Saulainā februāra rītā pieceļos, lai mērotu ceļu uz Džuzepes Tomazi di Lampedūzas kapavietu, kur apglabāta arī viņa dzīvesbiedre, slavenā psihoanalītiķe, baronese Aleksandra Alise Marija fon Volfa-Štomerzē. Palermo vēl tikai mostas, Vučīrijas tirgū vējš iegriezies no augšienes, no svētā Dominika baznīcas puses, kur sirdij dārgais rakstnieks un viena no manām mīļākajām psihoanalītiķēm guldīti slavenību kolumbārijā. Tirgū ass vējš dzenā sakaltušas zvīņas, zarnu desu dedzināmā upura altāri apdzisuši, un abi nelaiķi vēl mierīgi atdusas vecajos Kapucīņu kapos – jāatzīst, ka turp eju, lai kļūtu par aculiecinieku zūdošam mirklim, jo vietējā laikrakstā lasīju, ka abu mirstīgās atliekas ap jauno gadu tiks pārapbedītas, un gribējās savām acīm redzēt īsto kapavietu, pašu pirmo un galveno.
Pakavējos kapos diezgan ilgi, ne tik daudz aplūkodams pazīstamu un nepazīstamu ļaužu pieminekļus, cik tāpēc, ka ieslīgu garā sarunā ar nenosakāma vecuma sievieti, kura nemitīgi smēķēja un apbēra mani ar komplimentiem par to, ka nepametu novārtā tuvinieku kapus, ka esmu ieradies jau tik agrā stundā, ka esmu gājis nosvērti un mierīgi, nevis šaudījies no viena pieminekļa pie otra, ka man ir skaista un ērta jaka (parasta, melna, nezinu, ko viņa tajā saskatīja), – visus komplimentus pieklājīgi noraidīju, bet sieviete piesmēķēja jaunu cigareti no izdegušās un teica, ka zinot, kas aprakts kapavietā, pie kuras biju kavējies, apgalvodama: "Jūs noteikti esat madāmai Štomerzē rada," – un ieteica noteikti apmeklēt Kapucīņu pazemes kapus, kur daudzi aizgājēji sakārti pie sienām "vēsturei un laikam par godu".
Tur biju vēlējies nokļūt jau sen, galvenokārt, lai aplūkotu, kādās drēbēs tērpti pazemes katakombās nostādītie un guldītie miroņi (šķiet, ka stāvētāji ir svarīgāki) – tieši apģērbs mani interesēja visvairāk, tālab devos turp ne tik ļoti, lai parādītu sevi, cik paskatīties uz citiem. Un te patiešām ir, ko redzēt: gaisā virmo pīšļi, kungiem platas bikses, vestes, pagarināti svārki, priesteru sutanas sadilušas, dāmām kleitas ar mežģīnēm, daudz skaistu aproču, viens otrs saģērbies biksēs ar lielām rūtīm, galvaskausiem nolupusi āda, zobi izkrituši, vītušu ziedu pušķi, svinīgas pozas, cits audums tik labi saglabājies, tik piesātinātām krāsām, dažiem zārkiem maziņš lodziņš, pa kuru iemītnieks vēro visus, kas soļo pa spodrajām flīzēm, piedalīdamies danse macabre, kas turpinās pēc nāves, daļēji saplūstot ar tūrisma industriju – un dibenplānā svētās Rozālijas kapela, viņa visā noraugās maigi un iejūtīgi.
Mirušo apbedījumi šķiet kā seni paziņas, un jau kuro reizi pēc kārtas pēdējās dienās galvā ieskanas vārdi, kas vairākkārt nejauši uzšķirti savstarpēji nesaistītās grāmatās: "Itālija [..], par kuru mira Kamilla mums svētā, / un Nisa, Eiriāla asins lija" (Dantes "Dievišķā komēdija", I, 107–108). Viņi visi par kaut ko miruši – viens cildenāk, viens ikdienišķāk, par nāvi taču nevar spriest vērtējoši, kaut gan kapu plākšņu uzraksti to vien dara – taču man prātā tikai apģērbs. Pamanu lielgabala attēlu uz kādas plāksnes, zem kuras guldīts lielgabalnieks: cik romantiski, taču viņa drēbes nevar redzēt, tās noteikti saplosītas sprādzienā, un tādēļ nelaiķis paslēpts. Viņam noteikti bijusi skaista uniforma; tieši formālais apģērbs saglabājies vislabāk – dažu priesteru un armijnieku tērpus, šķiet, varētu uzmanīgi izmazgāt un lietot. Taču es noteikti alojos un pārvērtēju zūdošā trausluma praktisko lietojumu.
Nākamajā dienā studiju dēļ jāapmeklē marionešu muzejs. Ārsta un antropologa Antonio Paskvalīno marionešu kolekcija ir izcila, gar sienām sarindotas tūkstošiem leļļu, īpaša uzmanība pievērsta Palermo, Katānijas un Neapoles leļļu teātra tradīcijām, taču izstādītas lelles no visas Itālijas un citām pasaules valstīm, no kurām daudzas, šķiet, pastāv tikai iztēlē (spriežot pēc leļļu izskata). Manu uzmanību visvairāk saista Tadeuša Kantora cilvēka lieluma lelles, kuru skatiens stindzina asinis, vienlaikus izstarojot mīlestību, kaut gan netālu no tām pustumsā kavējas citu slavenu leļļu meistaru darinājumi, kaut vai Enriko Baja un Renato Gutuzo izteiksmīgie darbi.
Gribas apskaut Tadeuša Kantora darināto cilvēku melnajā uzvalkā, un to arī nekavējoties daru, jo viņš izskatās vientuļš un skumjš – te, Sicīlijā, neviens tāpat man nepārmestu, pat ja šādi rīkojos smalkā muzejā. Turklāt es tāds neesmu vienīgais, tāpat dara arī mans studiju biedrs Fransuā – pelēkā trīsdaļīgā uzvalkā, krēmkrāsas zīda kreklā un mēļā tauriņā tērpies francūzis, ar kuru kopā nesen apmeklējām studiju ekskursiju eksotiskā botāniskajā dārzā, kur viss, ieskaitot formalīnā peldošos augu paraugus Linneja kabinetā, bija tik nedabiski krāšņs, ka varētu domāt – redzamais patapināts no Voiniča manuskripta lappusēm. Tieši šajā dārzā viņš aizgrābti satvēra mani aiz rokas, norādīja uz nātrēm un eksaltēti sacīja: "Nātres! Nātru zupiņa!" "Pārkaisīta ar sasmalcinātām paipalu olām!" es piebildu. Tikmēr no kokiem paukšķēdamas krita kaut kādas pūkām pildītas pākstis, no kurām senāk taisīti spilveni.
Studiju biedri jau sasēdušies leļļu teātra zālē, kur gaidāms priekšnesums. Vispirms jānoklausās lekcija par to, kā pareizi jātur marionetes un kā ar tām rīkoties. Palermo lelles ir smagas, tās jātur ar vienu roku, lai ar otru varētu vicināt, piemēram, zobenu, kas gadās manis turētās marionetes rokā. Tas laikam ir karalis Rudžēro II, kuram zobens vajadzīgs ne tikai Sicīlijas iekarošanai, bet arī tam, lai atkautos no daudzajiem pretiniekiem, nelabvēļiem un spiegiem, tā apliecinot savu maskulinitāti tradicionālo vērtību ietvaros – atstājot aiz sevis līķu kalnus. Drīz vien uz skatuves tiek aicināti vēl daži no auditorijas, kuru vidū īpaši izceļas jamaikiete ar tetovējumu uz kakla un mans kaimiņš, tunisiešu jaunietis, kuram visi pasniedzēji nez kādēļ cenšas "ieaudzināt labas manieres", ar to saprotot izsmalcināti garus un sarkastiskus pārmetumus par lekciju kavēšanu.
Kāds no klātesošajiem iebaksta Rudžēro ar šķēpu. Gāžu bakstītājam (marionetei, un šī piezīme ir svarīga) ar zobenu pa galvu, gaidīdams, ka pretinieks pakritīs un tēlos beigtu, kā taču būtu jādara! Bet pretinieks, pareizāk sakot, pretiniece, ir citās domās un uzbrukumu turpina, pat vairākkārt nodurta/nodurts. No skatītāju rindām atskan sauciens, ka "Rudžēro jāpaliek stāvam, jo vēstures gaita ir nemaināma". Viņš arī paliek stāvam, jo es lieku nabagam vicināt bleķa zobenu, kaut arī rokai jau zuduši pirksti. Leļļu meistara asistents piesēžas pie klavierēm un sāk aizrautīgi spēlēt skaņdarbu, kas labāk izklausītos uz bungām. Uz skatuves uzskrien un kaujā iesaistās vēl vairāki cīnītāji, par laimi, daži nostājas Rudžēro pusē. Pa gaisu aizlido vēl vairāki pirksti, rokas, arī kāja. Pa flīzēm aizslīd no birstes kāta darināts šķēps ar skārda uzgali. Priekšnesums beidzas mirklī, kad kāds atvēzējas ar marionetes atliekām, lai iesistu citam marionešu turētājam, kuram rokās atlikuši tikai pāris koka gabali un sapiņķētas auklas. Klavierēm aizcērtas vāks, paceļas priekškars, un īstais leļļu meistars sāk īsto izrādi – izrādās, ka manam Rudžēro ir smalkākās kungu drānās tērpts dubultnieks, tādi ir arī citiem kaujas dalībniekiem, un tagad visi ievainotie krīt pareizajos mirkļos, kā tam jānotiek.
"Izlikšanās atšķir īstu mākslu no amatierisma," man saka Fransuā, apskaudams savainoto Rudžēro. Viņu grib apskaut arī dažas skatītājas, kuras ir ievainotā varoņa pusē. Visapkārt valda viena vienīga apskaušanās un maigums, tiesa, dalīts, jo daži principiāli neapskauj vienas lelles, apskaudami citas.
Uz skatuves viens pēc otra ļimst Rudžēro pretinieki, klavieres rīb, Sicīlija ir iekarota. Es mēroju ceļu uz mājām garām ēkai, kur Lampedūzas princis, pabrokastojis ar iris kūku un nobārstījis žaketi ar cigarešu pelniem, rakstīja "Gepardu". Nekas nav mainījies, laiks rit tikpat laiski un zūdoši, neraugoties uz batālijām un kaislībām. Viss ir tāpat.
0