2023. gadā tiktokā izplatījās mēms – sievietes saviem draugiem vai vīriem vaicāja, vai un cik bieži viņi domā par Romas impēriju. Pārsteidzošā kārtā viņu atbilde bija, ka, jā, viņi domā par Romas impēriju, turklāt dažs labs par Romas impēriju domā katru dienu.
Lieki piebilst, ka šīs atbildes nav jāuztver pārāk nopietni . Cita starpā – apšaubāma ir cilvēku spēja atcerēties, cik bieži viņi par kaut ko domā. Varat pateikt, cik bieži jūs domājat par, teiksim, Igauniju? Vienreiz nedēļā? Vienreiz mēnesī? Ja es pēdējās piecas dienas esmu domājis par Igauniju, vai varu būt drošs, ka pagājušomēnes arī par to domāju katru dienu?
Vienlaikus šīs atbildes droši vien par kaut ko liecina. Vismaz par to, ka Romas impērija mūsu kultūrā ir simboliski klātesoša un tai ir kaut kāda loma, kas ir nozīmīgāka nekā, teiksim, Persiešu impērijai. "YouGov" aptauja uzrādīja, ka amerikāņu vīrieši domā par Romas impēriju vairāk nekā sievietes: visvairāk amerikāņi apbrīno romiešu arhitektūru un ceļus, konservatīvie amerikāņi pozitīvāk nekā liberāļi vērtē Romas pievēršanos kristietībai, militāro varenību un verdzību (lai gan abi verdzību vērtē kā kaut ko izteikti negatīvu). Interesanti, ka konservatīvie amerikāņi biežāk uzskata, ka Romas impērija pagrima un sabruka, kamēr liberāli noskaņotie drīzāk sliecas uzskatīt, ka romiešu institūcijas transformējās un turpināja pastāvēt citā veidolā.
Mediji trendu pavērsa pa savam. Pirmkārt, tas tika ierāmēts kā ziņa, ka amerikāņu vīrieši ir "pārņemti" (obsessed) ar Romas impēriju. Otrkārt, mediji uzmeklēja dažādus speciālistus, lielākoties vēsturniekus, kuri nodarbojas ar antīko vēsturi, un uzdeva viņiem jautājumu – kā jums šķiet, kāpēc vīrieši mūsdienās tik bieži domā par Romas impēriju? Kevins Fīnijs (Kevin Feeney) avīzei "The New York Times" atzina, ka viņam šis jautājums sāk apriebties, Mērija Bērda (Mary Beard) kaut kādu iemeslu dēļ atteica sarunu. Toma Holanda (Tom Holland) versija bija, ka vīriešu aizraušanās ar Romas impēriju līdzinās zēnu interesei par dinozauriem – abi ir vareni, biedējoši, bet vienlaikus drošā attālumā. Šo ideju apspēlēja arī "Saturday Night Live" skečs, kurā katram – vīram, sievai, bērnam – ir sava pasaule, kurā aizbēgt no realitātes.
To, ka jautājumi par cilvēku attieksmi pret Romu vēsturniekus varētu kaitināt, var saprast, jo patiesībā viņu profesionālās zināšanas diez vai palīdz saprast mūsdienu vīriešu intereses. No otras puses, šo interešu noturība ļauj viņiem nopelnīt maizīti. Mērija Bērda šobrīd ir droši vien visplašāk pazīstamā antīkās vēstures pētniece. 2023. gadā iznāca viņas dižpārdoklis "Romas imperators", kurā aprakstīta Romas imperatora dzīve no nākšanas pie varas, ikdienas ritma, darba pienākumiem, pusdienošanas rituāliem, ceļošanas ieradumiem līdz nāvei un pēcnāves piemiņai. Grāmatai sekoja dokumentālo filmu sērija, kura šobrīd ir skatāma "Viasat History". Tas ir Mērijas Bērdas trumpis – grāmatas esot viņas galvenais ienākumu avots, tomēr plaši atpazīstamu Bērdu padarīja televīzijas raidījumi, lai gan kāds no kritiķiem pirms gadiem desmit par viņas izskatu izteicās, ka viņu nevajadzētu laist kameras tuvumā. Viņa patiešām atstāj ekscentriska cilvēka iespaidu, bet tas ir arī viņas šarms. Bērdas slavenākā grāmata "SPQR" ir pārskats par Romas republikas un impērijas vēsturi, un vienā no intervijām viņa pastāstīja, ka pēc tās iznākšanas sapratusi, ka par naudu viņai vairs nebūs jāuztraucas. Vēsturniekiem tā reti gadās.
Šogad "Penguin" izdeva Svetonija "Imperatoru dzīvi" Toma Holanda tulkojumā. Atšķirībā no Bērdas Holands nav saistīts ar universitāšu pasauli, bet šobrīd ir viens no pazīstamākajiem antīkās vēstures atstāstītājiem angļu valodā. Kopā ar Dominiku Sendbruku (Dominic Sandbrook) viņš vada podkāstu "The Rest is History", kas ir visvairāk klausītais vēstures podkāsts, tā epizodes tiek lejuplādētas apmēram 11 miljonus reižu mēnesī, to klausās lielākoties jauni cilvēki, un Sendbruks ar Holandu mēnesī nopelnot apmēram 100 000 dolāru katrs. Podkāsta raidījumi ir veltīti dažādām tēmām, bet daudzi arī Romas vēsturei. Lai gan "Amazon" komentāros Holanda tulkotajam Svetonijam tika veltīti arī nievājoši vārdi, proti, ne ar ko būtisku jaunais tulkojums neatšķiroties no iepriekšējiem, tas acumirklī kļuva par dižpārdokli. Tulkojuma kvalitāti man ir grūti komentēt, tomēr intereses pēc salīdzināju Holanda un padomju laika krievu tulkojumu Svetonija darbam, kurš slavens ar visādiem eksotiskiem pastāstiem par imperatoru izvirtībām. Jāatzīst, ka vismaz nodaļā par Neronu nekādas būtiskas atšķirības starp padomju un mūsdienu tulkojumu nemanīju. Uz Romu padomju cenzūra laikam neattiecās.
Bērdas un Holanda panākumiem ir vairāki iemesli. Pirmkārt, lai gan Holands un Sendbruks savu podkāstu uzsāka Covid-19 laikā, viņi nav vienkārši divi gudrīši, kuri sadomā kaut ko ierakstīt un pēkšņi kļūst slaveni. Man ir aizdomas, ka cilvēki Latvijā bieži vien tieši tā iztēlojas kultūras jomu. Aiz šiem panākumiem stāv, no vienas puses, sena britu vēstures stāstnieku tradīcija, no otras puses, izglītības, izdevniecību un populārzinātnisku mediju industrija, tai skaitā podkāstu producentu uzņēmums "Goalhanger". Nav arī šaubu, ka viņiem visiem piemīt stāstnieku talants, milzīga stāstnieku pieredze un neatkārtojams stils. Tomēr viņi arī ir trāpījuši laikmeta noskaņā un pieprasījumā. Daļa no šī pieprasījuma ir atgriešanās domās pie Romas vēstures.
Piemēram, var pievērst uzmanību vēlmei salīdzināt pašreizējo politisko situāciju ar Romu. Tajā patiešām ir kaut kāda apsēstība. "Amerika spocīgi atkārto Romas ceļu uz sabrukumu", "Romas sabrukums un Amerikas nākotne", "Vai Amerika brūk kopā kā Senā Roma?", "Senās Romas Donalds Tramps", "Pastaiga Romā Trampa laikmetā", "Roma sabruka. Vai mūsdienu Rietumi sekos?" – tie ir tikai daži virsraksti no dažādiem medijiem, tai skaitā "The Economist", "New Yorker", "Politico", "Vox".
Vai ir kāda nozīmīga analoģija starp Romu un mūsdienām? Daļa no šiem virsrakstiem ir mānīgi. Proti, tie tīšām vai netīšām sajauc divus notikumus – Romas republikas krišanu un Romas impērijas sabrukumu. Tas nav viens un tas pats. Romas impērijas sabrukums patiešām ir Rietumu kultūrā nostiprinājusies retoriska figūra un tēls. Tas kalpo kā atgādinājums, ka nekas nav mūžīgs un arī pašas varenākās civilizācijas iet bojā – tur, kur imperatora un Romas pilsoņu priekšā reiz cīnījās gladiatori, vēlāk zaļoja krūmāji un dzīvoja lapsas, bet tagad staigā tūristu bari. Bet tam īsti nav sakara ar Romas republikas sabrukumu, uz kuru atsaucas tie, kuri saskata Romas vēsturē līdzības ar Trampu. Romas republika sabrūk, kad varu pārņem imperatori – Jūlijs Cēzars, Augusts, Nerons utt. Bet tas nav process, kurā viss brūk un jūk. Te nav vandāļu Romas ielās un degošu māju. Kaut kādā ziņā pat otrādi – pēc republikas sabrukuma Roma impērijas veidolā uzplaukst un turpina pastāvēt piecus gadsimtus vai, ja uzskatām Bizantiju par Romas tiešu turpinājumu, līdz pat 1453. gadam. Atbilstoši Romas republikas beigas mums noder kā pamācība, kā demokrātiju nomaina autoritārisms, bet tas nenozīmē Rietumu civilizācijas galu.
Tas, kāpēc Romas civilizācija sabruka, ja sabruka, bez šaubām ir interesants jautājums. Katrā ziņā ne jau tikumu pagrimuma, multikulturālisma vai romiešu rakstura deģenerācijas dēļ. Kopš Tibērija, Kaligulas un Nerona laikiem, kuri mums pirmām kārtām asociējas ar romiešu izlaidībām, tai skaitā "Satirikona" stāstu, kuru savā laikā ekranizēja Federiko Fellīni, līdz Romas impērijas beigām pagāja daudzi gadsimti. Brūkošā Roma 5. gadsimtā bija kristīga valsts, kurā daudzi barbari bija lielā mērā integrējušies, runāja latīniski, valkāja romiešu drēbes un apmeklēja romiešu pirtis. Pat ja uzskatām, ka imigrācija apdraud Rietumu sabiedrību, vismaz pagaidām grūti saskatīt līdzību ar migrāciju Romā. Skaidrs, ka Romas pilsētā dzīvojošie patricieši vairs nebija kareivji ar senās republikas pilsoņu tikumiem, bet kāda jēga no tā, ja būtu? Romas pilsēta bija nedaudz lielāka par padomju laika Rīgu un teorētiski pārvaldīja impēriju, kas platības ziņā tuvojās Austrālijai. Patiesībā tieši pārmērīgi lielā teritorija varēja padarīt impēriju nepārvaldāmu, un tādā ziņā Trampa politika drīzāk iet pretējā virzienā. Iepriekš nenovērtēta versija ir sērgas un pandēmijas, kas novājina valsti. Lai gan mēs vienu nesen piedzīvojām, neizskatās, ka mūsu civilizācija tādēļ šobrīd tuvotos sabrukumam.
Vārdu sakot, nav pamata domāt, ka Romas sabrukuma vēsture piedāvā scenāriju, kuru mēs muļķības dēļ atkārtojam un tādējādi esam uzkāpuši uz sliedēm, kas ved uz skaidru iznīcību. Tāpat mēs nezinām, vai atrodamies Rietumu civilizācijas beigās, vidū vai sākumā. Viljams Mičels (W. J. T. Mitchell) grāmatā "Pēdējā dinozauru grāmata" piedāvāja vairākus skaidrojumus tam, kāpēc mums interesē dinozauri. Puikas interesējas par dinozauriem pārejas posmā, kad viņi pārslēdzas no rotaļlietām un pasakām uz pieaugušo pasauli, un dinozauri ir parocīgi tāpēc, ka viņos it kā sastopas fantāzijas pasaule un zinātne, kas nosacīti pārstāv pieaugušo pasauli un realitāti. Pilnībā integrējoties pieaugušo pasaulē, lielākajai daļai interese par dinozauriem, to latīņu nosaukumiem un klasifikāciju pazūd. Savukārt viens no iemesliem, kāpēc pieaugušos fascinē dinozauri, ir iztēlota analoģija starp dinozauru "valdīšanu", kas beidzas ar pēkšņu katastrofu, un fantāzijām par mūsu sabiedrības bojāeju nākotnē. Tādā ziņā dinozauri un Roma stāsta par vienu un to pašu – varbūt romiešu vēstures dēļ, varbūt kristietības priekšstatu dēļ, varbūt vienkārši individuālās nāves pieredzes dēļ mūsu kultūrā ir iesakņojusies doma par mūsu kultūras neizbēgamo bojāeju, par kuru atceramies pat priekos, svētkos un laimes mirkļos. Un droši vien šim uztraukumam kaut kādā fundamentālā līmenī ir pamats. Tomēr tas nenozīmē, ka mēs izdzīvojam gatavu lugu, kuras secība ir iepriekš zināma. Dominiks Sendbruks kādā no saviem tekstiem pieminēja žurnālista sarunu ar 50. gadu beigu britu premjeru Haroldu Makmilanu. Žurnālists jautājis, kas viņa premjerministra darbā bijis visizaicinošākais, un Makmilans esot atbildējis: "Notikumi, dārgo zēn, notikumi." Dinozauri tam piekristu.
0