Pagājušo svētdien atgriezāmies no festivāla "Lampa" Cēsīs. Bijām jau tuvu mājām un saguruši ar ceļasomām rokās slājām pa Pārdaugavas ieliņu, kad ceļu aizšķērsoja paprāvs ļaužu bariņš. Tā bija ekskursantu grupa, kurai gids stāstīja par nesen uzcelto kaimiņmāju. Tas, ka cilvēki vēlas izstaigāt visnotaļ ikdienišķu Pārdaugavas rajonu un dzirdēt par tā seno un neseno vēsturi, liekas visnotaļ simpātiski – pat īpašāk, nekā skatīties televīzijas raidījumu "Ielas garumā". Tomēr grupa mums priekšā aizšķērsoja trotuāru un pusi ielas. Ekskursijas vadītājs uzrunāja grupu un lūdza, lai mūs palaiž, gan piebilzdams, ka patiesībā mēs grupu varējām arī apiet. Tas mani nokaitināja. Kāpēc man, ejot pa manu ielu, ir jāapiet tūristu grupa, kas aizšķērsojusi trotuāru? No mana skatpunkta raugoties, viņi bija atnākuši ciemos, bet ar mani nerēķinājās, turklāt pieprasīja, lai es pielāgojos viņiem. Kaut kas atpazīstams?
Dienu pirms tam, 6. jūlijā, Barselonā notika protesti pret tūristu pieplūdumu pilsētā. Barselonieši bija atraduši protesta formu, kas izrādījās ļoti piemērota medijiem, – tūristu apsmidzināšana ar ūdenspistolēm. Šādi protesti nenotiek pirmo reizi, bet šoreiz ziņa tika nodota skaidri un precīzi un aplidoja visu pasauli – Barselonā tūristi nav gaidīti.
Savā ziņā barseloniešus var saprast. Tūristi maina jebkuras vietas atmosfēru. Tas attiecas tikpat lielā mērā uz Pārdaugavu, Vecrīgu vai Jūrmalu kā Niagāras ūdenskritumu, Korfu (Džeralds Darels, kura grāmatas daudziem zināmas arī Latvijā, bija šokā, kad brieduma gados atgriezās bērnības salā un ieraudzīja, kā tā mainījusies) vai Halštati (austriešu ciems ar 800 iedzīvotājiem, kuru sezonas laikā apmeklē 10 000 cilvēku dienā; 2023. gadā vietējie iedzīvotāji protestējot bloķēja tuneli, kas ir vienīgā pieeja ciemam). Sevišķi skarbi ir pārsātinātā tūrisma (overtourism) gadījumi. Tik pārapmeklētu vietu nav daudz – Venēcija, Parīze, Roma, Atēnas, Amsterdama, Barselona, mūsu pusē – Prāga. Pēc šīm vietām nevar spriest par tūrismu vispār, tomēr tās ir kļuvušas par tūrisma pandēmijas simboliem un upuriem – parīzieši aicina pie viņiem olimpiādes laikā lieki nebraukt, Amsterdama reklāmās aicina britu vīriešus nebraukt uz šo pilsētu, Atēnās var redzēt pret tūristiem vērstus grafiti, Venēcija pēc ilgām diskusijām aizliedza lielo tūristu kuģu iebraukšanu pilsētā, Kioto ieviesa soda naudu par geišu fotografēšanu bez atļaujas, jo daļa tūristu uzvedās vienkārši barbariski.
Bet runa, protams, nav tikai par pilsētas garu, jo tūristu pieplūdums atstāj daudz tiešākas sekas uz vietējo iemītnieku dzīvi. Šeit lielais spēks ir 2008. gadā dibinātais uzņēmums "Airbnb", kas ļāva jebkuram dzīvokļa vai mājas īpašniekam kļūt par viesnīcnieku. Šai nodarbei, protams, ir sava garoziņa, bet skaidrs arī, ka neviens ilgtermiņa īrnieks nevar mēnesī samaksāt to, ko trīsdesmit īrnieki kopā var samaksāt, katrs vienu nakti paliekot skaistā pilsētā atvaļinājuma laikā. Rezultātā šajās tūristu pārpludinātajās pilsētās, tai skaitā Barselonā, dramatiski pieaug nekustamo īpašumu cenas un īres maksas, būtībā izspiežot vietējos iedzīvotājus no tirgus. Mainās arī mājas, ielas vai rajona kopienas dzīve, kad to pamazām atstāj pastāvīgie iedzīvotāji un nepārtraukti cirkulē tūristi. Sašutums par tūristiem Barselonā, Venēcijā un Atēnās lielākoties saistās tieši ar šo problēmu.
Te, protams, jāņem vērā viena nianse. "Airbnb" savus dzīvokļus lielākoties piedāvā nevis kādi svešzemju ļaundari, bet paši romieši, atēnieši un venēcieši. Vietējās kopienas iznīcina nevis (tikai) tūristi, bet (arī) vietējie iedzīvotāji, kuri grib tūrismu izmantot savā labā. Pat tajos Barselonas protestu kadros, kas bija redzami medijos, varēja pamanīt, ka ramblu kafejnīcu īpašnieki nebija pievienojušies protestētājiem. Tāpat droši vien nebija pievienojušies 10 000 izīrējamo dzīvokļu īpašnieku, kuriem Barselonas pašpārvalde solās 2028. gadā atņemt licences. Vismaz daļai barseloniešu tūrisms ir ļoti izdevīgs. 2023. gadā Barselonas reģionā nakti pavadījuši 28 miljoni tūristu un iztērējuši 12,75 miljardus eiro (Latvijas valdības budžetā 2023. gadā ieņēmumi bija 15,6 miljardi eiro). Kopumā tūrisma industrija veido 15% no Spānijas IKP. 80% no Spānijas salīdzinoši augstā ekonomikas pieauguma rada tūrisma sektors. Spānija ar uzviju ir atguvusi tūristu daudzumu, kāds bija pirms kovida pandēmijas (arī globāli 2024. gads tiek prognozēts kā atgriešanās pirmskovida situācijā, vismaz skaitļu ziņā).
Tas nozīmē, ka protesti pret tūristiem nav viennozīmīgi vērtējami. Šādi protesti ir efektīgi un efektīvi, jo ļauj pievērst uzmanību dažādām reālām problēmām. Jautājums tikai, vai paši protestētāji spēj nošķirt retoriku no būtības. Ja jautājums ir par taisnīgu tūrisma ienākumu sadali vai spēju nodrošināt vietējiem iedzīvotājiem noteiktus dzīves apstākļus, tad tūristi nav tie, pret kuriem jāvēršas. Tā ir barseloniešu saruna ar barseloniešiem, venēciešu saruna ar venēciešiem. Patiesībā šī vieglā vaininieka – tūrista – identificēšana ļoti atgādina vēršanos pret imigrantiem, un arī šeit tieši tāpat kā imigrantu gadījumā ir vērts pajautāt, kādi īsti ir cēloņi mums nepatīkamajai situācijai. Tūrisma gadījumā ir vēl viens būtisks jautājums – vai paši barselonieši nav tūristi, vai atēnieši negrib braukt uz citām vietām? Ja es gribu, lai Pārdaugavā tūristu nav, bet pats braucu uz Cēsīm, kur arī ir vietējie, kuri nav sajūsmā par to, kā viņu ikdienas ritmu izjauc "Lampa", tad tas tomēr nešķiet īsti godīgi.
Un te pēdējais jautājums: kāpēc cilvēki pievēršas tūrismam? Vienkāršas atbildes nav. Proti, tūrismu nevar izskaidrot tikai ar to, ka 20. gadsimta otrajā pusē ceļošana kļuva lētāka un cilvēki turīgāki (piemēram, 18. gadsimtā tā dēvēto "Grand Tour", kurā britu jaunieši apceļoja tā laika Eiropas kultūras centrus, varēja atļauties tikai aristokrāti). Arī tehnoloģijas (kaut vai tas pats "Airbnb") nepārprotami veicina tūrismu un rada jaunas ceļošanas formas, tomēr tās nevar radīt pašu vajadzību ceļot. Es piekrītu Zigmunta Baumana idejai, ka cilvēkos ir kaut kāda "miksofilija", kas baro mūsu ziņkāri un vēlmi sastapties ar citām kultūrām. Ceļošana ir estētiska bauda, kurai līdzīgu atrast grūti.
Domājot par tūrismu, mums ir darīšana ar sarežģītu un spēcīgu sociālu parādību – Baumans norādīja, ka mūsu sabiedrībā mobilitāte ir viena no nozīmīgākajām vērtībām un savā ziņā arī panākumu pazīme. Sabiedrība prasa no mums būt mobiliem, būt tūristiem. Mūsu līdzpilsoņi prasa mums atskaitīties par to, kur esam bijuši, ko redzējuši, kādus vīnus dzēruši, kādas jūras veltes ēduši okeāna krastā, un pēc mūsu atbildes vērtē mūsu sociālo statusu. Daļa minēto tūrisma un pārsātinātā tūrisma vietu šajā apmaiņā ir viegli konvertējama valūta. Ne visi spēj novērtēt, ka esat apmeklējis Delfus, bet visi zina, kas ir Atēnu Akropole vai Romas Kolizejs. Halštate izsenis zināma no gleznainām pastkartēm, bet jaunu impulsu tās popularitātei deva animācijas filma "Ledus sirds" un korejiešu seriāls "Pavasara valsis", kas uzņemts šajā ciematā. No Londonas uz Amsterdamu var aizlidot par 50 mārciņām. Proti, apšļākt tūristus ar ūdeni ir vieglāk nekā mainīt sociālās normas un to, kā darbojas tirgus, internets, avioindustrija un izklaides industrija. Es nešaubos, ka daudz ko ir iespējams menedžēt un padarīt vietējiem iedzīvotājiem draudzīgāku. Tomēr vienlaikus naivi un bīstami ir domāt, ka vainīgi pie notiekošā ir konkrētie tūristi un ceļš, kā mainīt situāciju, ir vērsties pret viņiem.
0