, psilocibīna sēnes vai LSD. Par to ir sarakstīta grupas "Jefferson Airplane" dziesma "White Rabbit", kuras beigās tiek dziedāts "Feed your head", kas burtiski nozīmē 'baro savu galvu', bet idejiski – "mācies!", ar to domājot, ka no katras psihedēliskās pieredzes var gūt mācības, un sasaistot šo pieredzi ar Alises ceļojumu Brīnumzemē. Dziesma "White Rabbit" atspoguļo paralēles starp psihedēlisko ceļojumu un vairākām Alises "pieturām" – abos gadījumos persona meklē un gūst atbildes par metafiziskiem vai pragmatiskiem, taču prātam nekad līdz galam neizprotamiem konceptiem. Man atmiņā palikusi filmas epizode, kad ūdenspīpi smēķējošais Kāpurs lēnām, nedaudz aizsmakušā balsī jautā: "Kas tu esi?", uz ko Alise atbild, ka ir Alise, bet viņš jautā vēlreiz, izteiksmīgāk: "Kas tu esi?" (Jāpiebilst, ka citēju pēc atmiņas, kā arī ieliku otrajā "citātā" papildu atstarpes, jo, kā jau jūs atceraties, es runāju kā Tristrams Šendijs un man tas šķita atbilstoši kā rakstniecei, jā, uzskatu, ka šobrīd esmu rakstniece, jo rakstu šo darbu.) Turpinot par Alisi, dzīvi, psihodēliskajām vielām, robežu starp realitāti un ilūziju un citiem zvēriem – stāsta varone saskaras ar šo tik eksistenciālo jautājumu: kas tu esi? Tagad katram lasītājam ir iespēja padomāt – ko jūs atbildētu? Tas nebūt nav tik vienkārši. Man pat šķiet, ka tas varētu būt viens no tiem jautājumiem, uz kuriem atbildes nav. Pie šādiem eksistenciāliem jautājumiem, uz kuriem nav atbildes, es pieskaitītu arī esejas tēmu par robežu starp realitāti un ilūziju. Bet pastāstīšu jums noslēpumu: visiem labākajiem jautājumiem nav atbilžu.
Es jūs vairs nemocīšu ilgi, taču mana un noteikti daudzu citu mīļākā grāmatas epizode ir tējas dzeršana. Kā jau jūs zināt, Alise pievienojas Cepurniekam, Marta zaķim un Susuriņam, kuri dzer tēju, un viss notiek it kā neloģiski, kaut vai tāpēc, ka tējas laiks ir visu laiku. Fascinējoši, ka tieši šajā nodaļā Alise izsaka visnoderīgākās atziņas: "Man liekas – jums vajadzētu rīkoties saprātīgāk, nevis nosist laiku, uzdodot mīklas, kurām nav atminējuma." [1] Uz Cepurnieka piezīmi, ka Alise nemaz nezina, kas ir laiks, viņa atbild, ka toties zina, kā to var nosist. "Par vakardienu nav vērts runāt, jo tad es biju pavisam cita," [2] Alise saka mazliet vēlāk. Ģeniāls man šķiet Češīras kaķa teiktais: "Mēs visi šeit esam dulli," [3] kas simbolizē to, ka patiesībā katram galvā dzīvo savi putni un savas idejas par ilūzijām un realitāti, jo – kas mēs vispār esam? Mūsu domas, maldi, fantāzijas mūs padara unikālus un veido realitāti. Mēs paši veidojam savu realitāti, izmantojot ilūzijas (rūpīgākie lasītāji atcerēsies manis jau pieminēto manifestāciju).
Realitāte un ilūzija. Nu jau tuvojoties esejas beigām, kas varbūt kādu iepriecinās, es varu paziņot, ka realitātei un ilūzijai nav robežu. Mēs visi esam tikai mazi puteklīši Visumā, un kā gan mēs varam pateikt, kur ir robeža starp realitāti un ilūziju? Jo spilgtāk mēs kaut ko iedomājamies, jo vairāk ticam, ka tā ir patiesība. To var labi novērot cilvēkos ar psihiskām slimībām, piemēram, demenci. Ja kāds tic kaut kam, kas, citaprāt, ir ilūzija, tad šim kādam tā ir realitāte un otrādi. Pastāv tik daudz eksistenciālu jautājumu, uz kuriem neviens nekad nespēs atbildēt. Jo inteliģentāks un zinošāks ir cilvēks, jo lielāka varbūtība iegrimt depresijā. Un kāda vispār ir jēga jebkam? Vai tāda ir? Kāpēc? Spējīgus prātus nepārtraukti nodarbina šie filozofiskie jautājumi, un šī konstantā neziņa kļūst pārāk smaga. Pieļauju, ka arī Silvija Plāta iebāza galvu cepeškrāsnī, lai aizbēgtu no šīs nolemtības. Agrāk man šķita, ka filozofija ir viegla zinātne. Šogad sapratu, ka tā nebūt nav, tieši tāpēc, ka filozofi meklē atbildes uz fundamentāliem jautājumiem par esamību, saprātu, zināšanām, vērtībām, prātu un valodu. Ko esmu sapratusi filozofijas vēstures kursā? Nevienam nekas nav skaidrs, neviena atbilde nevar būt statiska. Ir divi veidi, kā raudzīties uz šiem secinājumiem: zaudēt cerību kā Silvija Plāta vai atgriezties bērnībā jeb Brīnumzemē. Realitāte ir ilūzija, un ilūzija ir realitāte. Laikam jau izeja ir atgriezties pie sevis, raudzīties ar bērna acīm, atkāpties no šaubām, normām, rast entuziasmu mistērijā, ļauties absurdajam un aizmirst to, ka visam ir jābūt zinātniski izskaidrojamam. Ir svarīgi nepazaudēt savas ilūzijas, lai nepazaudētu savu realitāti.
[1] Kerols, Lūiss. Alises piedzīvojumi Brīnumzemē. No: Sprīdīša bibliotēka, 5. sējums, Rīga: Sprīdītis, 1990, 51. lpp.
[2] Kerols, Lūiss. Alises piedzīvojumi Brīnumzemē. 74. lpp.
[3] Kerols, Lūiss. Alises piedzīvojumi Brīnumzemē. 46. lpp.
0