Latvijas Universitātē tikko beidzās sesija un sākās jaunais semestris. Abi pasākumi pasniedzējos rosina pārdomas par to, kādas pārbaudes formas vēl ir jēgpilnas mākslīgā intelekta (MI) laikmetā. Skolēniem, studentiem (un pasniedzējiem) ir brīvi pieejami digitāli rīki, kuriem var uzdot dažādus uzdevumus un jautājumus arī latviski un dabūt sakarīgas atbildes, tai skaitā strukturētu tekstu par, piemēram, Aleksandra Čaka "Mūžības skartajiem". Programmai, protams, ir savi ierobežojumi. Kad "ChatGPT" pajautāju par filmu "Mūžības skartie", tā vispirms izdomāja Viestura Kairiša 1989. gada filmu "Mūžības skartie", kurā "aktieru spēle ir atturīga, bet emocionāli dziļa", pēc precizēta jautājuma tā atkārtoja pieticīgo informāciju, kas internetā atrodama par Mārča Lāča jauno vampīrkomēdiju, tomēr nepiekāpās un bija gatava abas filmas, no kurām viena ir neesoša, salīdzināt. Kad netīšām vēlreiz atkārtoju jautājumu, "ChatGPT" satrakojās pavisam un sāka stāstīt par to, ka 1989. gada filmu uzņēmis Varis Brasla un Jānis Paukštello tajā ir izcils.
Kamēr studenti rakstīja esejas un referātus, MI jomā norisinājās dramatiski notikumi. 20. janvārī lietotājiem tika nodots jauns ķīniešu inženieru MI sarunu bots "DeepSeek". Vienkāršs lietotājs, kurš tikai vēlas eseju par "Mūžības skartajiem", īpašu atšķirību nejutīs. Nelielais teksts par Čaka poēmām "DeepSeek" variantā bija līdzīgs "ChatGPT" radītajam, lai gan šķita saturiski un stilistiski vājāks: "Čaks izmanto spilgtu tēlainību un emocionālu intensitāti", poēma ir mēģinājums "aptvert cilvēka mūžīgo tieksmi pēc kaut kā lielāka un mūžīgāka". Arī "DeepSeek" filmu "Mūžības skartie" vispirms izdomāja, lai gan izvairījās no konkrētu režisoru un aktieru nosaukšanas, norādot, ka "kadra kompozīcija liek domāt par dzīvības un nāves, laika un mūžības tematiem".
Tomēr tehnoloģiju pasauli šokēja nevis "DeepSeek" spēja radīt tekstus, rēķināt matemātiskus uzdevumus vai rakstīt programmas, bet galvenokārt tas, cik maz "DeepSeek" radīšana un trenēšana izmaksāja un cik ātri tika sasniegts rezultāts, kas vismaz atsevišķos aspektos īpaši neatpaliek no tā, ko var izdarīt digitālo tehnoloģiju gigantu attīstītās un uzturētās MI sistēmas. Tikai pirms diviem gadiem, kad sensācija bija "ChatGPT", žurnāls "Economist" salīdzināja programmas 3. un 4. versiju (proti, aiziepriekšējo un iepriekšējo variantu) ar vārdiem: ""GPT-4", kas ir daudz apjomīgāks modelis, apmācība būs izmaksājusi nesamērīgi dārgāk (100 miljonu ASV dolāru apmērā). Tā kā skaitļošanas jaudas prasības palielinās ievērojami straujāk nekā ievades datu apjoms, [MI programmas] apmācības izmaksas pieaug ātrāk, nekā uzlabojas tās kvalitāte." "Economist" skepse mazliet atgādina animācijas filmas "Simpsoni" profesora paredzēto, ka pēc simt gadiem datoru jauda būs pieaugusi divreiz, to izmērs būs 10000 reižu lielāks un tikai 5 bagātākie Eiropas karaļi varēs tādus iegādāties. "DeepSeek" trenēšana esot izmaksājusi sešus miljonus. Lai gan kritiķi apšauba, ka šis skaitlis uzrāda patiesās izmaksas, perspektīva, ko "DeepSeek" radīšana paver, atgādina pārmaiņas, ko digitālajās tehnoloģijās ieviesa personālo datoru ienākšana – ne jau katrs mājas apstākļos būvēs un trenēs mākslīgos intelektus, tomēr tās arī nebūs tikai piecas sistēmas, kas pieder pieciem pasaules lielākajiem uzņēmumiem. Vismaz hipotētiski tas ir solis virzienā, kad MI programmas tiks izmantotas ikdienā un teju vai visās dzīves jomās.
MI spēks, protams, neslēpjas apstāklī, ka tas var uzrakstīt eseju vai plānu nedēļas ēdienreizēm, daudz lielāka nozīme ir tā spējai programmēt, apstrādāt datus, automatizēt komunikāciju. Var izcelt, piemēram, medicīnu, kur jau šobrīd MI tiek plaši izmantots, tai skaitā slimību diagnosticēšanā. Tomēr gribu atgriezties pie esejām.
Iedomāsimies, ka MI revolūcija ir notikusi – mums ir plaši pieejamas kvalitatīvas MI programmas, kas rada sakarīgus un faktoloģiski korektus tekstus, un cilvēki šīs programmas masveidā izmanto praktiski visur, kur teksti ir jārada. Kādas sekas būtu šādai tehnoloģiskajai revolūcijai?
Pirmkārt, tekstu vērtība zināmā mērā kristos. Iespējams, tie kļūtu koncentrētāki un mazāk liekvārdīgi, bet droši to nevar zināt, jo automatizēt var gan rakstīšanu, gan lasīšanu. Turklāt iespējas samazināt tekstu apjomu ir ierobežotas, jo saturs tomēr kaut kā jāizstāsta, fakti jāuzskaita, noskaņa jārada. Īsi izstāstīts "Mūžības skartajos" notiekošais nav "Mūžības skartie", pētījuma idejas vai secinājumu izklāsts nepasaka, vai secinājumu ir izdevies pamatot. Tāpēc, manuprāt, drīzāk mainīsies tekstu izmantojums – daudz lielāka nozīme būs it kā jau pazīstamām lietām – anotācijām, atslēgvārdiem, kopsavilkumiem. Vienīgi mēs tos uztversim daudz nopietnāk – gribēsim, lai jebkuru tekstu ievada šāda anotācija, un tekstu atsijāšana notiks jau šajā kopsavilkumu līmenī, kas varētu būt attiecināms arī uz studentu darbiem. Tie, kuri nespēs dažos teikumos pateikt, kas viņu tekstā ir vērtīgs, vai kuriem nebūs šādā īsā formātā, ko piedāvāt, atsijāšanas procesā zaudēs.
Universitātē, uzdodot rakstīt referātu, eseju vai nobeiguma darbu, bieži vien tiek norādīts vēlamais apjoms. Pieņēmums ir tāds, ka apjoms ir saistīts ar saturu, proti, prasot noteiktu apjomu, tiek pateikts priekšā, cik pamatīgam jābūt pētījumam, kā jāizvērš doma u.tml. Skaidrs, ka ar mākslīgā intelekta palīdzību teksta apjomu var palielināt bezgalīgi. Varētu domāt, ka no tā izriet, ka mākslīgā intelekta laikmetā nav jēgas prasīt liela apjoma darbus, jo apjoms neliecina par saturu. Daļēji tam var piekrist, bet šeit slēpjas arī lamatas. Ir studenti, kuri apjomu uztver kā problēmu un pirmajā mirklī būtu priecīgi par apjoma prasības atcelšanu. Bet šie prieki var izrādīties pāragri. Ja saturs tekstā nav izcils, tad prasība pēc apjoma drīzāk pasargā – ir vienkāršs rādītājs tam, kas ir jāizdara. Atceļot apjoma nosacījumu, paliek tikai saturs, bet tam skaidrus noteikumus grūti nosaukt. Kā var zināt, vai lakoniski izteiktā doma ir pietiekami laba un pietiekami skaidri izstāstīta? Nebrīnīšos, ja ar laiku studenti prasīs, lai viņiem ļauj rakstīt garākus tekstus, jo citādi viņi nespēj izteikt savu domu pilnībā…
Tas savukārt sasaucas ar vēl vienu mākslīgā intelekta tekstu īpatnību. Vismaz pagaidām lielie valodu modeļi, kurus izmanto "ChatGPT" vai "DeepSeek", spēj radīt diezgan viduvējus tekstus, kas labākajā gadījumā kārtīgi atstrādā to, kas ir prasīts, bet ar oriģinalitāti un individualitāti nepārsteidz. Nav teikts, ka tā būs mūžīgi, bet nav arī skaidrs, kāpēc kādam būtu īpaša interese radīt MI, kurš ir, teiksim, izcils rakstnieks. MI inženieri patiesībā nemēģina radīt cilvēka dubultnieku – kā zināms, cilvēku pietiek un tos var radīt daudz vienkāršāk. Mērķis drīzāk ir radīt iekārtas, kas var izpildīt noteiktas funkcijas labāk un vieglāk, nekā tas iespējams cilvēkam. Tā ka lielāka varbūtība ir, ka ar MI palīdzību tiks radīti visādi garlaicīgi, bet noderīgi dokumenti, ražoti jau minētie kopsavilkumi, projektu pieteikumi un analītiski izvērtējumi, sacerēti to žanru teksti, kuros ir daudz klišeju, piemēram, mediju ziņas un ministru runas. Tas nozīmē, ka noteikti samazināsies pieprasījums pēc tiem garīgā darba strādniekiem, kuri pagaidām šādus viduvējus, bet nepieciešamus tekstus rada pašu spēkiem.
Šobrīd mēs skolās un augstskolās mācām rakstīt sakarīgus tekstus tāpēc, ka pieņemam – šī prasme var noderēt, turklāt arī tad, ja no cilvēka nesanāk, teiksim, izcils pētnieks vai rakstnieks. Situācijā, kad viduvējus tekstus var radīt MI, nav arī nepieciešamības īpaši mācīt cilvēkus šādus tekstus rakstīt. Manuprāt, no tā varētu izrietēt divas konsekvences. Pirmkārt, rakstītprasmes mācīšana arvien vairāk varētu būt orientēta uz izcilību, otrkārt, skolu un vidusskolu nozīme tikai palielināsies – un, tāpat kā daudzi citi priekšmeti vēstures gaitā, tekstu radīšana arvien vairāk pārvirzīsies no augstskolām uz vidusskolu. Jautājums ir, vai mēs, skolēnus un studentus ieskaitot, būsim šim procesam gatavi.
0