Gatis Vanags, 1981–2024
Gati satiku tieši pirms 20 gadiem, 2004. gada septembrī, Dzejas dienās, kuru rīkošanā toreiz piedalījos, tikko pārkāpusi Jauno autoru semināra slieksni. Mirklis, kad viņu pirmoreiz ieraudzīju, manī ir noglabājies kā video fails: viņš kopā ar pulciņu jauno, bezkaunīgo dzejnieku iegāžas Latviešu biedrības nama Zelta zālē, kur tobrīd notiek mazliet stīvs "veco dzejnieku" pasākums, un rada nelielas nekārtības, kas mani klusībā iepriecina. Viņš izskatās pēc elles eņģeļa: gariem, gaišiem matiem, baltā žaketē un saulesbrillēs, rokā dzēriens, kuru viņš izgāž kaut kur publikā un skaļi atvainojas: "Pardon, bļe!"
Es pievienojos šim bezkaunīgajam bariņam un, kopīgi šturmējot dažādus dzejas pasākumus un virtuvju ballītes, iepazinos ar Gati jeb Gatiņu. Izrādījās, ka viņa performatīvais, harismātiskais lecīgums attiecas tikai uz tādām vietām, kur to objektīvi arī mazliet vajag, bet ar draugiem viņš ir silts un īsts, saliedējošs un atbruņojošs. Patiesībā man šķita, ka starp mums nav skaistāka cilvēka.
Un Gatis rakstīja dzeju. Dīvaini, ka, atšķirībā no mums, pārējiem, viņš nez kāpēc neskaitījās jaunais dzejnieks, t.i., nepublicējās un neuzstājās uz skatuvēm. Viņš spontāni deklamēja draugiem, garāmgājējiem un svešiniekiem, un arī tas, kā viņš to darīja, manī ir noglabājies uz visiem laikiem (paldies filmas "Nemierīgie prāti" veidotājiem, kas to iemūžinājuši). Kad viņš lasa, dzeja pāršķeļ telpu, kā pa atvērtām slūžām gāžas reizē uguns un ūdens. Viņā bija viss spektrs. No nihilisma līdz beznosacījumu mīlestībai, no ikdienišķiem jokiem līdz dramatiskām attiecībām ar Dievu, no asiņainiem slaktiņiem līdz pasteļtoņu ainavām. Iespējams, tas spektrs, ko viņš tvēra, vienkārši bija par plašu, lai to noturētu viena cilvēka ķermenis.
Viņu gandrīz nemitīgi mocīja briesmīgas fiziskas sāpes un bēdas, kas neļāva izveidot "ego", uzbūvēt "normālo dzīvi". Viņš varēja vienīgi būt. Transgresīvs, traģisks un mīļš. Kamēr mums bija mērķi un plāni un, kad beidzām dzert, parādījās arī stratēģijas. Uz savām asiņojošajām tagadnēm pamazām uzslāņojām citus gramatiskos laikus: vēlējuma izteiksmes un jābūtības. Mēs kopām valodas formu, dažkārt līdz ar to pazaudējot esamību, kompromitējāmies alkās pēc atzinības. Kurš no mums normalizējās, kurš nāca pie prāta, kurš no autsaiderisma iekrita pa taisno farizejismā. Bet Gatim tādas iespējas nebija: viņš palika dzirksteļojošā tagadnē, radikāls savā dzejošanā, līdz pēdējam brīdim pieslēgts tam tīrajam avotam, kurā tagad ir aizgājis pavisam. Pie gultas, kurā Gatis aizgāja gulēt pēdējo reizi, zemē palika atvērts Edvīna Raupa krājums "Uzvāri man kaut ko pārejošu" – dzeja, ko mēs pirms 20 gadiem burtiski elpojām un cits citam citējām no galvas.
Toreiz es ar viņu pamazām sadraudzējos un turpināju draudzēties arī tad, kad attālinājos no pārējā bariņa. Pavisam negaidīti viņš man kļuva par tādu kā siltuma un drošības enkuru uz jauno cilvēku ikdienišķā nihilisma fona. Mums bija romantiska draudzība, netiesājoša un lojāla, un tik mīloši un tīri draudzēties prot ļoti maz cilvēku. Domāju, visi, kam ir palaimējies būt Gata draugiem, te parakstīsies un apliecinās to, kā viņus ir svētījušas un kādu nedziestošu gaismu dzīvē atstājušas šīs attiecības.
Es tikko atgriezos Latvijā pēc 15 gadu prombūtnes, un man ir nenormāli žēl, ka mēs nepaspējām satikties un es nevarēju pateikt Tev vārdus: "Gati, es esmu atgriezusies." Man Tava nāve nenormāli sāp, un liekas, ka ir izrauts caurums, pa kuru visu laiku plūst asaras. Un vienlaikus tāda sajūta, ka šī nāve mani ir pamodinājusi, atjaunojusi mūžīgajā tagadnē, vienīgajā vietā, kur var rasties dzeja. Atdzīvinājusi manī kaut kādu bezkompromisu stīgu, kurā es joprojām esmu dzejniece. Pirmie vārdi, kas atnāca, kad sāku aptvert Tavu nāvi, bija "ejiet visi dirst, kas mīl staigāt garos svārkos un saņemt sveicienus tirgus laukumos, Jūs nobalsinātie kapi, es to starpā".
Paldies Dievam par nāves dāvanu, jo nāve pamodina. Paldies Dievam par Gati, par to, ka man ir bijusi iespēja viņu pazīt. Dzejnieks, bāka, Dieva sejas meklētājs. Portāls, kas izspridzināts mūsu funkcionalitātes audeklā. Un vienīgais, kas mani mierina, ir, ka viņam vairs nesāp. "Lai līksmojas kauli, kurus Tu esi man salauzījis," saka ķēniņš Dāvids psalmā, kuru lasījām Tavās bērēs.
Es gribu dzīvot. Es gribu būt īsta. Es gribu neaizmirst, cik svarīgi ir tie no mums, kas "nemāk dzīvot". Cik svarīgi ir nemācēt dzīvot. Lai katru dienu to varētu pati mācīties no jauna.
Gati, Tu esi dzīvs. Tu esi manā dzīvē gaismas, īstuma un sāpju enkurs.
0