Jūnija vidū biju Jeila Universitātē ASV, kur piedalījos Baltijas studiju veicināšanas asociācijas (AABS) konferencē. Baltistikas pētnieku interese par Baltijas valstu pierobežām joprojām ir maza, un mana paneļa prezentācija par Latgali – precīzāk, par Latgales kultūras nedēļu Rīgā 1958. gadā – bija vienīgā no visām gandrīz simts prezentācijām, kas vērsa uzmanību vajadzībai pētīt mūsdienu latgaliešu identitātes veidošanos, latgaliešu attiecības ar politizēto ideju par viendabīgu un homogēnu latviešu kultūru, kā arī vēsturisko "iekšējā citādā" lomu latviešu nacionālās identitātes veidošanās procesos.
Iztēlojoties Latgali
Kā pierādīja "Satori" rakstu cikls "Latgolys vaicuojums", sabiedrības attieksme pret Latgali ir steidzami jāmaina. Un tomēr: lai Latgale vairs netiktu uzskatīta par "problēmu", šis "vaicuojums" jāskata plašākā filozofiskā tvērumā, pārvērtējot to, kā esam vēsturiski iztēlojušies pierobežu. Nenoliedzami ir svarīgi pievērst uzmanību reģiona ekonomiskajai attīstībai, politiskajām un etniskajām nesaskaņām, kas tikušas īpaši izceltas kā galvenās problēmas, ar kurām pierobežā saskaras ikdienā. Gribam domāt, ka no tām Latgalei paternālistiski palīdzēs izķepuroties labu vēlošie Rīgas akadēmiķi, politiķi, sociologi un ekonomisti.
Jāskatās dziļāk. Nedrīkst nepamanīt tos varas mehānismus, kas gan sabiedrības ikdienā, gan akadēmiskajā vidē, gan politikā padarījuši Latgali par visu to, kas ideālā Latvijas nacionālā valsts nav vai drīzāk nevēlas būt; kas ir leģitimizējuši sabiedrībā valdošo snobismu pret Latgali. Lai gan par koloniālismu parasti runājam starpvalstu kontekstā, koloniālās varas struktūras varam pamanīt arī valsts iekšienē. Mūsu koloniālā metropole ir Rīga un perifērija – Latgale.
Mūsdienu Latvijas nacionālā valsts rada, pārvalda un uztur jau no brīvvalsts pārmantoto iekšējo koloniālo plaisu starp pierobežu un pārējo valsts daļu, no kurām katra ir attīstījusies pa atšķirīgu vēstures trajektoriju. Ideja, ka Latgale ir neattīstīta, krieviska, laucinieciska, neeiropeiska, haotiska, austrumnieciska, nesaprotama vai citāda, nav tikai mūsdienu fenomens. Šie Latgales attēlojuma modeļi jāskata plašākā vēsturiskā kontekstā, kas ņem vērā 16. gs. poļu-lietuviešu koloniālo projektu, latīņu drukas aizliegumu Krievijas impērijas laikā, jau Pirmajā Latgales latviešu kongresā paustās bažas, ka Latgales pievienošana pārējai Latvijai būs īpaši sarežģīts uzdevums [1], Kārļa Ulmaņa pretlatgalisko politiku, nacistiskās Vācijas latgaliešu iznīcināšanas plānus [2], kā arī faktisko aizliegumu lietot latgaliešu valodu padomju laikā. Pretlatgaliskums – un tā daudzās latentās izpausmes mūsdienās – ir bijis un turpina būt viens no latviešu identitāti definējošajiem parametriem.
Manas Jeila prezentācijas galvenais arguments bija ideja, ka Latgale ir saglabājusi savu vēsturiski pārmantoto citādības pozīciju attiecībā pret pārējo valsti. Pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā par Latgali atcerējās trīs svarīgos brīžos: pēc 2008. gada Krievijas iebrukuma Gruzijā, kad Saeima pieņēma valsts robežas likumu; 2015. gadā, kad daži margināļi par nacionāla līmeņa problēmu padarīja ideju par Latgales atdalīšanos no Latvijas; kā arī pēc 2014. gada (un it īpaši pēc 2022. gada februāra), kad sabiedrībā sākām vilkt paralēles starp Donbasu un Latgali, padarot pierobežas iedzīvotājus par potenciāli nelojāliem – rusofiliem – subjektiem, kuri jāuzrauga, jānovēro un jādisciplinē. Kultūras vidē un it īpaši no pilsētas dzīves nogurušo vidusslāņa rīdzinieku vidū var manīt tendenci Latgali skatīt kā neskartu un ezoterisku vietu savu austrumniecisko fantāziju (fetišu?) iedzīvināšanai, nirvānas sasniegšanai, urbānās vides nomocītā gara attīrīšanai. Antropoloģe Anna Griķe, analizējot Dāvja Sīmaņa dokumentālo filmu "Mūris" (2018), kas rāda pierobežas iedzīvotāju dažādos likteņus pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, trāpīgi raksta, ka robeža bieži tiek attēlota kā "vieta, kur robežu nav" [3]. Arī ikdienā daudzi tiecas pēc šīs robežu nojaukšanas. Latgalē regulāri tiek organizēti retrīti "austrumu stilā" un ceļojumi, "lai pazustu" vietā, kur "katra diena ir kā piedzīvojums ar laimīgām beigām" [4]. Latgales ezeros ir arī privātas salas, kur norisinās jogas nometnes [5] un kas iegādātas tieši šim nolūkam. Uz robežas sabrūk visas robežas; tā ir vieta, kur klišejiski tiek iedzīvināti Edvarda Saīda jau 1978. gadā analizētie orientālisma diskursi [6], vieta, kur mežonīgi "laužas iekšā Austrumi". Latvijas nacionālajā iztēlē austrumu robeža iemiesojusi un turpina iemiesot totālu un bīstamu citādo.
Pērn, atzīmējot Latgales kongresa 106. gadadienu, Egils Levits savā runā Saeimā uzsvēra, ka "latgaliskais ir Latvijas kopējā bagātība". Nenoliedzami. Arvien aktīvāk "dekolonizējot" Latviju, pēc Levita domām, nostiprināsies arī latgaliskā identitāte.
Jēdziens "dekolonizācija" ir kļuvis par teju tukšu vārdu. Tā lietojums pašreizējā vēsturiskajā kontekstā bieži vien ir pretrunā tam, ko dekolonizācija ietver kā politisks, filozofisks un arī kulturāls projekts. Saeimā Levits, piemēram, uzsver, ka "Latvijai ir tikai divas iespējas. Latgales kongresā 1917. gadā tās formulēja Latgales un apvienotās Latvijas patriots Francis Trasuns (citēju): "Vai nu kopā ar barbariem uz Austrumiem jeb ar kultūru uz Rietumiem." Savu izvēli Latgale un Latvija jau sen ir izdarījusi, proti, par labu Rietumu kultūrai un Rietumu civilizācijai, un pie šīs izvēles mums ir jāpaliek kā šodien, tā arī nākotnē". Tajā pašā gadā, analizējot Latgales ekonomiskās problēmas savā rakstā "Neatkarīgajai", Mārtiņš Apinis tālāk attīsta Levita ideju par latgaliešu "rietumnieciskošanu", apgalvojot, ka Latgalē ir lērums cilvēku ar "nespēju pārslēgties no padomju laikiem uz Rietumu domāšanu".
Atbalsojot jau minētā Edvarda Saīda aprakstīto veidu, kādā Rietumos (pie kuriem tik ļoti vēlamies tikt pieskaitīti) tiek reprezentēti Austrumi – kā barbariski, neattīstīti un vardarbīgi –, Levits ar savu ideju par dekolonizāciju nevis iestājas pret kolonizāciju kā tādu, bet gan drīzāk reproducē tās modus operandi. Dekolonizācija nav iespējama, ja turpinām vilkt līnijas starp "attīstītām" (kas gan vienmēr nozīmē "Rietumu") un "neattīstītām" civilizācijām. Un nedrīkst aizmirst, ka jēdziens "civilizācija" pats par sevi ir Rietumu iztēles produkts, kas veidojies, Rietumiem skaidri iezīmējot atšķirības starp sevi un citādo [7]. Latgali nevar vienkārši padarīt par Rietumiem, iedomīgi ignorējot vēsturisko nevienlīdzību visās tās izpausmēs. Šāds vēstures revizionisms nenāk par labu ne pašiem latgaliešiem, ne arī tiem, kuri satraukušies par to, kas notiek Latgalē pašlaik.
Jebkurš koloniāls projekts ir vispirms diskursīvs, tas balstās uz potenciālā kolonizējamā citādības konkrētu reprezentāciju un tikai pēc tam materializējas militāros iebrukumos, okupācijās un koloniālās varas struktūrās [8]. Latgale, Levitaprāt, ir Rietumi, bet realitāte neatbilst šim apgalvojumam. Vēlmju domāšana?
Domājot par Latgali
Pētīt Latgales koloniālo pagātni – un neapšaubāmi arī tagadni – nav iespējams, neskatot to globālā koloniālisma kontekstā. Latgales pakļauto (subaltern) pieredzei un vēsturiskajai koloniālajai vardarbībai, kas reģionu skārusi gan no rietumiem, gan arī no austrumiem, vajadzētu vedināt uz secinājumu, ka latgaliešiem (un mūsu pierobežai), iespējams, ir daudz vairāk kopīga ar globālajiem Dienvidiem, nekā mēs gribam domāt. Igauņu koloniālisma pētniece Eppa Annusa runā par baltiešu kā postkoloniālu subjektu bailēm tikt sagrupētiem kopā ar "mazāk attīstītām" (ne-baltām), savulaik kolonizētām valstīm, jo tas izsistu mūs no skaidri iezīmētā, bet vardarbīgā pēcsociālistiskā kursa uz Rietumiem, kurus vēlamies panākt par visām varītēm [9]. Saprast Latgales citādību no filozofiska skatpunkta mums var palīdzēt drīzāk tie domātāji, kas pēta globālā koloniālisma pēcnāves dzīvi tajās vietās – bet, galvenais, no tām vietām –, kuras visvairāk cietušas globālo Ziemeļu impēriju nagos; no vietām, ar kurām baidāmies identificēties mūsu baltuma dēļ. Tie ir filozofi no Latīņamerikas, Rietumāfrikas, Dienvidaustrumāzijas, kas pēdējo divdesmit gadu laikā pievērsušies koloniālisma kā specifiskas zināšanu telpas pētīšanai.
Šie koloniālisma pētnieki iestājas par jaunas koloniālisma kritikas – dekoloniālisma – norobežošanos no kontinentālās filozofijas premisām, kas vēsturiski bijušas pamatā globālo Ziemeļu universitātēs dzimušajai postkoloniālajai kritikai. Viņi noliedz Rietumu filozofijas universālo piemērotību visiem sociālajiem, kulturālajiem un ģeogrāfiskajiem kontekstiem, tā vietā aicinot pievērst uzmanību tam, kas notiek uz robežām, kur saduras dažādi domāšanas veidi, zināšanu sistēmas un kosmoloģijas. Šo praksi viņi dēvē par robeždomāšanu (border thinking). Robeždomāšana liek virzīties prom no Rietumu kolonialitātes un apgaismības laikmeta universālajiem jēdzieniem uz ģeogrāfiski un kulturāli specifisku, dzīvotu, atvērtu un iemiesotu koloniālisma kritiku. Tā var ietvert gan domāšanu no filozofiskām robežām (piemēram, pētot to, kas notiek, kad Ziemeļamerikas kolonizācijas laikā Amerikas pamatiedzīvotāju idejas par dzimti saskaras ar angloamerikāņu kolonizatoru uzskatiem par to), gan arī no fiziskām robežām. Bet kādu identitāti iemieso šādi pierobežas subjekti? Ko nozīmē eksistēt uz robežas, pierobežā?
Viena no dekoloniālisma filozofijas ietekmīgākajām domātājām, čikano feministe Glorija Anzaldūa, rakstot par savu dzīvi kā eiropietei un Latīņamerikas pamatiedzīvotājai (metisei) uz ASV–Meksikas robežas, trāpīgi formulējusi pierobežas iedzīvotāju būtību. Tie, kas dzīvo uz robežām, starp kultūrām, izkopj "toleranci pret pretrunām, toleranci pret neskaidrībām". Šī "jaunā metise" mācās "žonglēt kultūras. Viņai ir plurālistiska personība, viņa darbojas plurālistiskā režīmā – nekas netiek izstumts, labais, sliktais un neglītais, nekas netiek noraidīts, nekas netiek noliegts. Viņa ne tikai uztur pretrunas, bet arī pārvērš nenoteiktību par kaut ko citu" [10]. Impēriju, nacionālo valstu un kultūru saplūšana uz robežas – arī Latvijas kontekstā – konsekventi rada "šoka kultūru, robežkultūru, trešo valsti, slēgtu valsti" [11]. Lai gan sociokulturālā un politiskā realitāte Meksikas un ASV pierobežā ievērojami atšķiras no mūsu pašu pierobežas, Anzaldūa pārraksta robežu kā tādu un to, ko nozīmē šķērsot robežas – būt "ne ērglim, ne čūskai, bet abiem", jo "tāpat kā okeāns, neviens no dzīvniekiem neievēro robežas" [12].
Šāda pierobežas identitāte ir fragmentāra un daudzskaitlīga, un tās daļas saplūst domāšanas un esības veidā, kas konstruē sevi kā eklektisku daudzu valodu, kultūru, vēsturu, laiku un telpu kolāžu. Ja skatām latgaliešu – pierobežas – identitāti vienīgi caur latviešu etniskā nacionālisma prizmu, mēs nekad neieraudzīsim šīs identitātes vai, drīzāk, identitāšu plašo spektru un to sarežģītību. Nav iespējams saprast, ko nozīmē dzīvot pierobežā, operējot ar tiem pašiem jēdzieniem, kas vēsturiski ir padarījuši pierobežu par mūsu citādo.
Anzaldūas grāmata – tāpat kā daudzu citu globālo Dienvidu domātāju darbi par koloniālismu – diemžēl nav tulkota latviski, taču varbūt ir laiks to mainīt, jo pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos izvairīties no sarunas par koloniālismu ir teju neiespējami. Šī saruna, jāatzīst, joprojām ir samērā sekla un virspusēja. Mums arvien ir grūti nedomāt binārās kategorijās, kas padara mūsu pašu citādo – pierobežas iedzīvotāju – par fundamentālu neiespējamību. Viņš neeksistē nacionālās valsts veidotajās identitātes kategorijās: vai "īsts" latvietis jebkad labprātīgi dzīvotu uz robežas ar savu lielāko ienaidnieku? Kā varam saprast latgalieti – vai tas ir vēstures gaitā pārpoļojies latvietis, aizdomīgs puskrievs, jo dzīvo vistuvāk Krievijai, vai varbūt vienkārši puslietuvietis? Laikā, kad sabiedrība arvien biežāk dalās "mūsējos" un "jūsējos", "savējos" un "svešajos", šādas robežidentitātes kļūst nevēlamas. Tās padara politisko, nacionālo, ģeogrāfisko un arī ģeopolitisko identitāšu kārtošanu pa plauktiņiem neiespējamu, sarunu par vēsturi – selektīvu, mūsu pašu atbildību latgaliešu priekšā – par ko nenozīmīgu vai lieku.
Tomēr tam tā nav jābūt. Citējot Daci Dzenovsku: jo vairāk runāsim par Latgali, jo mazāk būs jārunā par Latgali [15]. Jo vairāk runāsim par to, kā esam runājuši un runājam par Latgali, jo retāk iztēlosimies Latgali kā aizdomīgu, svešu un austrumniecisku Latvijas nostūri. Tikai tā varam kļūt iejūtīgāki, apdomīgāki un empātiskāki savā attieksmē pret mūsu pierobežu.
[1] Plakans, The Latvians: A Short History, 104.
[2] Misiunas and Taagepera, The Baltic States: Years of Dependence, 1940–1990, 48–9.
[3] Griķe, "Radot un rādot citādību: Latgales pierobežas reprezentācija", 81.
[5] Piemēram, šī.
[6] Said, Orientalism.
[7] Mignolo, The Darker Side of Western Modernity: Global Futures, Decolonial Options.
[8] Saīds "Orientālismā" norāda – apgalvojot, ka orientālisma radītie diskursi (zināšanu radīšana par Austrumiem, reģiona pētīšana, tekstu tulkojumi no Austrumu valodām) bija vien post factum "koloniālās valdīšanas racionalizācija, tiek ignorēts tas, cik lielā mērā orientālisms jau iepriekš, nevis pēc fakta attaisnoja koloniālo valdīšanu" (39). Tātad no Austrumu studijām gūtās zināšanas attaisnoja Rietumu koloniālismu kā tādu (Saīds izmanto Tuvo Austrumu piemēru, bet viņa idejas attiecas uz plašāku koloniālisma kontekstu).
[9] Annus, "The Problem of Soviet Colonialism in the Baltics", 26.
[10] Anzaldúa, Borderlands/La Frontera, 79.
[11] Anzaldúa, 11.
[12] Anzaldúa, 62.
0