2024. gads šķiet notikumiem bagāts un nemierīgs. Vienlaikus, ja man tas jāraksturo kopumā, es teiktu, ka daudzās jomās tas ir nepabeigts. Ne tikai tāpēc, ka nepiedzīvojām atrisinājumu lielajiem konfliktiem Ukrainā, Palestīnā un Sudānā (un vai kāds tiešām nopietni domāja, ka tie varētu šogad atrisināties?); ne tikai klimata izmaiņu dēļ, kuras turpinās par spīti dažādām konferencēm, kur cilvēki apspriež, ka vajadzētu jau kaut ko darīt lietas labā. 2024. gads ir nepabeigts, jo daudzi notikumi vēl nav noslēgušies un to sekas nav atklājušās. Gluži kā Solons savā laikā apgalvoja, ka par to, vai cilvēka dzīve bijusi laimīga, var spriest tikai pēc viņa nāves, arī daudzu šīgada notikumu jēga un izvērtējums būs iespējams tikai nākotnē, varbūt jau nākamajā gadā.
Ir dažādas versijas teiksmai par negatavo Rīgu: dažkārt jautājumu "Vai Rīga jau gatava?" uzdod žagata, dažkārt zivs, spoks, ragana vai balss no Daugavas. Esmu pārliecināts, ka šogad viņi visi nemaz neapgrūtināja sevi ar jautāšanu, jo katram redzams, ka nav. Patiesībā pa visu Rīgu izvietoti monumenti, kuru vienīgā funkcija ir pavēstīt: "Mēs neesam gatavi!"
Es te runāju ne tikai par stabu Daugavā, veloceliņa serpentīnu uz nekurieni, vilciena staciju bez vilcieniem Mārupes lauka vidū, bet arī, piemēram, par pusratā atstāto panorāmas ratu, kurš priecē rīdziniekus vienīgi ar to, ka izdaiļo Pārdaugavas panorāmu, vai "Vivi" vilcieniem, kuru ieviešana pati par sevi, bez šaubām, ir izdarības un laba menedžmenta paraugs, bet šobrīd tie darbojas kā krievu rulete veciem cilvēkiem: dažās stacijās viņi var izkāpt, bet citās – izkrist no vilciena (es droši vien pārspīlēju, jo vilcienā viņi tiek brīdināti, vai stacijā gaidāms augstais vai zemais perons, un, ja reiz viņi tiek brīdināti, tad problēma ir atrisināta…).
Protams, tas viss ir bēdīgi. Šis bija gads, kad izzuda pēdējās ilūzijas par to, ka mēs ekonomikas un sabiedrības attīstības ziņā varētu turēt līdzi Igaunijai un Lietuvai. Līdz šim politiskās elites un valsts pārvaldes nevarības galvenie pieminekļi bija mūsu veselības un izglītības sistēma, bet tās ir tādas abstraktas, grūti aptveramas parādības. Tāpēc tiešām prieks, ka politiskās partijas un izpildvara nolēma pieķerties arī kaut kam taustāmam un uzskatāmam. Rezultātā mums visiem bija iespēja nedaudz ieskatīties šo cilvēku pasaulē, un domāju, ka tas bija nozīmīgākais Latvijas politiskās dzīves notikums. Viņu uzdevums bija noorganizēt, lai no punkta A uz punktu B pāri Latvijai tiktu uzbūvēts sliežu ceļš. Kā to izdarīt? Ar ko sākt? Protams, ar stabu Daugavā un stacijas karkasu lidostā. Lai kāda bija iecere, realitātē ir uzcelts piemineklis varas institūciju neizdarībai un izrakta bedre politiskajiem līķiem. Nebrīnīšos, ja nākamgad paši politiķi sāks cits citu tajā grūst.
Globālajā politikā 2024. gads bija iezīmīgs ar to, ka pirmo reizi vēsturē vienā gadā vairāk nekā puse pasaules iedzīvotāju kopā 76 valstīs piedalījās vēlēšanās. Pagājušā gada beigās politiskie komentētāji izteica bažas par to, kā šīs vēlēšanas beigsies liberālajām demokrātijām. Rezultāti nebija viennozīmīgi. Putins Krievijā uzvarēja ar 88% pārsvaru, un pēdējās liberālisma paliekas no Krievijas padzina Barnaulas bērni gada beigās, vietējā Staļina centra pasākumā, Sniegbaltītes uzmundrināti, saucot: "Vācies prom, Murmulniek-liberāli (Barmaļej-ļiberal)!" (Murmulnieks ir Rūtas Skujiņas latviskojums Korneja Čukovska dzejoļa varonim, pirātam no Āfrikas.)
Tomēr kopumā demokrātijas pārbaudījumu izturēja diezgan labi. Pagaidām. Lai dzīve nešķistu pārāk salda, putru savārīt nolēma divas dominējošās Eiropas Savienības valstis – Francija un Vācija. Emanuels Makrons īsi pirms olimpiādes, kas notika Parīzē, izsludināja vēlēšanas, kuras viņam neviens nelika rīkot, un rezultātā radīja haosu Francijas parlamentā; droši vien nākamajā gadā būs jārīko jaunas vēlēšanas ar neparedzamu rezultātu. Vācijā valdošā koalīcija gada nogalē izjuka, tagad jāgaida ieplānotās 2025. gadā parlamenta vēlēšanas. Proti, Eiropa šogad savārīto putru strēbs nākamgad.
Svarīgākās un pavērsieniem pilnākās bija 2024. gada vēlēšanas ASV. Viss sākās diezgan mierīgi – abas vadošās partijas prezidenta amatam izvirzīja divus ultrapensionārus. Bet pēc televīzijas debatēm demokrāti saprata, ka viņu pensionārs vairs nespēj savirknēt sakarīgus teikumus. Džo Baidenu nomainīja Kamala Harisa, kura, no tāluma raugoties, izskatījās enerģiskāka un pārliecinošāka, bet amerikāņi viņai tomēr nenoticēja un (patiesībā jau ar procentuāli ļoti nelielu pārsvaru) par ASV prezidentu atkārtoti ievēlēja Donaldu Trampu. Tagad visi gaida janvāri, lai saprastu, ko tas īsti nozīmē.
Viens no Trampa komandas vislabāk pamanāmajiem personāžiem ir Īlons Masks. Daļai no liberāli un kreisi (kas, starp citu, nav viens un tas pats) noskaņotās publikas beidzot pacietības mērs bija pilns, un tā pārvācās no Maskam piederošā sociālā tīkla "X" uz "Bluesky". Atkal jāsaka, ka šobrīd pāragri spriest, vai "Bluesky" tiešām kļūs par nopietnu alternatīvu. Kad Indija slēdza tiktoku, sākotnēji esot uzradušies dažādi vietējie sociālie tīkli ar līdzīgu piedāvājumu, bet galu galā tiem neizdevās kļūt ne par ko nopietnu un lielākais ieguvējs no tiktoka aizlieguma, visticamāk, esot bijis instagrams. Krievijā šogad augustā lielā mērā pārstāja darboties jūtube. Tā vēl esot skatāma telefonos, bet arvien problemātiskāk, un valsts iestādes meklē ceļus, kā ierobežot piekļuvi VPN jeb virtuālajiem privātajiem interneta tīkliem, ar kuru palīdzību arī Krievijā iespējams apiet interneta cenzūru. Katrā ziņā Krievijas mēģinājumi radīt alternatīvu jūtubei pagaidām izskatoties diezgan nožēlojami. Visbeidzot, 2024. gada aprīlī, Baidens parakstīja likumu, kas būtībā paredz tiktoka slēgšanu ASV, likumam jāstājas spēkā 19. janvārī, šobrīd tas tiek izskatīts ASV Augstākajā tiesā, Tramps aicinājis ar aizliegumu pagaidīt. Ja ASV aizliegtu tiktoku, tas nozīmētu ne tikai nepatikšanas uzņēmumam, bet droši vien iezīmētu arī jaunu, daudz labāk regulētu laikmetu sociālo tīklu vēsturē. 2024. gads var izrādīties šai jomai vēsturisks, bet atkal – tikai nākamais gads parādīs, vai tā patiešām ir.
Žurnāls "The Economist" pārskatā par 2024. gadu raksta, ka demokrātu identitātes politika līdz ar zaudējumu ASV prezidenta vēlēšanās esot sasniegusi savu augstāko punktu. Tas izklausās ticami, bet noteikti nenozīmē, ka visas tās lietas, kas liberālās demokrātijas pretiniekiem nepatīk, pazudīs. Tomēr aizdomas, cerības un bažas par 2024. gadu kā īpaši nozīmīgu liberālo demokrātiju liktenī, kad pilsoņi vēlēšanās izdarīs izšķirošu izvēli starp vērtībām un pasaules skatījumiem, nav īsti piepildījušās. Spriedze nekur nav pazudusi, tikai aizdomas, cerības un bažas pārvirzījušās uz 2025. gadu. Un tas dod man iespēju novēlēt visiem, kuri šo sleju izlasījuši līdz galam, laimīgu Jauno gadu! Vismaz tik tālu esam aizvilkuši!
0