Par Elvīras Blomas dzejas krājumu "Viņam patīk šie dzejoļi" (izdevis literatūras žurnāls "Punctum", 2024)
Elvīras Blomas otrais dzejas krājums "Viņam patīk šie dzejoļi", ko rediģējis Arvis Viguls, ir ļoti gaidīta grāmata. Blomai piemīt kuratores talants ap sevi pulcēt dažādus līdzgaitniekus, trāpīgi atpazīt un veidot latviešu literatūras telpā trūkušus projektus, no kuriem īpašu mīlestību jūtu pret drukāto grāmatžurnālu "Strāva". Viņa ir pierādījusi savu novitāti ne tikai kā autore, bet arī kā eksperte ar plašu konteksta izpratni un prasmi piedāvāt lasītājam kvalitatīvu izaicinājumu, bet citiem autoriem – kopienu.
Krājuma vākā redzama atjautības spēle, kurā vairākas saliektu naglu vai ķēdes posmu detaļas jāatdala un pēc tam jāsavieto atpakaļ kopā (dizaina autore ir Anete Krūmiņa). To var interpretēt kā autores aicinājumu līdzīgi rīkoties ar grāmatas saturu – šķetināt, atsevišķus uzplaiksnījumus sadalīt vai savietot.
Grāmatu veido vairākas sadaļas ("sienas", "gadījumi", "klasiķi", "komentāri", "sen aizmirsti plūdi", "Lielo kapu dzejoļi", "centieni", "negribēts skūpsts"), kā arī starp sadaļām iestarpināti teksti, kas apspēlē funkcionālu tekstu poētikas iespējas (dažādas anketas, grūtniecības tests, tehniskā apskate un piezīmes, kurās autore paskaidro dažu dzejoļu rakstīšanas un performēšanas apstākļus). Dažu sadaļu nosaukums saskan ar kāda dzejoļa nosaukumu (piemēram, "sienas"), dažas nodaļas šķiet kā dzejoļu cikls, kur visiem tekstiem ir skaidra kopsakarība (piemēram, "komentāri", kur dzejoļus veido interneta komentāri). "Grūtniecības tests", "tehniskā apskate" un "anketas" ir drukātas uz iedzeltena papīra, kas tās šķir no pamatteksta baltajās lapaspusēs.
Elvīra Bloma dzejas telpu veido eklektiski un bagātīgi uzskaita novērotus objektus un detaļas, taču to kopsakarība lasīšanas gaitā ne vienmēr konkretizējas vai noapaļojas. Tas izaicina lasītāju, kuru kanons pieradinājis no visa sagaidīt kulmināciju vai saspīlējumu – Bloma dekonstruē priekšstatus par to, ko vispār nozīmē lasīt dzeju un kādai sajūtai būtu jārodas, kad dzejolis izlasīts. Piemēram, dažkārt teksts pārtrūkst vietās, kas šķiet vienlīdz piemērotas nobeigumam nekā izteikums trīs rindas agrāk. Brīžiem tekstu nepieejamā loģika vai tās apzināts trūkums liek iztaujāt, ko es kā lasītāja vispār sagaidu no teksta un vai teksts, kas nerada ilgstošu spriedzi, tāpēc ir neizdevies.
Saraustītā lasīšanas pieredze, kas iezīmē manas attiecības ar šo grāmatu, nenozīmē, ka ar krājumu kaut kas nav kārtībā vai ka tas ir at best normāls. Tieši pretēji. "Viņam patīk šie dzejoļi" ir lielisks krājums. Tas ir asprātīgs, pārsteidzošs un veido saķeri ar laikmetu, reflektējot ne tikai par personīgo, bet arī par kolektīvo. Laikmetīgums manifestējas ne tikai krājuma estētiskajās vērtībās vai formā, bet arī veidā, kādā tas dokumentē, ko cilvēki apmēram tagad un mazliet agrāk ēda, dzēra, lasīja, ko par to domāja, kā izturējās cits pret citu un ko vajadzēja darīt labāk.
Krājumā saglabājas arī autorei raksturīgā leksika, kur teorētiskiem un akadēmiskiem jēdzieniem līdzpastāv žargonvārdi. Mēģinot valodiski pietuvoties sabiedrībai, par kuru autore reflektē, Bloma īpaši veiksmīgi iedzīvina tēlus. Pavisam krāšņs ir onkulis Saša no dzejoļa "Es arī tā gribu rūkt". Dzejniece onkuļa tēlu izveido struktūrā, kur cita citu nomaina dažādas asociācijas, starp kurām, šķiet, nepastāv hronoloģiskas attiecības, bet vienas atmiņas izsauc nākamo, nākamā – vēl nākamo utt. Dzejnieces prasme fiksēt to, kā cilvēks domā, ļauj detalizētu, bet svešu pieredzi līdzpiedzīvot kā savu.
Urbānās vides tēlojums krājumā zināmā mērā turpina jau visai tradicionālu virzienu – blakus nabadzīgiem iedzīvotājiem līdzpastāv bezpajumtnieki, seksa pakalpojumu tirgotāji, cilvēki ar atkarībām un citi marginalizēti tēli. Reizēm autore viņus tikai pamana, nosauc savam rokrakstam raksturīgajos žargonvārdos, bet izstumtie cilvēki paliek tikai dekoratīvā lomā un izceļ, ka sižets attīstās kādā sociāli nelabvēlīgā vietā. "Tur bija arī kāda bomža guļvieta. Sarkana, vatēta sega. Atceros tādas no bērnības. No plīsuma vietas karājās vates lēkšis, it kā sega gribētu mums uzspļaut, bet trāpītu vien sev." ("Man nepatika, ja aizskāra manu māsu", 28. lpp.)
Reizēm stāstošā balss pat izsakās nievājoši, izmantojot ētiski diskutablus vārdu savienojumus, piemēram, savienojot sievietes un seksuālu pakalpojumu tirgošanu ar tīrības jēdzienu. "Lienes ielā es staigules redzu tikai svētdienu rītos, siltas kā plītis, garās kleitās, tās nopietnas un dzidras kā spirts, stāv, it kā gaidītu vīrus, kas izbrauc no garāžām mašīnas, lai paņemtu viņas, tīras kā slidas, un brauktu uz baznīcu." ("Negulētu nakšu blāvums pulsē ēku sienu nobrāztajās ādās", 67. lpp.)
Reizēm autore marginalizētās grupas atraisa no stereotipiem un piedāvā cilvēciskojošu lēcu, kur fokusā nonāk mīļums pret kādu, kurš cita starpā sirgst ar alkoholismu. "Nu, lūk, bet bija arī tāda epizode ar Sašu. Viņš dažkārt dzēra, bet kopumā bija viens no retajiem, kas ar mani aprunājās par man svarīgām lietām." ("Es arī tā gribu rūkt", 25. lpp.)
Otrajā krājumā Bloma vairāk pievēršas arī dzimtes lomu aprakstīšanai. Viņa pēta sievietes seksualitāti un veidus, kādos sabiedrībā centrāla kļūst tieši vīrieša baudas pieredze. Dzejolī "Randiņa noslēgumā viņa teica" autore izvērš monologu par to, ka gadījuma sekss bieži ir nekvalitatīvs un sievietēm nebaudāms, atsaucoties uz statistiku un patriarhālo centrēšanos uz vīrieša pieredzi seksā. Tituldzejolis "Viņam patīk šie dzejoļi" turpina šo izpēti, stāstot par kādu ne pārlieku maigu un romantisku saskarsmi starp vīrieti un krājuma lirisko varoni, ko krājuma piezīmēs paplašina informācija, ka šis vīrietis arī ir dzejnieks. Šajā situācijā vīrietis šķiet ne īpaši satraukts par to, kā uzrunātā sieviete jūtas, lūdz viņai izģērbties, lai varētu masturbēt, uz viņu skatoties, kamēr sieviete grib tikai doties uz veikalu pēc viskija. Piezīmju sadaļā autore situāciju izvērš plašāk, atklājot, ka došanās uz veikalu bijis iegansts, lai telpu pamestu. Dot krājumam nosaukumu no dzejoļa, kas citādi varētu tikt piemirsts, ir interesanta izvēle: "Viņam patīk šie dzejoļi" reizē izklausās gan kā attaisnošanās, gan kā plašāka refleksija par veidu, kādā literatūrā izpaužas patriarhālās attiecības, kur maskulīnā vērtētāja viedoklis nosaka autores dzejas kvalitāti.
Dzimtes lomu portretējums krājumā neaprobežojas ar seksualitāti, tas bieži parādās kā standarts vai uzvedība, kurā krājuma liriskā varone un citi tēli viņas dzīvē īsti nespēj iekļauties. Vienā no maniem mīļākajiem krājuma dzejoļiem (ja ne pašā mīļākajā) "Autobiogrāfija (atbilde)" autore pievēršas dzimtes lomu pētīšanai jau pavisam tieši, reflektējot par dzimti kontekstā ar citiem svarīgiem notikumiem, piemēram, nacionālās identitātes meklējumiem, pieaugšanu vai draudzībām. "(...) un kopā mēs bijām trīs raganas (jo tā bija filmā Craft), un viņas bija smukākās meitenes klasē, bet es nekad tā par sevi nedomāju." ("Autobiogrāfija (atbilde)", 114. lpp.) Šī dzejoļa pirmpublicējums bija žurnāla "Strāva" 8. numurā, kas aicināja lasītājas pašas rakstīt un iesūtīt autobiogrāfiskus dzejoļus ( tie visi ir sasodīti izcili, un, ja kādu interesētu mans viedoklis par to, kādu dzejoļu sērija šogad pavisam noteikti jāizlasa, tad autobiogrāfisko dzejoļu sērija būtu mana atbilde).
Krājums "Viņam patīk šie dzejoļi" 143 lapaspusēs pievēršas arī pieaugšanai, pilsētai, draņķīgām attiecībām, rakstniecības spēkam, nāvei, ķermenim un vēl virknei interesantu jautājumu. Krājumu trešoreiz pabeidzu lasīt 1.40 naktī uz 21. jūniju, un lai tas kalpo par pierādījumu, ka jālasa ne tikai klasiķi, bet arī Elvīra Bloma.
0