Tadeušs Dombrovskis – dzejnieks, esejists un kritiķis, dzimis 1979. gadā, dzīvo Gdaņskā. Redaktors reizi divos mēnešos iznākošam literatūras žurnālam "Topos" un starptautiskā literatūras festivāla "European Poet of Freedom" mākslinieciskais direktors. Dzejnieka darbi ir tulkoti 20 valodās un publicēti gan Polijas, gan citu valstu žurnālos. Vairāku starptautisku kultūras organizāciju stipendiāts un starptautisku balvu laureāts. Klajā nākuši seši Tadeuša Dombrovska dzejoļu krājumi. Intervija ar dzejnieku interneta žurnālam "Satori" lasāma šeit.
Dzejas dienās piedalās ārvalstu viesu lasījumos "Rīga 2014" kultūras vasarnīcā Esplanādē 15. septembrī plkst. 19:00 un 16. septembrī plkst. 19:00 Valsts Akadēmiskā kora "Latvija" un Dzejas dienu sadarbības koncertā "Dzintara ceļš" Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Mūkusalas 3.
Dzejoļi no krājuma "Pomiędzy" (Starp), izd. "a5", 2013, Krakova
***
– Mana vecā ķemme, gadu gadiem tu esi pavadījusi mani
katrā ceļojumā, mērojusi ar mani kopā
desmitiem tūkstošu kilometru pa sauszemi, ūdeni,
gaisu. – Tik tiešām? Žēl gan, ka neko
neatceros, tikai matus. Gandrīz vienmēr – jūsējos,
bet reizumis arī garus, mitrus sieviešu matus,
atceros viesnīcas šampūna smaržu un to, kā ož
ielas un bāri, aukstu vēja šķipsnu atceros,
arī sajaukto svelmes celiņu, mežu kumšķus, upju
liekumus, lietus cirtas un sāļo (tagad
jau maķenīt fantazēju) viļņu šķīrumu. Un to, kā jūs zūdat
un parādāties. Un tas diemžēl ir viss. Atceros vēl,
ka reiz mani pašu kāds gribēja saķemmēt, izlauza tikai man
zobu. Pārbijos, ka atstāsiet mani sirmā rītsvīdā
viesnīcas vannas istabā. Un ka man pavisam tad pazudīs mati
kā ļaudīm pēc nāves.
***
Bija reiz cilvēks, kurš nedz priecājās,
nedz skuma, un viņa seklais stāvoklis padziļinājās
ar katru gadu. Galu galā
viņš nonāca nervu klīnikā. Lai viņu pamodinātu,
viņam lika klausīties ziņas, lasīt
presi. Lasīt lasīja, klausīties klausījās, taču grūti
pateikt, vai tas ietekmēja viņa uzskatus
(nav gan zināms, vai tādi viņam maz bija).
Ārsti nolēma, ka viņam katru dienu jāskatās
tv spēles, seriāli un reklāmas,
un viņš saņēma bezvadu netu visu cauru
dienu par brīvu, bet viņa uzvedība
nemainījās nenieka. Viņu bombardēja
ar pornogrāfiju, viņš skatījās ilgi un pacietīgi, bez emocijām.
Viņam atveda mauku, viņš to izmantoja, iekļāvās
noteiktajā laikā, pateica paldies. Taču
tas nekādi neietekmēja viņa pašsajūtu. Viņu nometa
ar izpletni, iepriekš pasakot, ka viņš lido
atpūsties kalnos un mugursomā ved telti.
Viņa ķermenim pieslēdza pulsa,
spiediena un smadzeņu viļņu mērītājus, tie
neatzīmēja ne mazākās izmaiņas. Viņam iešķieba
veselu kaudzi grāmatu, franču eksistenciālistus,
pēc Sartra viņam gan uznāca nelabums, taču, kā
izrādījās, viņš tajā dienā bija ieēdis pavecu zivi. Kādu vakaru,
kad viņš gulēja, cenzdamies aizmigt, no viņa acs iztecēja
asara. To tūdaļ pat pārbaudīja. Tās ķīmiskais saturs
ne ar ko neatšķīrās no parastas asaras.
***
Tas mirklis pirms miega, kad Visskoesnezinu nāk
neaicināts. Tas laiks, kurā tik daudz varētu darīt, bet
ir jau par vēlu. Jūtu, ka gāžos, un gribas pie kaut kā cieši
pieķerties, labprāt ķertos pie zīdaiņa miegā guļošās sievas,
taču baidos, ka aizraušu viņu sev līdzi. Es pieķertos atmiņām, taču
baidos, ka aizraušu sev tās līdzi kā pēdējais viesis, kam nedrīkst vairs liet.
Es saucu jūs: numismātika, filatēlistika, manas zivtiņas un bērnu dienu lidmašīnas,
atpakaļ mani paņemiet. Tik ļoti gribētos, lai es gribu, lai man kaut kas pieder.
Dzīvokļi, drēbes un mašīnas, izdariet tā, lai es vēlētos jūs. Lai mani aizrauj,
ja ne uz visiem laikiem, tad vismaz uz laiku šīs lietas, kad Visskoesnezinu ierodas un ir klāt.
Lai tas nav tikai skaistais, šis ‘belle’ – vai tikai elle.
Aka
Nakts vilciens kā bobsleja kamanas nesas pa ziemas trasi,
lejā, miega mēness spožuma zeltīta,
dus bezvārda pilsētiņa, kurā es pirmoreiz
pieskāros A. krūtīm, nebūdams īsti drošs,
vai viņa tā nedabūs bērnu. Decembris, vēlie
deviņdesmitie. Lampiņām apjoztā pilsētas laukumā,
karstvīna mākonī un iesāktiem dzejoļiem visās kabatās,
jutāmies kā pasaules viducī. Dzejoļi rātni nevaicāja
ne par nākotni, ne par jēgu. Pār pasauli vēl nevaldīja
daudzsejainais dievs. Pieskāriens
bija esamības garantija. Nakts vilciens kā kaķis
tvarsta nakts pilsētiņas mēnesi – pārāk strauji,
gluži kā es tvēru baltās un apaļās krūtis
vēlajos deviņdesmitajos. Lūkojos uz to mēnesi un neko
nejūtu. Iebraucu tunelī. Sapņoju: saucu
akā: vai tu vēl tur esi? Un dzirdu: vai tu vēl
tur esi? Es saku: es esmu. Un dzirdu: es esmu.
***
Cilvēki pārmij vārdus, vārdi pārmij cilvēkus.
Mīlestība ik dienas spēlējas citā mēlē, ar citu muti,
valkā zem talāra stringus. Vissliktākais,
kas var notikt, – saka vārds, – ir
pielīmēties vienai lietai, tas ir garlaicīgi kā
sarunāties pēc seksa ar kādu, ko nepazīsti un negribi
pazīt. Reizēm cilvēks uziet cilvēku, nāve nāvi
un kaķis kaķi. Tad tie ieņem ūdeni
mutē un nonāk vārdnīcā uz visiem laikiem.
Ziemas gaisma
Pēc tavas nāves esmu kļuvis stiprāks,
varu staigāt pa ūdens virsu, pa mēness nokaitētu
ledu arī, un varu pat noslīkt mohito sorbetā
kafejnīcā Forē salā (kur es palūdzu lapiņu
un pildspalvu, lai uzšņāptu tos dažus vajadzīgos vārdus,
bet dabūju veselu sniegbaltu blociņu).
Pa logu
no augšas redzamai gotiskai katedrālei
cauri spīd jūra. No šīs puses jūra, un no tās puses
jūra. Bet, no jūras skatoties, redzēšu logā uz šķembām
uzstutētas, viegli sašķiebušās mājas
un kaļķakmens klinti kā sacietējušu cunami.
Tātad es biju jūra?
No poļu valodas atdzejojusi Ingmāra Balode
2