Pirms pāris nedēļām projekts "Latvijas izglītības akselerators" informēja par pētījumu, kurā mēģināts noskaidrot, kāds ir karjeras izglītības stāvoklis Latvijas skolās. Cita starpā tika izjautāti vidusskolu un tehnikumu skolēni par viņu karjeras plāniem un attieksmi pret izglītību. Iegūtie dati ir interesanti, lai gan – ko tas viss nozīmē? Un dažādi mediji, atspoguļojot ziņu, uzsvēra atšķirīgus aspektus. Īpaši interesants likās LSM.LV izcēlums – īsti nesapratu, vai formulējums bija nācis no pētījuma veicējiem vai tomēr ir žurnālistu interpretācija, bet konstatēts, ka "jauniešiem ir bērnišķīgs priekšstats par darba tirgu". Pie tā gribu mazliet pakavēties.
Protams, apzīmējums "bērnišķīgs" trāpa daudzu cilvēku pieņēmumos par tā saucamo Z paaudzi, proti, cilvēkiem, kuri dzimuši laikā no 90. gadu beigām līdz apmēram 2012. gadam un kuri šobrīd pakāpeniski sasniedz astoņpadsmit gadus, pabeidz skolu un augstskolu un pievienojas darba tirgum. Viņi esot vienlaikus ārkārtīgi jūtīgi un ar augstu pašvērtējumu, uzskatot, ka viņiem viss pienākas tāpat vien, viņiem esot greizs priekšstats par to, kāda ir darba dzīves realitāte, un nesamērīgi augstas atalgojuma ekspektācijas, kad viņi ir gatavi strādāt.
Un medijos minētie pētījuma rezultāti liek aizdomāties. Lielākā daļa aptaujāto skolēnu nav pārliecināti par to, ko grib darīt dzīvē, viņiem ir mazs priekšstats par darbavietās notiekošo, un viņi neizmanto karjeras konsultantu palīdzību pat tad, ja tāda ir pieejama. Turklāt pētījums kārtējo reizi uzdod jautājumu, vai skolu programmas atbilst tam, kas darba tirgū vajadzīgs. Katrā ziņā "tikai 28% vidusskolēnu ir pārliecināti, ka mācību saturs atbilst viņu nākotnes darba un karjeras vajadzībām".
Kad skolēniem jautā, kādā jomā viņi gribētu strādāt, 23% nosauc uzņēmējdarbības, finanšu un ekonomikas nozares, 22% – medicīnas, veselības, sociālās palīdzības un psiholoģijas nozares. Savukārt mākslu, mūziku, dizainu un radošās industrijas par savu nākotnes darbības sfēru atzīst 19%, IT jomu – 14%, ķīmiskā rūpniecība, ķīmija, farmācija, biotehnoloģijas un vides nozare interesē 7%. Ar sportu savu nākotni grib saistīt 14%. Kopumā humanitārās nozares jauniešus interesē vairāk nekā STEM, lai gan tieši pēc pēdējām ir milzīgs pieprasījums darba tirgū. Intervijā žurnālistiem "Latvijas izglītības akseleratora" vadītāja Zane Čulkstēna komentē: "Viena lieta, ja bērnudārzā saka, ka gribi būt rokzvaigzne vai Porziņģis, bet cita lieta, kad to saka pilngadīgi jaunieši vidusskolas pēdējā klasē."
Neapšaubu nepieciešamību pēc karjeras konsultācijām jauniešiem, ja tās tiek veiktas profesionāli. Gan vecākiem, gan pašiem bērniem ir jāpieņem lēmumi, kas var ietekmēt visu tālāko izglītības un darba dzīvi, un dažkārt tas var būt diezgan biedējoši. Kādreiz tu no bērna kājas varēji zināt, kas būsi ("Mans tēvs bija dārznieks, / Es – dārznieka dēls"), bet tagad tomēr visiem kaut kāda izvēle tiek piedāvāta, un informēta izvēle samazina risku, ka pieņemtais lēmums būs jānožēlo.
Tomēr veidā, kā šis pētījums tiek pasniegts, ir viens, manuprāt, problemātisks pieņēmums. Vārdos izteikts, tas skan apmēram tā: ir darba tirgus ar noteiktu pieprasījumu pēc noteikta veida darbiniekiem un profesijām, un tad ir skolēns, kurš izvēlas profesiju nevis atbilstoši darba tirgus realitātei, bet tam, ko vēlas, – tomēr realitāte nav tāda, kādu cilvēks vēlas, tāpēc pieaudzis cilvēks, kurš grib pelnīt naudu, nodibināt ģimeni, veidot karjeru, rīkojas atbilstoši realitātei, nevis tikai tam, ko vēlas.
Jāuzsver – es negribu teikt, ka cilvēku vēlmes un realitāte nevar būt pretrunīgas, tai skaitā skolēnu, – var būt un droši vien daudzos gadījumos arī patiešām ir. Tāpat es negribu teikt, ka noteikti ir jāseko saviem sapņiem, ignorējot realitāti. Problemātiski man šķiet tas, ka priekšstats par realitāti šajā stāstā ir pārāk vienkāršots.
Sāksim ar to, ka realitāte šeit tiek iztēlota kā fiksēta un nemaināma tādā nozīmē, ka jāmainās ir nevis darba tirgus realitātei, bet cilvēkiem, kuri tai neatbilst. Kārtējo reizi sociālie procesi tiek psiholoģizēti. "Kāpēc ir nesakritība starp to, ko jaunieši iedomājas, un darba tirgu? Tāpēc, ka nav kaut kas kārtībā ar viņu domāšanu, viņi ir jāizglīto, domāšana jāmaina, tad viņi pieņems saprātīgus lēmumus un viss būs kārtībā. Kā mums attīstīt STEM un inovācijās balstītu ekonomiku? Vajag izglītot jauniešus, bet viņi, maitas, neiet studēt eksaktās zinātnes – kāpēc? – droši vien tāpēc, ka nav pietiekami gudri, ir infantili, slinki, negrib kā skudras studēt grūtās dabaszinātnes, ļaujas sienāža dzīvei, izvēloties vieglās humanitārās un sociālās zinātnes! Tāpēc ar viņiem jāpastrādā, jānoorientē, lai saprot, ka viņi patiesībā grib to, ko negrib."
Var jau būt, ka šī versija ir pareiza. Bet mans aicinājums ir vismaz padomāt par kādu citu versiju. Varbūt kaut kas nav kārtībā ar to piedāvājumu, kuru jaunieši atsakās izvēlēties? Jūs gribat, lai vairāk cilvēku pievēršas IT un STEM, bet vai tiešām dabaszinātnieka profesija Latvijā ir tik vilinoša, vai tiešām programmētāja darbs ir tik burvīgs, bet galvenais – vai Latvijā ir tāda plaukstoša, dinamiska, inovatīva zinātnes vide, kurā būtu aizraujoši iesaistīties? Es nedomāju, ka jāorganizē izklaides STEM vai citu nozaru jauniešiem, bet gan to, ka valsts pārvaldītāji visu laiku sapņo par STEM un IT nozaru strādniekiem, kuri paklausīgi dara to, kas viņiem atvēlēts, un par tādu samaksu, kādu viņiem piedāvā, piktojas, ja tā nenotiek, un noraksta šo nepaklausību uz saprāta trūkumu vai slinkumu.
Un te man jāatgriežas pie Z paaudzes. Skaidrs, ka cilvēku sadalījums paaudzēs ir vairāk nekā nosacīts, turklāt tas atkal ir kaut kāds psiholoģizācijas paveids, jo sabiedrībā notiekošais tiek saistīts ar paaudzei it kā piemītošām rakstura īpašībām. Tomēr dalījums paaudzēs ir parocīgs veids, kā mēģināt apzināties pārmaiņas, kas notiek sabiedrībā, bet ir tik sīkas un izkaisītas, ka grūti pamanāmas. Tad, nu, lūk, Z paaudzi parasti raksturo kā pirmo digitālo iezemiešu paaudzi. Un viena no šī laikmeta iezīmēm ir informācijas pārbagātība, acumirklīga komunikācija un globalizācija – pasaule kļūst plakana, kā teica Tomass Frīdmans no "New York Times".
Reiz kāds kanādiešu žurnālists, kura vārdu vairs neatceros, lekcijā stāstīja par to, kā televīzija ietekmē nosacīti tradicionālas sabiedrības – viņa piemērs bija indiešu ciems, kurā parādās televīzija, un vietējā meitene no ciema aizbēg, jo televīzijā ierauga iespējas, kādas līdz tam nav pat apjautusi. Internets un sociālie tīkli, iespējams, atstāj līdzīgu iespaidu uz Z paaudzi. Viņi nevar nezināt, ka ir iespējams interesants, radošs, jēgpilns darbs. Tad kāpēc strādāt darbu, kas tāds nav? Kāpēc būt darbā no deviņiem līdz pieciem tikai tāpēc, ka tā ir pieņemts? Un, starp citu, vērts pamanīt, ka mediķa darbs ir tāds, kas vismaz teorētiski piedāvā ļoti skaidru atbildi uz to, kāpēc tas ir jēgpilns. Uzņēmēja darbs vismaz teorētiski piedāvā patstāvību un nosacītu brīvību. Radošās industrijas vismaz teorētiski sola radošumu. Kāpēc gan Z paaudzes pārstāvjiem to neizvēlēties?
Protams, televīzija un sociālie tīkli māna. Piemēram, izceļ dažus influencerus vai sportistus, kuri pelna miljonus, bet nerāda tos miljonus, kuri finansiāli izgāžas un nepelna praktiski neko. Parāda slavenus māksliniekus, bet neparāda tos daudzos, kuriem neizdodas izsisties. Tāpēc varētu teikt, ka šeit mēs sastopamies ar realitāti, par kuru brīdina tie, kuri mēģina skolēnus atrunāt no profesionāla sporta vai mākslas studijām. Tomēr tas nav vienīgais veids, kā meklēt risinājumu. Proti, varbūt ir jāmainās nevis jaunietim, kurš negrib samierināties ar stabilu, normāli apmaksātu, bet garlaicīgu darbu, bet gan jāmēģina mainīt tās darbavietas, kuras ir vienveidīgas un nomācošas. Tas nevar notikt uzreiz un diez vai var atbilst kaut kur noskatītām fantāzijām par darbu, tomēr nākotnes tendence varētu būt drīzāk šajā virzienā nekā tajā, kur dzīves realitāte galu galā piespiež arī šodienas skolēnus samierināties ar to darbiņu, ko var dabūt. Pateikšu, kāpēc.
Pirmkārt, sūkstīšanās par nesaprātīgo Z paaudzi neuzrāda to, ka it sevišķi Latvijā viņu ir maz, un tas nozīmē, ka viņi varēs diktēt noteikumus. Žurnāls "Economist" rakstīja, ka tā vismaz nesenajā vēsturē ir bagātākā paaudze, un arī Latvijā, varbūt mazliet citā nozīmē, šī paaudze ir uzaugusi nebijušas pārticības apstākļos. Viņus nevarēs tā vienkārši piespiest samierināties ar to, kā lietas notikušas līdz šim. Otrkārt, pamazām daudzās profesijās ienāk automatizācija, un pati tehnoloģiju loģika, šķiet, prasa, lai izpratne par darbu mainītos. Protams, nevajag iedomāties, ka mūs gaida leiputrija. Pasaule, kurā no katra tiek prasīta spēja būt mainīgam, dinamiskam un radošam, patiesībā ir nežēlīga pasaule. Tajā visi, kuri netiek līdzi, tiek aizmēzti, un pat tie, kuri gūst panākumus, nevar zināt, cik ilgi tie turpināsies. Tā ka Z paaudzei var ieteikt būt uzmanīgiem ar to, ko tā vēlas. Tomēr šī nežēlība parādās ne tikai indivīdu, bet arī sabiedrību līmenī. Te jāmin trešais aspekts – pat ja pasaules līmenī globalizācija palēninās, tā diez vai apstāsies, un Eiropas Savienību drīzāk gaida lielāka integrācija. Ja tā, tad Z paaudzi, kad tā meklēs jēgpilnu, radošu un labi apmaksātu darbu, noteikti nevarēs šantažēt ar Latvijas realitāti un skolēnu profesiju izvēles salīdzinājums ar Latvijas tirgus pieprasījumu būs vienkārši nebūtisks. Latvijas un mūsu darba devēju lielais izaicinājums ir nevis pievērst pēc iespējas vairāk jauniešu noteiktām nozarēm, bet radīt vidi, kurā tie, kuri var strādāt, gribēs strādāt.
0