Sestdien Latvijas Nacionālajā bibliotēkā noslēdzās ikgadējās Skaļās lasīšanas sacensības. Deviņpadsmit skolēni, reģionālie skaļās lasīšanas čempioni, sanāca vienuviet, lai demonstrētu prasmi lasīt skaidri un izteiksmīgi. Pasākuma mērķis ir veicināt interesi par lasīšanu jauniešu vidū. Varbūt šādi skaļās lasīšanas konkursi patiešām veicina interesi par grāmatām, tomēr viegli pamanīt, ka tie nav tikai par lasīšanu un grāmatām. Turklāt tie ir daļēji pieskaitāmi tām parādībām, kas iezīmē grāmatu lasīšanas norietu.
Kas notiek, kad mēs tekstu lasām skaļi, turklāt auditorijas priekšā? Skaidrs, ka mēs izrunājam vārdus un tā izstāstām saturu, bet vienlaikus arī demonstrējam prasmi izmantot balsi, lai teiktajam piešķirtu noteiktu skanējumu, intonāciju, ritmu, noskaņu. Šīm prasmēm pašām par sevi nav īpaša sakara ar lasīšanu. Tikpat izteiksmīgi cilvēks var stāstīt par to, kā vakar sadzērās vai sastrīdējās ar kaimiņieni. Diemžēl ne visi tie, kuri ir labi stāstnieki draugu pulkā vai liekot bērnus gulēt, spēj nostāties auditorijas vai žūrijas priekšā. Skaļās lasīšanas meistariem ir jāprot pārvarēt skatuves drudzi un jāspēj publiski runāt atraisīti, pārliecinoši un brīvi. Ne katram tas ir pa spēkam, bet ar grāmatu lasīšanu šīm prasmēm nav tieša sakara.
Tiešāka sasaiste ir trešajam aspektam: izteiksmīgi lasot, mēs kaut ko darām ar tekstu – būtībā skaļlasītājs piedāvā teksta interpretāciju. No vienas puses, tas atvieglo teksta uztvērēja darbu. No otras, klausītājs pakļaujas lasītāja diktātam un varai. Skaļlasītājs saka priekšā, kā teksts jāuztver. Skaļās lasīšanas konkursā runātājs kontrolē stāstu, apliecina sevi, demonstrē savu personību, un vismaz tajos, kuriem skaļā lasīšana padodas, tas droši vien rada baudas sajūtu un lepnumu. Skaļās lasīšanas sacensībās ir kaut kas no bērnu skaistuma konkursa.
Salīdzinājums ar bērnu skaistuma konkursiem nāk prātā arī tāpēc, ka daļu skolēnu priekšlasījumu ir mokoši klausīties, tajos ir laba deva cringe. Grūti pateikt, kāpēc. Iespējams, pie vainas tas, ka viņi atdarina kaut kādas shēmas un priekšstatus par to, kā vajadzētu izklausīties izteiksmīgi nolasītam tekstam. Un pat tie, kuri izraisa simpātijas, uzrunā nevis ar lasījuma dabiskumu, bet aizrautību – klausītājs jūt, ka runātājs dzīvo līdzi tam, ko lasa. Tomēr viņiem pietrūkst aktieru prasmes radīt lasījuma dabiskuma ilūziju. Lai gan arī tas nav precīzs raksturojums – kad aktieris lasa priekšā grāmatu, dzeju vai piedalās radiolugā, mēs negaidām tādu pašu dabiskumu kā no dialoga kinofilmās. Protams, lasījums ir mākslīgs, bet vienlaikus noslēpumainā veidā dabisks. Varētu domāt, ka atšķirība ir tajā, ka aktieris patiešām interpretē tekstu, kamēr skolēns atdarina paraugus, bet tā īsti nevarētu būt, jo aktieri, ierunājot, piemēram, grāmatu tekstus, ne vienmēr papūlas tos iepriekš izlasīt un tātad improvizē. Diez vai tā ir kāda īpaša interpretācija. Kad man reiz "Satori" Covid laikā vajadzēja ierunāt nelielu teksta gabaliņu, es to izdrukāju un atzīmēju vietas, kur, manuprāt, vajadzīgi uzsvari un pauzes. Nevaru iedomāties, kā tekstu nolasīt skaļi bez sagatavošanās tā, lai tas izklausītos ar jēgu lasīts. Bet šķiet, ka vismaz daļa aktieru to var. Droši vien tā ir kāda īpaša valodas izjūta un pieredze.
Tekstu skaļā lasīšana ir sena māksla. Skaļās lasīšanas finālā uz skatuves bija novietots krēsls lasītājam, un šis krēsls pats par sevi ir arhetipisks. Vēl tagad arābu pasaulē ir atrodamas kafejnīcas, kurās stāstnieks izklaidē apmeklētājus, lasīdams priekšā aizraujošus stāstus, un viņš tāpat sēž īpašā krēslā ar grāmatu rokās. Galu galā rakstība ir domāta runātās valodas pierakstīšanai, un Alberto Manguels grāmatā "Lasīšanas vēsture" norāda, ka rakstītās zīmes kopš izgudrošanas bija domātas tam, lai tās izrunātu skaļi. Primāra bija skaņa, rakstu zīmes to tikai pārstāvēja. Nav zināms, kad cilvēki sāka lasīt klusi, droši vien tas nebija vienreizējs notikums, bet lasīšanas vēstures kontekstā slavena ir epizode no 5. gadsimta kristiešu teologa Augustīna "Grēksūdzes" 6. grāmatas, kurā Augustīns ar izbrīnu stāsta par Milānas bīskapu Ambroziju, kurš grāmatas lasa klusām, ar acīm, nevis izrunājot līdzi vārdus. Viduslaikos klusā lasīšana kļuva par normu, bet skaļā lasīšana nekur nepazuda.
Lai gan šobrīd lasīšanu daļa sabiedrības uztver kā pretstatu modernajām tehnoloģijām, skaļās lasīšanas popularitāti lielā mērā ietekmējusi tieši tehnoloģiju attīstība. Skaņas un balss ierakstīšanas tehnoloģijas attīstījās 19. gadsimta beigās, un pirmās audiogrāmatas parādījās ap 20. gadsimta 30. gadiem, tomēr pa īstam ieguva popularitāti audiokasešu un kompaktdisku laikā, tātad 70. gadu beigās. Savukārt radiopārraižu tehnoloģija kļūst par ikdienas parādību 20. gadsimta 20. gados, un drīz vien parādās arī pirmās radiolugas. Tai skaitā Latvijā. Daudz kas atkarīgs no tā, ko saucam par "radioteātri", bet 20. gadu vidū šī jaunā izklaides forma ir klāt arī Latvijā un tāpat kā citās valstīs īpašu popularitāti piedzīvo pēckara laikos, piemēram, 60. gados ārkārtīgi populāra esot bijusi serializēta radioluga "Māras Silenieces dienasgrāmata" par zootehniķes dzīvi Padomju Latvijas laukos.
Bija laiks, kad likās, ka šīs vecās formas izzudīs, īpaši nozīmīgs pretendents uz skaļās lasīšanas aizstājēju bija televīzija. Bet tad pienāca 2000. gadi – lietotājiem viegli izmantojams internets, Ipod un viedie telefoni, mp3 un RSS, podkāsti, interneta radio, straumēšanas platformas. Skaļā lasīšana, it īpaši audiogrāmatas, atgriezās ar uzviju.
Es neesmu liels podkāstu un audiogrāmatu cienītājs, tomēr šo to klausos. Piemēram, šobrīd sekoju līdzi britu vēsturnieku Dominika Sendbruka un Toma Holanda podkāstam "The Rest is History". Lielākā problēma ir tā, ka man nav daudz tādu brīžu, kad var šādu skaļu lasīšanu patērēt. Mans darbs, piemēram, sleju rakstīšana, nav savienojams ar tekstu klausīšanos. Audiogrāmatas izmantoju tikai kā līdzekli, lai vieglāk aizmigtu. Piemēram, vienā ļoti stresainā dzīves posmā man krietni palīdzēja Stīvena Fraja lasītie stāsti par Šerloku Holmsu. Kaut kādā ziņā es tos nemaz neklausījos. Es tos tāpat zināju. Nebija runa arī par kaut kādu iztēles atraisīšanu. Vienkārši veids, kā viņš lasa, viņa tonalitāte komplektā ar pazīstamu un iemīļotu tekstu izrādījās kaut kas ārkārtīgi nomierinošs.
Tehnoloģiju pastarpinātā skaļā lasīšana diezgan daudz pasaka par mūsu laiku. Pirmkārt, tehnoloģijas šādu lasīšanu padara viegli pieejamu. Mediju teorētiķis Māršals Makluens jau savā laikā norādīja, ka elektronisko tehnoloģiju laikmets ļauj zināmā veidā atgriezties pie mutvārdu kultūras. Skaļi lasīti teksti ir viegli pieejami, to ir vesela jūra, un, ja vien vēlamies, tie var plūst ausīs kā ūdens no krāna. Otrkārt, mēs prasām, lai mūsu laiks būtu intensīvi aizpildīts – labāk, ja paralēli trauku mazgāšanai vai braukšanai ar mašīnu var vēl uzņemt informāciju, kaut ko uzzināt, pieredzēt, noklausīties. Tomēr šis laiks ir sadalīts un sadrumstalots, un spēja koncentrēties iet mazumā.
Treškārt, mēs gribam dzīvot viegli, un tas ir saprotami. Bet dažbrīd šķiet, ka mēs gribam kaut ko vairāk – iestāstīt sev, ka var dzīvot viegli un tāpat visu zināt, prast, sasniegt. Un tas var izrādīties pašapmāns. Piemēram, vairākkārt nācies dzirdēt viedokli, ka audiogrāmatas nav sliktākas par drukātām grāmatām un ir vienalga, kādā formātā lasa. Tā nav taisnība. Vai, precīzāk runājot, – šī doma izklausās kaut cik ticama tikai atsevišķu grāmatu gadījumā, proti, tādu, kas ir vienkāršas un viegli sagremojamas, nav koncentrētas un niansētas. Ja neticat, palūdziet kādam palasīt priekšā nejauši izvēlētu filosofisku tekstu. Problēma ar grāmatu nelasīšanu ir nevis tā, ka cilvēki nelasa, jo patiesībā jau lasa un tekstu visapkārt ir milzums, bet tā, ka viņiem nav prasmju, lai tiktu galā ar tekstiem, kas nav elementāri. Un vismaz daļai cilvēku dzīvē un profesionālajā karjerā ir situācijas, kad noder prasme saprast daudznozīmīgu vai sarežģītu tekstu.
Tas, ka grāmatu lasīšana kaut kādā ziņā neieņem tik nozīmīgu vietu izglītībā un dzīvē kā agrāk, manuprāt, ir dabiski. Informācijas un izklaides iespēju ir nesalīdzināmi vairāk nekā, teiksim, pirms piecdesmit gadiem. Tomēr nelasīšanai ir savi riski. Diemžēl nezinu, kā tos mazināt, un tāpēc saprotu mēģinājumus jauniešiem lasīšanu padarīt interesantu. Tomēr man ir šaubas par to, vai tā ir cerīga stratēģija. Ja cilvēks lasa "Poteru" un "Krēslu" tikai tāpēc, ka tas ir viegli un interesanti, vai tas tiešām rada lasīšanas ieradumu, kas palīdz tikt galā ar citiem tekstiem? Proti, ja kritērijs ir interesantums, tad nav nekāda iemesla, kāpēc palikt pie grāmatas, kad tā nav interesanta, nevis pievērsties kaut kam citam, kas ir. Un līdzīgi ir ar skaļo lasīšanu. Varbūt patiešām pietiek ar to, ka jaunieši vispār ir ar mieru publiski parādīties ar grāmatu rokā, un es varu iedomāties ļoti dažādas prasmes, ko šādas sacensības dod. Bet skaļā lasīšana ietver arī risku, ka mēs pamazām izstumjam no mūsu horizonta milzīgu kultūras bagāžu un paliekam divvientulībā ar viegli uztveramiem tekstiņiem, kurus kāds mums skaidri un lēni nolasa priekšā.
0