Sestdienas vakarā franču policija Buržē lidostā aizturējusi Pāvelu Durovu, ziņapmaiņas pakalpojuma "Telegram" izveidotāju un vadītāju. Notikums interesants, ziņu maz, neskaidrību daudz – "Telegram" komentārus nesniedz, Francijas policija komentārus nesniedz.
Jau pats fakts, ka Durovs ar privāto lidmašīnu ieradās Francijā, radījis visādas spekulācijas, jo, cik var saprast, viņš ir zinājis, ka franču policija vēlas ar viņu aprunāties, un līdz šim no šīs tikšanās bija izvairījies. Varbūt viņš mainījis savas domas, bet varbūt uzskatīja, ka sestdienas vakarā neviens viņam nepievērsīs uzmanību? Kā stāsta kāds zinātājs, viņš esot plānojis pavadīt vismaz vienu vakaru Parīzē un ar kādu pavakariņot. Tāpat šķiet dīvaini, ka Krievijas vēstniecība ir zibenīgi reaģējusi uz aizturēšanu un pārmet franču policijai, ka tā ar Krieviju nesadarbojas un nesniedz tai informāciju, lai gan Durovs ir Francijas pilsonis (un laikam jau Krievijas, jo tur dzimis) un savā laikā aizbrauca no Krievijas it kā politisku iemeslu dēļ. Iemesli, kāpēc viņš aizturēts, arī nav vienkārši izstāstāmi, bet būtībā Francija pārmet viņam atteikšanos sadarboties ar varas iestādēm.
"Telegram" ir kodēts un vairāk vai mazāk privātumu nodrošinošs saziņas kanāls, tāpēc tas tiek izmantots arī dažādiem nelegāliem mērķiem – bērnu pornogrāfijas izplatīšanai (un, šķiet, franču policijas interesi "Telegram" sākotnēji piesaistīja tieši šī iemesla dēļ), narkotiku tirdzniecībai, saziņai teroristu vidū. Vienlaikus "Telegram" ir viens no avotiem, kurā Krievijas iedzīvotāji var iegūt informāciju, kas atšķiras no oficiālajos medijos atrodamās, tai skaitā par Ukrainu. Durovs sevi identificē kā "libertārieti" un par "Telegram" mērķi ir uzstādījis pretošanos cenzūrai un informācijas kontrolei. Kanālu patiešām izmanto gan Krievijas, gan Baltkrievijas un Irānas opozicionāri, gan, piemēram, Donalds Tramps juniors pēc tam, kad viņa tēvs tika izmests no tvitera.
Sākotnēji šķiet pārsteidzoši, ka demokrātiskās, liberālās Francijas policija šādu vārda brīvības aizstāvi aiztur, bet Krievija steidz aizstāvēt. Krievijas politiķi nekavējās norādīt uz eiropiešu dubultajiem standartiem, Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāve Marija Zaharova "Telegram" netiešā veidā norāda, ka rietumnieki diez vai Franciju kritizēs tāpat kā Krieviju, kad tā 2018. gadā mēģināja ierobežot "Telegram" izmantošanu. Un tas, protams, ir interesants jautājums – vai, kritizējot Krieviju, Rietumi ir liekulīgi, proti, vai Rietumu valstis pašpasludinātās vērtības aizstāv tikai tad, kad kāds cits tās pārkāpj, bet nevairās pārkāpt, kad pašām tās ievērot nav izdevīgi?
Atbilde, protams, nav vienkārša. Tomēr vispirms būtu jāpaskatās, vai konkrētais gadījums vispār attiecas uz šo jautājumu. Tas, ka brīvības aizstāvis ir aizturēts, nenozīmē, ka šis cilvēks ir aizturēts tāpēc, ka aizstāv brīvību (turklāt jāpieņem, ka šajā ziņā viss ir skaidrs un Durovs patiesi ir informācijas brīvības aizstāvis). Tas, ka Krievijā apsūdzība nereti nav īstais iemesls, kāpēc cilvēks nonāk cietumā, nenozīmē, ka tā ir ierasta prakse arī Francijā. Pat ja ir taisnība, ka Francijas valdība vai policija grib ierobežot "Telegram", ir diezgan mazticami, ka tā šo mērķi mēģinātu sasniegt, ieliekot uzņēmuma vadītāju cietumā. Savukārt Krievijā tā mēdz notikt.
Turklāt "aizturēts" nenozīmē "notiesāts". Kā filmā "Šahs briljantu karalienei" izmeklētāja Dolmane teica aizdomās turētajai Zentai Lazdai pēc tam, kad noskaidrojās Zentas nevainība: "Mūsu darbā galvenais ir noskaidrot patiesību. Bet dažkārt tas nav nemaz tik viegli. [..] Šoreiz fakti bija pret jums, un jūs pati arī izturējāties ar neuzticību pret mani, jaucāt, devāt pretrunīgas liecības." Sak, pati vainīga. Teikt, ka Rietumu policija nekad necenšas iespaidot vai tiesas vienmēr lemj taisnīgi, būtu naivi, tomēr pamats uzticēties to neatkarībai acīmredzami ir lielāks nekā Krievijas gadījumā.
Tāpat nav pamata uzskatīt, ka Krievijas un Francijas atšķirības ir tikai detaļās – proti, likumi katrā valstī mazliet atšķiras: viena ir mazliet brīvāka, otra mazliet autoritārāka, bet būtībā abas dara vienu un to pašu – ierobežo informācijas brīvību. Bet tā gluži nav. Es negribu romantizēt likumdošanas procesu demokrātijās, tomēr Francijā likumu pieņem pati sabiedrība – šis process nav elegants, tur tāpat ir aizmirstie un nesadzirdētie, savas varas spēles un korupcija, tomēr sabiedrībai ir iespējas šo procesu ietekmēt. Krievijas likumi nāk no augšas un aizsargā dažu cilvēku varu. Ja informācijas brīvība ir ierobežota, tad Francijā to tā vai citādi vēlas sabiedrība, bet Krievijā – Kremļa galms. Kad Francija lemj, ko "Telegram" atļaut, viņi lemj par to, kāda sabiedrība viņi vēlas būt, bet, kad Krievija lemj, ko "Telegram" atļaut, tas ir Putins, kurš nosaka, kādai būt pārējai sabiedrībai. Turklāt viņš apzinās, ka nav vēl Krievijas sabiedrību tā apstrādājis, lai varētu tai pašai bez bailēm pajautāt, ko tā domā.
Bet skaidrs, ka vērtību līmenī jautājums par informācijas brīvību ir sarežģīts. Ir pašsaprotami, ka informācijas brīvība nav vienīgā Rietumu sabiedrības vērtība, un dažkārt vērtības nonāk pretrunā cita ar citu, piemēram, vēlme aizsargāt bērnus un komunikācija bez cenzūras. Jautājums ir par to, vai mums, eiropiešiem, vienmēr izdodas atrast tādu balansu starp vērtībām, kas padara dzīvi šajā pasaules daļā atbilstošu mūsu pašcieņai un apskaužamu paraugu citiem.
0