Tiem, kuri seko līdzi starptautiskajai politikai, pagājušās pāris nedēļas ir bijušas notikumu pilnas. Īpatnēji, ka lielākoties notikumus veidoja vārdi –pateiktais, nevis izdarītais. Īpaši, protams, izcēlās ASV prezidents Donalds Tramps un viņa komanda. Viņi sarunāja daudz. Cita starpā Tramps Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski nosauca par diktatoru un būtībā pateica, lai viņš nečinkst par ASV sarunām ar Krieviju, jo viņam esot bijusi iespēja noslēgt mieru iepriekšējos trijos kara gados, kas, protams, nav gluži taisnība. Arī Eiropai tika – īpašs notikums bija ASV viceprezidenta Džeimsa Deivida Vensa runas Parīzē Mākslīgā intelekta konferencē un Minhenes drošības konferencē, kur viņš eiropiešiem mācīja, kā dzīvot. Mazliet vēlāk viņš izmeta frāzi, ka Amerika nepaturēs savu karaspēku Vācijā, ja Vācija neievēros vārda brīvības principus (droši vien ASV republikāņu izpratnē).
Tas viss kopā ar ukraiņu un eiropiešu izslēgšanu no amerikāņu un krievu sarunām Rijādā rada sajūtu, ka Trampa administrācija ir ne tikai radikāli mainījusi ASV nostādnes starptautiskajās attiecībās, bet būtībā nodevusi savus draugus Eiropā un Ukrainā. Tā vietā Tramps ir nolēmis draudzēties ar Putinu, jo viņi abi pēc dabas ir autokrāti. Turklāt Tramps ir pārņēmis Putina skatījumu uz karu, noticējis meliem jeb, kā Zelenskis izteicās, atrodas krievu "dezinformācijas telpā". Tramps slavē autokrātus un pazemo valstis, kuras desmitiem gadu atbalstījušas Ameriku. Tāpēc eiropiešiem ir sajūta, ka zeme pazūd zem kājām. Pirmkārt, tas ir šoks, otrkārt, apziņa, ka kaut kas jādara. No šejienes arī daudzie aicinājumi Eiropai atmosties.
Kaut kādā ziņā šai notikumu interpretācijai var piekrist. Tomēr, manuprāt, tā noslēpj dažus notiekošā aspektus vai vismaz iespējamos aspektus. Es, protams, neesmu ne starptautisko attiecību, ne ģeopolitikas zinātājs, ne arī man ir kāda īpaša pieeja Trampa apziņas stāvokļiem. Bet tāpat kā daudzus citus mani intriģē virpulis, kas sagriezts Amerikas politikā, un dažus spekulatīvus komentārus tomēr gribu atļauties izteikt.
Vispirms par to, vai Tramps atrodas krievu propagandas varā. Kā jau sen zināms, Tramps īpaši daudz nelasa, bet seko līdzi dažādām sociālo tīklu ziņām, un padomnieki viņu īsi informē par galveno. Pietuvinātas personas apgalvo, ka viņa skatījumu uz problēmām bieži vien nosaka pēdējā persona, kas ar viņu par konkrēto tēmu ir runājusi. Tātad teorētiski varētu būt, ka Tramps, teiksim, sociālajos tīklos pārņem vienu vai otru ideju, kas izdevīga Krievijai. Vienlaikus tomēr ir mazticams, ka viņam varētu būt kāds koherents un pastāvīgs Krievijas propagandas radīts viedoklis. 18. februāra preses konferencē teiktais, ka Ukrainai "nevajadzēja sākt karu", protams, šķita absurds un netaisnīgs. Un nav šaubu, ka šādiem apgalvojumiem var būt iespaids, piemēram, uz amerikāņu attieksmi pret atbalstu karam. Pats Tramps dažas dienas vēlāk it kā skaidroja savu pozīciju: proti, ka viņš saprotot, ka šo karu sākusi Krievija.
Tomēr, ja mēģinām saprast, ko Tramps ar teikto domājis, drīzāk būtu jāpievērš uzmanība tam, ko viņš vēlas pateikt, nevis tikai tam, ko viņš pasaka. Un es teiktu, ka viņu neinteresē, kurš sāka karu un kurš ir vainīgs. Drīzāk Ukraina labi iekļaujas virknē citu Trampa aktivitāšu, kurā viņam ir diezgan vienāda pieeja. Proti, šķiet, ka viņam patīk pieķerties kādai acīmredzami samezglotai problēmai (Gordija mezglam, tā sacīt), viņu kaitina cilvēki, kuri atrod visādus iemeslus, kāpēc to nevar atrisināt, un viņš iedomājas, ka ar dažiem drosmīgiem lēmumiem un "ārpus kastes" gājieniem spēs šīs problēmas atrisināt. Līdzīga ir viņa pieeja Gazai, līdzīgi viņš darbojas, lai strauji samazinātu ASV budžeta izdevumus un mazinātu birokrātiju. Protams, jautājums, vai šāda pieeja ir efektīva. Tramps noteikti nenovērtē nianses ne vienā, ne otrā, ne trešajā gadījumā. Tomēr priekšlaikus pateikt, ka Tramps noteikti izgāzīsies, manuprāt, nevar.
Katrā ziņā šī pieeja nenozīmē nostāšanos Krievijas pusē. Bet arī ne Ukrainas. Ņemsim par piemēru Trampa izteikumu, ka Zelenskis ir diktators, jo 2024. gadā nav notikušas plānotās vēlēšanas. Tas ir izteikums, kas šķiet paņemts no Krievijas propagandistu rokasgrāmatas. Mūs šādi izteikumi uztrauc, jo mēs iztēlojamies apmēram tādu secinājumu virkni – Zelenskis ir diktators, tātad viņu nevajag atbalstīt, tātad nevajag atbalstīt Ukrainu. Atbilstoši mums šķiet ļoti svarīgi pārliecināt sabiedrību un Trampu, ka Zelenskis nav diktators. Bet tā nav vienīgā iespējamā domu gaita. Trampa gadījumā man ticamāka liekas šāda: Zelenskis nedara to, ko es gribu, tāpēc man viņš nepatīk, turklāt kāds teica, ka viņam jau ir beidzies ievēlēšanas termiņš, droši vien sabiedrība arī viņu neatbalsta, tātad varam Krievijai piedāvāt Ukrainas prezidenta nomaiņu. Es, protams, nesaku, ka Tramps tieši šādi domā, bet šajā versijā tam, vai Tramps noticējis Krievijas propagandai, ir diezgan maza nozīme, un tāpat nav vērts pārliecināt Trampu, ka Zelenskis nav diktators. Cita lieta, ka Trampa vadībā Ukraina varbūt varētu iegūt pamieru, bet noteikti ne taisnību.
Interesanti, ka mēs veikli pamanām, kad Tramps runā aplamības par Ukrainu, un mūs uztrauc, ka viņš varētu pārņemt Krievijas propagandas valodu, bet paši eiropieši diezgan nekritiski pārņem amerikāņu propagandas valodu. Es runāju par Eiropas krīzi.
Pirmkārt, jāatceras, ka Amerikas politiskajai elitei izsenis ir dalītas jūtas pret Eiropas Savienību. No vienas puses, ES ir līdzeklis, lai Eiropa būtu droša un stabila, un amerikāņiem tas ir izdevīgi. No otras puses, vienotai Eiropai ir savs spēks, kas ne vienmēr ir amerikāņiem pakļāvīgs, dažkārt pat diktē noteikumus Amerikas biznesam, kas amerikāņiem nepatīk. Tādā ziņā Trampa un Vensa augstprātīgie komentāri par Eiropu nav nekas jauns, tāpat kā mēģinājumi izlikties, ka ES ir fikcija un pastāv tikai atsevišķas valstis, kā arī noraidošā attieksme pret eiro vai ES ekonomisko varu.
Atbilstoši Trampa teikto, ka Eiropa dzīvo uz ASV rēķina, nevajadzētu automātiski uztvert par tīru mantu. Tomēr šķiet, ka daudzi šo valodu ir pieņēmuši un gatavi atzīt, ka Eiropa ir bijusi aizmigusi, dzīvojusi amerikāņu nodrošinātā komfortā, uz viņu rēķina, varbūt pat deģenerējusies un tagad tai ir jāatmostas. Bet te var jautāt – kāpēc ASV nodrošināja šos komfortablos apstākļus? Aiz muļķības vai labas sirds? Daudz ticamāka ir versija, ka tas bija abiem izdevīgs darījums. Amerikāņi aizsargāja, jā, bet arī ieguva un droši vien cita starpā tādējādi spēja ierobežot Krieviju. Nedomāju, ka Eiropa var sev pārmest naivumu un izlaidību.
Cita lieta, protams, ka situācija ir mainījusies un amerikāņiem šis darījums vairs nešķiet izdevīgs. Ja pavisam ļaujamies ģeopolitiskām spekulācijām, Tramps, šķiet, ir gatavs vienoties ar Krieviju nevis tāpēc, ka uzskata to par Amerikas lielvarai līdzvērtīgu un grib ar to sadalīt pasauli, bet gan tāpēc, ka neuzskata to par draudu ASV un karš Ukrainā viņam ir kaut kāds lokāls konflikts, ar kuru jātiek galā pašiem eiropiešiem – un viņu kaitina, ka eiropieši nevar savest kārtībā savas mājas. Eiropai nav nozīmes, jo Krievijai nav nozīmes, nozīme ir citai lielai valstij. Atbilstoši Ukrainai un Eiropai ir jāmaksā, ja tās grib ASV iesaistīšanos. Tas viss šķiet loģiski, bet ietver arī dažādus riskus.
Izskatās, ka Tramps paļaujas uz to, ka Amerika ir stipra un tai nevajag draugus vai sadarbības partnerus, tikai vasaļus. Vēsture rādīs, vai šī pašpaļāvība ir attaisnota. Patiesībā šeit slēpjas zināms pamats optimismam: proti, ka amerikāņi tomēr secinās, ka gluži pārraut saites ar Eiropu viņiem nav izdevīgi. Zināms pārbaudījums būs miera sarunas ar Krieviju – kas notiks, ja, piemēram, Trampam šķitīs, ka viņš ir atradis labu risinājumu, bet eiropieši un ukraiņi tam nepiekritīs? Viņš izšķirsies pazemot Eiropu un Ukrainu, piekāpsies eiropiešiem vai paziņos, ka tālāk viņiem jātiek galā vieniem pašiem? Tā vai citādi, manuprāt, eiropiešiem būs skaidrāk jāapzinās sava vieta tā saucamajā Rietumu pasaulē un jāatrod sava valoda. Labi būtu, ja tā būtu vienota. Tas, protams, ir ES grūtais uzdevums kopš dibināšanas – kā savākt šo kakofoniju. Garantiju, ka izdosies, noteikti nav. No otras puses, līdzšinējie skeptiķu pravietojumi par ES tuvo nāvi pagaidām vēl nav piepildījušies.
0