Rīt Amerikas Savienotajās Valstīs notiek prezidenta vēlēšanas, un tādējādi noslēdzas pasaules lielākais politiskais šovs. Tas patiešām bija negaidītu pavērsienu pilns, turklāt atrisinājums nebūs zināms līdz pat pēdējam mirklim.
Aptaujas, kas mēra kopējo atbalstu, uzrāda apmēram viena procenta pārsvaru demokrātu kandidātei Kamalai Harisai. Tomēr ASV vēlēšanu sistēmā uzvaru nosaka nevis kopējais atbalstītāju skaits, bet tas, cik un kurās pavalstīs kandidāts uzvar. Šādi rēķinot, lielākas izredzes uzvarēt šobrīd ir republikāņu kandidātam Donaldam Trampam. Jebkurā gadījumā aptaujas uzrāda tik mazu atšķirību, ka praktiski par vēlēšanu iznākumu tās neļauj paredzēt neko.
Vēsturē netrūkst piemēru, kad prognozes, kas balstījušās pirmsvēlēšanu aptaujās, izrādījušās kļūdainas. Tieši tā 2016. gada vēlēšanās notika ar Trampu. Hilarijai Klintonei tika prognozēta uzvara, viņas pārsvars bija 3–4%, "New York Times" blogā viņas iespēja uzvarēt tika vērtēta ar 91% iespējamību, viņas komanda plānoja darba kārtību tuvākajām dienām pēc vēlēšanām, tai skaitā tam, kā viņa dosies uz Vašingtonu tikties ar esošo prezidentu Baraku Obamu. Lidmašīnā uz Ņujorku visiem bija labs garastāvoklis, viņi izklaidējās, uzņemot video, kurā visa komanda, Klintoni ieskaitot, stāv sastinguši kā manekeni, Ņujorkā Klintones mazmeita tika saģērbta kleitā ar kampaņas logo, lai vecmammas uzvaras runas laikā stāvētu viņai līdzās uz skatuves. Bet kāpt uz skatuves mazmeitai nevajadzēja…
No vienas puses, politiķiem vajadzētu zināt, uz ko viņi parakstās, tā ka, lasot šos stāstus, lielākajai daļai cilvēku diez vai nobirst kāda asara, bet, no otras puses, nevar nenovērtēt arī politiskās dzīves dramatismu. 1970. gada britu vēlēšanās visi prognozēja leiboristu premjera Haralda Vilsona atkārtotu uzvaru. Aptaujas uzrādīja 12% pārsvaru leiboristiem. Konservatīvo partijas līderis Edvards Hīts jau bija zaudējis vienas vēlēšanas. Dominiks Sendbruks grāmatā "Ārkārtas stāvoklis" stāsta, kā konservatīvajos valdījusi zināma nolemtības sajūta, partijas vadība jau bija vienojusies, kurš stāsies Hīta vietā, un nosūtīja pie viņa emisāru, lai informētu, ka zaudējuma gadījumā būs jāatkāpjas. Hīts vēlēšanu dienu pavadīja mierīgi, vakarā bija iegājis nelielas viesnīcas bārā, kad sāka ienākt ziņas par rezultātiem. Prognozes bija izrādījušās kļūdainas. Hīts divos naktī esot zvanījis tēvam un pieticīgi pavēstījis: "Izskatās, ka viss norit labi." Konservatīvo štābā kāds izvilka pudeli "Glenlivet", Dauningstrītā leiboristu premjera palīgi sāka kravāt mantas, jo saskaņā ar britu tradīciju zaudējušais premjers no savas rezidences izvācas jau nākamās dienas rītā, lai jaunais premjers ar visu savu komandu var ievākties tūlīt pēc vēlēšanām [1]. Ir dažādi skaidrojumi par to, kāpēc notika šāds pavērsiens. Saskaņā ar vienu no versijām rezultātu ietekmēja britu sliktais noskaņojums pēc komandas izstāšanās no Pasaules čempionāta futbolā.
Vēlēšanām demokrātijās nepārprotami ir raksturīgas šova, teātra un balagāna iezīmes, bet vēlēšanas, protams, nav tikai izrāde. Cilvēki tās uztver nopietni, tāpēc tās nebeidzas līdz ar rezultātu paziņošanu. Tikpat svarīgs kā pats process ir arī tas, kas notiek pēc vēlēšanām. Gruzīni izgāja ielās, jo daudzi uzskatīja, ka vēlēšanas bijušas negodīgas un rezultāts ir nozagts. Tā nebūt nav reta parādība, ir valstis, kur teju katras vēlēšanas beidzas ar protestiem un vardarbību. Neparastāk, ka šoreiz kaut kas līdzīgs var notikt arī ASV. Vēl pirms vairākiem mēnešiem skatījos kāda žurnālista sarunu ar Trampa atbalstītājiem, kuri bija manāmi satraukušies par enerģiju, kādu Kamala Harisa ienesa demokrātu kampaņā, bet vienlaikus nešaubīgi apgalvoja, ka demokrātu uzvara nozīmētu, ka vēlēšanas bijušas netaisnīgas. Sabiedrības neuzticēšanās savām pamatinstitūcijām ir bīstama pašai sabiedrībai. Ar bažām tiek gaidīta ne tikai vēlēšanu nakts, bet arī diena pēc tās.
Neņemos prognozēt, kas notiks, tomēr intuitīvi šķiet, ka ASV institūcijas, visticamāk, izturēs. Šī nav pirmā reize, kad amerikāņu sabiedrība ir ļoti sašķelta. Varam atcerēties tās vēsturi – ne tikai pilsoņu karu, bet arī 20. gadsimta 60. gadu beigas un 70. gadu sākumu – Vjetnamas kara un pilsonisko tiesību kustības laiku. Toreiz konflikti starp dažādām sabiedrības grupām bija daudz skarbāki, gatavība fiziski cīnīties par savu pārliecību stipri spēcīgāka un valoda daudz asāka nekā šobrīd. Tas, protams, nenozīmē, ka ASV sabiedrība nav sašķelta, konflikts nepastāv un dažādu sabiedrības grupu attiecības nevarētu kļūt vardarbīgas. Eksperti prognozē, ka otrajā termiņā Tramps varētu mērķtiecīgāk vērsties pret demokrātiskajām institūcijām. Tas, ka līdzīgas bažas bija arī iepriekšējā reizē un tomēr nepiepildījās, nenozīmē, ka arī šoreiz Trampa uzvaras gadījumā viss būs vairāk vai mazāk kārtībā. Bet tas nebūt nenozīmē arī to, ka šīs vēlēšanas ir izšķirošas un traktējamas kā manihejiski kosmiska cīņa starp labo un ļauno. Daļā jautājumu abu pretendentu uzskatus var knapi atšķirt vai arī atšķirība nav skaidra.
Prognozē par 2024. gadu žurnāls "The Economist" rakstīja, ka šis ir plašākais vēlēšanu gads pasaules vēsturē – valstīs, kurās cilvēki šogad dodas vēlēt, dzīvo puse cilvēces. Žurnāla skatījumā šis ir bīstams gads demokrātijai un vēlēšanu rezultāti nebūs iepriecinoši. Šobrīd 2024. gads iet uz beigām, un rezultāti nav viennozīmīgi skaidri, tomēr tie nav arī tik slikti, kā "The Economist" baidījās.
Indijā valdošā partija uzvarēja, bet ne tik pārliecinoši, lai stiprinātu pārliecību par demokrātijas norietu šajā valstī, opozīcijas partijas guva būtiskas uzvaras. Indonēzijā par prezidentu kļuva personāžs, kurš žurnālam šķita vairāk nekā aizdomīgs. Bangladešā autoritārais režīms vēlēšanās svinēja uzvaru un uz piekto termiņu tika ievēlēta premjerministre šeiha Hasina. Tomēr "The Economist" neparedzēja, ka augustā protestētāji viņu no Bangladešas padzīs un režīms sagrūs – turpinājums gan tikai sekos. Dienvidāfrikā "The Economist" melanholiski prognozēja valdošās partijas kārtējo uzvaru – tā zaudēja. Taivānā uzvarēja neatkarību atbalstošā Demokrātiski progresīvā partija. Arī Eiropā rezultāti ir dažādi, bet runāt par demokrātijas sabrukumu noteikti ir pāragri.
Vārdu sakot, skatāmies, kas notiks ASV. Pēc dažām dienām, gadiem, gadsimtiem cilvēki zinās vēsturi un varbūt pratīs pateikt, vai pašreizējie notikumi ir nozīmīgi vai triviāli. Mēs vēl to nezinām.
[1] Sandbrook, Dominic. State of Emergency. The Way We Were: Britain, 1970–1974. London: Allen Lane, 2010.
0