Vārda dienu svinēšana nav unikāla latviešu tradīcija. Drīzāk otrādi – šī paraža atgādina par mūsu piederību milzīgajam kristīgās kultūras mantojumam. Mūsdienu vārda dienas ir transformējušās kristīgo svēto piemiņas dienas. Ir sabiedrības, kur saite ar reliģisko nozīmi nav zudusi. Viens piemērs, šķiet, ir grieķi, kuri kārtīgi atzīmējot savu vārdu un kristīgo aizbildni, kura vārdā nosaukti, lai gan jāatzīstas, ka dzīvē grieķu vārda dienu svinības neesmu redzējis.
Latviešu vārda dienām saikne ar reliģiskajiem pirmsākumiem lielākoties ir zudusi. Izņēmums, protams, ir Jāņu diena. Tā ir sinkrētiska tradīcija, kurā sajaukušās dažādas sakrālas, sekulāras un identitāti veidojošas nozīmes, un kopā tās nomāc Jāņus kā vārda dienu, lai gan arī šis izņēmums ir nosacīts – cik ir to līgotāju, kas atceras, ka 24. jūnijs ir Jāņa Kristītāja piemiņas diena? Lai nu kā, lielai daļai Jāņu nav vārda dienas. Cilvēki regulāri aizmirst viņus apsveikt, jo Jāņu diena nav veltīta cilvēkiem vārdā Jānis. Un pat tie Jāņi, kuri tiek apdziedāti un kuriem galvā tiek uzlikts ozollapu vainags, netiek sveikti vārda dienā. Kad sveicam Emīlus un Rasmas, mēs sveicam tieši viņus, konkrētos cilvēkus, bet Jāņi lielā mērā izpilda rituālo funkciju, tāpat kā, teiksim, Nepālā tiek izraudzīta mazgadīga meitene Kumari, kura tiek pasludināta par dievības iemiesojumu un līdz pubertātes sasniegšanai visādi godināta, lai pēc tam atgrieztos laicīgajā pasaulē.
Latviešu vārda dienas nav unikālas, bet tām tomēr piemīt sava specifika. Es teiktu, ka mums tās ir diezgan svarīgas. Nav tā, ka visi svin vai pievērš lielu uzmanību vārda dienai, bet tā tomēr tiek uzskatīta par daļu no identitātes tāpat kā dzimšanas diena vai dzimšanas vieta. Iedomājieties, ka jūs satiekat cilvēku, runājat, apvaicājaties par viņa vārda dienu un šis cilvēks saka: "Es nezinu, kad ir mana vārda diena." Vai tas nebūtu jocīgi? Varbūt ne tik jocīgi kā tad, ja viņš teiktu: "Es nezinu, kad esmu dzimis," – šajā gadījumā mēs noteikti sagaidītu stāstu par grūtu bērnību, nevis aizmāršību. Tomēr vārda dienas nezināšana mūsu kultūrā, manuprāt, būtu eksotiska parādība, ko nevar teikt par savas horoskopa zīmes vai asinsgrupas nezināšanu.
Vārda dienas svin arī igauņi un lietuvieši, bet, piemēram, ja salīdzina šo triju valstu ziņu portālus "Delfi" vai nacionālo avīžu mājaslapas – tikai latviešiem pirmajā lapā, tieši zem datuma, ir norādītas vārda dienas! Lietuviešiem un igauņiem neatradu nevienu, kurš tā darītu, latviešiem bija visur, kur skatījos. Varbūt tas ir kāds mediju mēms, bet jāatzīst, ka ir mazliet sajūta, ka citur vārda dienām piešķir mazāku nozīmi nekā pie mums.
Šis iespaids varbūt ir kļūdains un veidojies tāpēc, ka divas svešzemju kultūras, ar kurām mums daudz nākas saskarties, īpaši nesvin vārda dienas. Proti, Krievijā vārda dienas vēl aizvien asociējas ar reliģisko kalendāru, un padomju laikā vārda dienu svinēšana lielā mērā izzuda, tāpēc tagad internetā var sastapt rakstus "Kā pareizi svinēt vārda dienas?". Un vārda dienas netiek atzīmētas anglofonajā pasaulē – Lielbritānijā un ASV. Nezinu, kāpēc. Teorētiski, protams, vārda dienas vairāk iederas katoliskajās un pareizticīgo zemēs, jo protestantismā nav svēto, kurus godināt, un briti un amerikāņi lielākoties ir protestanti. Tomēr tādā veidā nevar izskaidrot šīs tradīcijas pastāvēšanu, piemēram, Skandināvijā vai Latvijā. Tas, ka vārda svinēšana pārdzīvoja protestantisma revolūciju, vien ir ievērības cienīgs fakts un liecina par to, ka tā nebalstās tikai reliģiskos apsvērumos, bet ir mūsu identitātei nozīmīga.
Šodien, 17. jūnijā, cilvēki daudzās valstīs atzīmēs vārda dienas. Lietuvā vārda dienu svinēs Adolfas, Daugantas, Grigalius, Laura un Vilmante, Igaunijā – Eugens un Kenno, Zviedrijā – Tūrborgs un Tūrvalds, Somijā – Urho. Polijā – Agņeška, Francišeks, Laura, Marcjans, Volmārs un citi. Pareizticīgo un katoļu kalendāros vārdu ir daudz, un tie var atkārtoties, jo vienu svēto var godināt vairākās dienās un var būt vairāki godājami cilvēki ar vienu un to pašu vārdu. No otras puses, tas, ka šie vārdi apzīmē nevis jebkuru Jāni vai Brigitu, bet konkrētus cilvēkus, piešķir šīm vārda dienām papildus dimensiju.
Francijā 17. jūnijā vārda dienu svin Ervē (franču izcelsmes vārds, kas nozīmē 'kareivis'). Svētais Ervē piedzima akls. Viņš bija velsiešu barda dēls, un tēvs viņam atstāja mantojumā savu arfu. Ģimene viņu nosūtīja uz Bretaņu mācīties, viņš kļuva par mūku, prata dziedēt dzīvniekus un ceļoja apkārt kopā ar uzticamo pavadoni – vilku. Pēc nāves viņš tika atzīts par svēto, vēl aizvien tiek godināts Bretaņā. Viņa pīšļi ilgu laiku glabājās Brestas cietoksnī, bet revolūcijas laikā kaut kur pazuda.
Grieķi 17. jūnijā piemin Fēliksu (latīņu izcelsmes vārds, kurš nozīmē 'laimīgais'). Viņš dzīvoja 3. gadsimta beigās Epīras reģionā Grieķijā. Kristieši tobrīd tika vajāti, un viņš kopā ar Hermiju un Peregrīnu paslēpās alā, kur viņus atrada Isaurs, kurš tikko bija atceļojis no Atēnām. Isaurs ar saviem sprediķiem viņus tikai stiprināja ticībā. Fēliksa un viņa domubiedru radinieki centās viņus vest pie prāta, bet, kad tas neizdevās, nosūdzēja viņus prokonsulam Apolonijam, un, kad arī tam neizdevās viņus atgriezt pagānu ticībā, Apolonijs lika viņiem visiem nocirst galvas.
Savukārt Latvijā 17. jūnijā vārda dienu svin Artūri un Arti. Internetā var atrast dažādus variantus "Arta" nozīmei – cēlies no ķeltu 'lāča' vai franču 'ķirmja', bet, visticamāk, tas ir vienkārši moderns atvasinājums vārdam "Artūrs". Ārpus Latvijas pazīstamu Artu, šķiet, ir maz. Vienīgi amerikāņu reperis Artis Leons Aivijs, kurš labāk zināms kā "Coolio". Viņš pasaules slavu iemantoja ar dziesmu "Gangsteru paradīze". 2022. gadā viņu atrada, bez dzīvības pazīmēm guļot uz vannas istabas grīdas. Artis bija netīšām pārdozējis fentanila, heroīna un metamfetamīna maisījumu.
0