Pēc nedēļas, divpadsmitos pēc vietējā laika, Vašingtonā sāksies Amerikas Savienoto Valstu 47. prezidenta inaugurācijas ceremonija. Tajā uzticību konstitūcijai apliecinās Donalds Tramps, kurš bijis arī ASV 45. prezidents. Mēdz teikt, ka divreiz vienā upē neiekāpsi. Sajūta, ka Trampam ir izdevies izdarīt tieši to. Tipiski viņa stilā – visi gudrinieki saka, ka nevar, bet viņš ņem un iekāpj. Mēdz teikt, ka vēsture atkārtojas – pirmo reizi kā traģēdija, otro – kā farss. Sajūta, ka šoreiz varētu būt otrādi. Bailes par katastrofu pirmajā ievēlēšanas reizē nepiepildījās, bet tas nenozīmē, ka nav pamata uztraukties arī šoreiz. Sākums nav diez ko nomierinošs. Neatkarīgi no tā, cik nopietni Tramps domā par Grenlandes pirkšanu (no kā?), viņš ar šo spriedelēšanu ir stiprinājis to pasauli, kurā valda brutāls spēks, patvaļa un Putins.
Iepriekšējā Trampa inaugurācija 2017. gadā vislabāk palikusi atmiņā ar strīdu par tās apmeklētāju daudzumu – Tramps noliedza, ka uz to bija ieradies mazāks cilvēku skaits nekā uz Baraka Obamas ceremoniju. Trampa padomniece Kelianna Konveja toreiz ieguva pasaules slavu, televīzijas kanāla "NBC" intervijā apgalvojot, ka pastāv "alternatīvie fakti", saskaņā ar kuriem apmeklētāju skaits bijis lielāks. Intervētājs toreiz atcirta: "Alternatīvie fakti nav fakti. Tie ir meli (falsehoods)."
Apzīmējums "alternatīvie fakti" kļuva par pēcpatiesības laikmeta simbolu. Grūti pateikt, kad šis laikmets sācies (pats apzīmējums "pēcpatiesības pasaule" pirmo reizi esot parādījies 1992. gadā Stīva Tesiča rakstā par Persijas līča karu), bet Trampa retorika vēlēšanu laikā, Krievijas izlūkdienestu mēģinājums sociālajos tīklos manipulēt ar amerikāņu vēlētāju viedokļiem, Breksita kampaņa un tas, kā sociālie tīkli izmantoti tās laikā, drukāto mediju problēmas un ietekmes mazināšanās – tas viss padarīja acīmredzamu to, cik ļoti informācijas tehnoloģijas un sociālie mediji ietekmē "tradicionālo" politiku. Oksfordas angļu valodas vārdnīca tolaik par 2016. gada vārdu nosauca "pēcpatiesību".
Ir pagājuši teju desmit gadi. Pagājušajā otrdienā Marks Zakerbergs paziņoja, ka ASV "Facebook" vairs nealgos cilvēkus, kuri nodarbojas ar faktu pārbaudi un atsijā sociālajā tīklā ievietotās viltus ziņas. Savā ziņā par paraugu ir ņemta komunikācijas platforma "X", kas kopš 2022. gada pieder Īlonam Maskam. Tagad abos tīklos faktu pārbaude tiks atstāta lietotāju ziņā, kuri varēs ziņas komentēt. Visticamāk, tas patiešām nozīmē, ka viltus ziņas sociālajos tīklos izplatīsies. Pašreizējais ASV prezidents Džo Baidens Zakerberga lēmumu nosauca par "apkaunojošu". Politiskie komentētāji šo lēmumu saista cita starpā ar varas maiņu Vašingtonā, bet Zakerberga pozīciju sauc par kapitulāciju. Lai kā mēs to vērtētu vai skaidrotu, šis lēmums, manuprāt, iezīmē jaunu posmu pēcpatiesības laikmetā.
Jāatceras, ka atskārsme par "pēcpatiesības laikmeta" iestāšanos daudzos radīja zināmu mulsumu. Intelektuālā darba strādnieku vidū viena no reakcijām bija vēlme aizstāvēt apgaismības un pozitīvisma laikmeta "faktu" ideju. Tā ir jau pieminētā doma, ka "fakti ir fakti", bet "alternatīvie fakti" ir meli vai aplamības. Vēsturnieks Timotijs Snaiders sasaistīja Putina režīma izmantotās manipulācijas tehnoloģijas ar "postmodernismu" un faktu esamības noliegumu. Manuprāt, tas ir pārpratums. Skepsi par vienas patiesības pastāvēšanu nevar sagraut, vienkārši izvēloties ticēt tam, ka objektīva patiesība pastāv. Un "pēcpatiesības laikmeta" problēma ir nevis tā, ka cilvēki vairs naivi netic tam, ka zinātnieks, avīze vai politiķis stāsta patiesību (vai tiešām ir bijis laiks, kad tam visam ir ticēts?), bet drīzāk tā, ka mēs vēl neesam sapratuši, kā dzīvot informācijas un uzskatu piedāvājuma pārbagātībā, neesam atraduši informācijas tīklojumiem saprātīgu un samērīgu vietu mūsu dzīvē.
Viena no reakcijām uz "pēcpatiesības laikmetu" un "viltus ziņām" daudzos medijos bija rūpes par faktu pārbaudi (fact-checking). No vienas puses, laikā, kad žurnālistika piedzīvoja zināmu identitātes krīzi, faktu pārbaude kā misija ļāva atjaunot identitātes apziņu. Varēja redzēt, kā mainījās, piemēram, intervētāju tehnika – žurnālisti nevis vienkārši ļāva intervējamajiem izteikt viedokli, bet uzskatīja par svarīgu norādīt uz faktu kļūdām. No otras puses, arī sociālo mediju pārvaldītāji uztraucās par to, vai izskatās pietiekami atbildīgi, un vismaz ierobežotā veidā centās pieskatīt tīklos izplatīto saturu. Faktu pārbaude par būtisku "Facebook" iezīmi kļuva tieši 2016. gadā. Atteikšanās no faktu pārbaudītāju pakalpojumiem tāpēc izskatās kā padošanās pēcpatiesības laikmeta un viltus ziņu priekšā.
Vispirms jāpiebilst, ka nevajadzētu jaukt faktu pārbaudes programmas "Facebook" ar fundamentālajiem jautājumiem par objektīvu faktu esamību. Faktu pārbaudītāji tikai izseko saistībām starp informāciju, kas ir publiski pieejama, un nosaka, kādos apstākļos ziņa ir radīta, pārveidota, pārlikta citā kontekstā u.tml. Faktu pārbaudītājs nepēta patiesību. Tādā ziņā faktu pārbaudītājs drīzāk izpilda informācijas menedžera funkciju – atgādina sociālā medija lietotājam, ka nevajag naivi uzticēties visam, kas tiek rakstīts, aicina būt saprātīgiem. Vienlaikus nav pamata faktu pārbaudītāju uztvert kā galējo autoritāti, un sociālo tīklu lietotāji viņus acīmredzami tā neuztver. Tas, ko dara "X" un tagad arī "Facebook", būtībā šo brīdinātāja lomu nodod pašiem lietotājiem. Manuprāt, šis solis ir diezgan dabisks un zināmā mērā neizbēgams.
Pats Zakerbergs savā paziņojumā atsaucās uz vārda brīvības nodrošināšanu kā galveno iemeslu tam, kāpēc viņš atsakās no faktu pārbaudītāju pakalpojumiem. Lai gan viņš atzina, ka droši vien rezultātā viņa vadītajos sociālajos medijos būs vairāk viltus ziņu, tas tomēr neatsverot kaitējumu, kas tiek nodarīts vārda brīvībai, kad tiek nepamatoti cenzēts kāds "Facebook" ieraksts. Šī ideja sasaucas ar Maska un Trampa piekritēju neapmierinātību ar naida runas cenzūru sociālajos medijos, un tā nav laba zīme. Trampu neinteresē vārda brīvība – kā daudzi norāda, viņš savus piekritējus drīzāk noskaņo pret medijiem. Viņš tikko aicināja kongresu noraidīt likumu, kas aizsargātu žurnālistus un viņu avotus, un viņa komanda strādā pie citu likumu atcelšanas, kas būtībā ir mediju iebiedēšana un paredz toleranci tikai pret tiem, kuri viņam piekrīt. "Facebook" politikas maiņa izskatās kā nostāšanās Trampa ierindā, un var jau būt, ka tā arī ir. Zakerbergs un citi miljardieri ir ziedojuši lielas summas Trampa inaugurācijas ceremonijai, kas liek domāt, ka šoreiz tā būs perfekta, arī apmeklētāju skaita ziņā.
Tomēr jautājums ir: vai iespējams nodrošināt, ka "Facebook" un citos plašajos sociālajos medijos nav viltus ziņu un naida runas? Lai gan faktu pārbaudītāji, protams, izmanto programmatūru, galu galā šī sistēma paredz, ka ir cilvēki, kuri pieņem lēmumus par tūkstošiem un miljoniem ierakstu. Doma, ka to patiesi iespējams pārbaudīt, nāk no cita laikmeta. Manuprāt, vēlme pārbaudīt faktus un atsijāt informāciju globālā komunikācijas tīklojumā ir bezcerīga. Var jau būt, ka teorētiski tas ir iespējams, ja kāds nolemj nodarboties ar to vien un ziedot šim mērķim milzīgus resursus, bet tas nevar būt uzņēmums kapitālisma apstākļos. Tāpēc gribas teikt, ka patiešām kaut kāds periods pēcpatiesības laikmetā ir beidzies. "Facebook" lēmums iezīmē beigas cerībai, ka faktu pārbaude varētu būt risinājums pēcpatiesības laikmeta problēmām. "Facebook" vienkārši noņēma šķietamo balstu un pateica – tālāk peldiet paši. Faktu pārbaude kā nodarbošanās nekur nepazudīs, bet tā neatbrīvos mūs no nepieciešamības iemācīties dzīvot puspatiesību, uzskatu un viedokļu pārbagātības laikmetā. Trampa stāšanās amatā varbūt kalpoja par zināmu impulsu, bet viņš nav tas, kurš nosaka pēcpatiesības laikmeta attīstību.
0