Šāgada jūlijā Spānijā notika 20. Starptautiskais botānikas kongress, kurā līdzās citiem jautājumiem tika spriests par nepieciešamību pārsaukt augus, kuru latīniskajā nosaukumā ir ietverti rasistiski aizspriedumi. Tika pieņemts lēmums pārsaukt apmēram 200 augu sugas, nomainot vārdu "caffra" ar "affra", jo "caffra" ir atvasināts no vārda "kafīrs", kas 20. gadsimtā Dienvidāfrikas valstīs kļuva par izteikti nievājošu apzīmējumu tumšādainajiem iedzīvotājiem. Lēmums nebija vienbalsīgs, jo daļa zinātnieku baidās, ka šim pārsaukšanas procesam nebūs ne gala, ne malas un tas varot radīt zināmu haosu dabas taksonomijā. "New York Times" raksta, ka pagājušajā gadā Zooloģiskās nomenklatūras komisija noraidīja prasību pārsaukt vaboli, kura savā laikā bija nodēvēta Hitlera vārdā, un naktstauriņu, kurš bija nosaukts Musolīni vārdā. Tomēr problēma ir dziļāka nekā daži nosaukumi ar izteikti rasistiskām konotācijām, un būs interesanti redzēt, kā dabaszinātnieki ar to tiks galā.
Vecās Derības 1. Mozus grāmatā stāv rakstīts, ka "Dievs tas Kungs veidoja no zemes visādus lauka zvērus un putnus gaisā un lika viņiem iet pie cilvēka, vērodams, kādā vārdā tas tos nosauks, un, kā cilvēks nosauktu ikvienu dzīvību, tā to nosaukt" (2:19). Kā Umberto Eko norāda grāmatā "Ideālas valodas meklējumos", šis apraksts atstāj neatbildētus vairākus jautājumus. Piemēram, nekļūst skaidrs, vai Ādams pilnīgi patvaļīgi piemeklē kaut kādas skaņas, kas turpmāk apzīmēs konkrēto dzīvnieku, vai katram dzīvniekam ir kāds vārds, kas ir tam atbilstošs. Gadsimtiem ilgi cilvēkiem ir šķitis, ka pastāv kaut kāda dabiska saikne starp lietu un vārdu. Kā tad vēl lai lāci sauc, ja ne par lāci? 7. gadsimta spāņu teologa Seviļas Isidora enciklopēdijā "Etimoloģijas" vesela nodaļa atvēlēta dzīvnieku nosaukumiem. Kuilis (verres) savu latīņu nosaukumu ieguvis, jo ir spēcīgs (vires), bet stirna (dammula) tiek tā saukta tāpēc, ka izraujas no rokām (de manu) [1]. Iespējams, daļa no Isidora etimoloģiskajiem skaidrojumiem varētu izrādīties patiesi, bet daļa drīzāk atgādina epizodi no filmas "Manas lielās grieķu kāzas", kurā galvenās varones tēvs, grieķis, apgalvo, ka visiem vārdiem esot grieķu valodas izcelsme, tai skaitā "kimono", kas esot atvasināms no "cheimonas" jeb "ziema".
Patiesībā runa ir ne tikai par vārdiem, bet priekšstatu par pasauli, kurā ir Dieva radīta kārtība, noteikts daudzums dzīvnieku un augu, katrai sugai ir sava loma un cilvēks to visu vairāk vai mazāk spēj saprast. Diemžēl šis priekšstats izrādās problemātisks. Ne uzreiz, bet pakāpeniski. Pirmkārt, eiropiešu tā saucamais ģeogrāfisko atklājumu laikmets, kas vienlaikus ir arī kolonizācijas laikmets, apliecina, ka zināšanas par dabas pasaules daudzveidību ir acīmredzami nepilnīgas. Katrā ziņā ar esošajiem vārdiem nepietiek, lai nosauktu visus dzīvniekus un augus, kas atklājas ceļotāju skatienam svešās malās. Eiropiešu zinātnieki ķeras klāt milzīgam projektam – viņi mēģina atrast, aprakstīt, uzzīmēt, klasificēt un nosaukt katru augu, kukaini, gliemežvāku, putnu, zvēru, cilvēku grupu, upi un kalnu. Dažkārt viņi jautāja vietējiem iedzīvotājiem, kā "to" sauc, bet dažkārt ne. Un atbildi uz jautājumu pārklausījās vai nesaprata. Pazīstams ir stāsts, ka vietējā valodā "ķengurs" esot nozīmējis 'es tevi nesaprotu', bet apači savu vārdu ieguvuši, kad spāņu konkistadori esot iztaujājuši apaču kaimiņus, kuri atbildējuši, ka kaimiņos dzīvo "ienaidnieki", ko eiropieši attiecīgi pieņēmuši kā nosaukumu tautai. Droši vien tā īsti nenotika, bet skaidrs, ka tas, ko mēs redzam kartēs, enciklopēdijās un sugu noteicējos, ir šī izteikti rietumnieciskā, koloniālā projekta rezultāts.
Jaunatklāto augu un dzīvnieku nosaukšana un klasificēšana notika samērā haotiski. Jaunie nosaukumi bieži vien bija aprakstoši, teikuma garumā, un tos spēja atcerēties tikai speciālisti. Tāpat nebija nekādas garantijas, ka vienas un tās pašas sugas augi vai dzīvnieki dažādu pētnieku pierakstos nav nosaukti atšķirīgi. Vēl tagad Latvijas sugu enciklopēdijā pie sugas zinātniskā nosaukuma tiek norādīts, uz kuru aprakstu balstoties suga ir identificēta un nosaukta, piemēram, "L." apzīmē Kārli Linneju. Viņš bija tas, kurš no haosa radīja "kārtību". Sākotnēji viņa klasifikācijas sistēmai bija pietiekami daudz pretinieku. Dažiem likās skandalozi tas, ka viņš augus klasificēja pēc to reproduktīvajiem orgāniem – putekšņlapu un auglenīcas novietojuma un skaita, tāpēc tā laika zinātnieki brīdināja, ka šī sistēma var šokēt sievietes [2]. Piemēram, narcises piederēja pie Hexandria mongynia jeb sešu vīriešu un vienas sievietes klases. Savukārt citiem, piemēram, tā laika ievērojamākajam franču biologam grāfam Bifonam, nepatika, ka Linneja klasifikācija ir formāla un patvaļīga, nevis tiecas atspoguļot dabas racionālo kārtību. Zinātniekiem šķita, ka, piemēram, putekšņlapas nav būtiska augu pazīme, tāpēc to daudzums ir otršķirīgs un nevar kalpot par pamatu augu klasifikācijai. Linneja sistēma tikai daļēji ir izturējusi evolucionisma un ģenētikas revolūcijas zinātnē, bet viena lieta tomēr ir saglabājusies – katrai zinātnei zināmai organismu sugai ir latīniskais nosaukums, kas sastāv no ģints un sugas vārda: pēc tā organismu identificē zinātnieki, nepievēršot uzmanību tam, kā konkrētais augs vai dzīvnieks tiek saukts citās valodās.
Tas viss, manuprāt, noved pie vairākām atziņām. Skaidrs, ka ne visi sugu zinātniskie nosaukumi ir rasistiski tādā nozīmē kā Starptautiskajā botānikas kongresā apspriestie, tomēr, ja gribam nosaukumus, kuri nevarētu būt kaut kādā ziņā aizvainojoši un tai skaitā balstīti koloniālā mantojumā un eirocentriskā domāšanā, esošie nosaukumi tam neatbilst. Jau tas vien, ka tie ir latīniski, paredz eirocentrismu, un lielai daļai pasaules Romas mantojums ir labākajā gadījumā vienaldzīgs. Tas, ka tie ir tīri konvencionāli un patvaļīgi veidoti, paredz to, ka nosaukumus ir samērā viegli mainīt. Panākt, lai no latviešu valodas pazustu vārds "ķengurs", ja mēs to patiešām gribētu, būtu ļoti grūti, bet zinātniskajā literatūrā aizvietot "Osphranter rufus" ar jebkādu citu kodu teorētiski var, turklāt cita sistēma varētu ieviest kaut kādus saprotamus principus zinātniskā nosaukuma izvēlē ("osphranter", kas ir atvasināts no grieķu vārda "oža", kā ģints nosaukumu daļai ķenguru 1840. gadā Londonas zooloģiskās biedrības sēdē ierosināja Džons Gulds, jo viņš ievēroja, ka konkrētajiem dzīvniekiem ir samērā liels deguna dobums).
No otras puses, ir skaidrs, ka šāda pāreja praktiski prasītu gigantisku darbu. Turklāt runa tomēr ir par ļoti konkrētiem mērķiem paredzētu tehnisku nosaukumu konvenciju. Pat ja kāds zoologs tiešām painteresējas, no kurienes cēlies "osphranter", iespējams, uz latīnisko nosaukumu tomēr var skatīties abstrakti, arī mēs taču ikdienā īpaši nepamanām, ka vārds "sienāzis" ietver atsauci uz "sienu" un "āzi". Varbūt mēs mūsdienās nedosim bērniem 1931. gada izdevumu "Tintiņš Kongo", bet, manuprāt, saprotot, ka tajā ir rasistiski stereotipi, ir iespējams lasīt šo grāmatu kritiski un nekļūt par rasistu.
Pretarguments būtu tāds, ka šādi var domāt tikai tie, kuriem rasisms nav jāpiedzīvo un kurus šīs grāmatas stereotipi neaizvaino, jo tie nav par viņiem. Katrā ziņā es ticu, ka diskusija par nosaukumiem nekur nepazudīs. Nebūt nav tā, ka ārpus Rietumvalstīm visi ir sajūsmā par to, ka starptautiskajā saziņā dominē eiropiešu dotie vārdi un to angliskās versijas. Cita lieta, ka nekāds vadzis vēl nav lūzis un tuvākajā laikā neviens Linneja iedibināto tradīciju neaizvietos, jo nav jau īsti, ar ko. Tomēr digitālo tehnoloģiju attīstība padara tās aizvietošanu par reālistisku iespēju. Nedomāju, ka zinātniskie nosaukumi latīņu valodā ir mūžīgi.
[1] Robert M. Grant Early Christians and Animals. London: Routledge, 1999.
[2] Lynn Barber The Heyday of Natural History. London: Jonathan Cape, 1980.
0