Senās Olimpijas drupas atrodas Peloponēsas pussalas rietumos Alfijas upes ielejā. No šosejas paveras skats uz diezgan ikdienišķu Grieķijas lauku ainavu. Plašs zālājs, kuru ieskauj krūmveidīgs mežs ar dažām cipresēm, tālumā redzamas ne pārāk augstu kalnu grēdas, zilas debesis, daži mākoņi. Zālāja vidū atrodas kaut kas līdzīgs novārtā atstātam skolas sporta laukumam, kura grantēto virsmu vietām pārņēmusi veģetācija. Par kaut ko neparastu liecina vienīgi tas, ka pa laukumu skraida nevis bērni, bet tūristi – viņu skrējiena vidējā distance ir apmēram 10 metri, bet ar to acīmredzami pietiek tūkstošiem fotomirkļu, kas pēc tam piepilda sociālos tīklus. Kā jau tas Grieķijā gadās, tūrisma objekti lielā mērā ir iztēles vietas – redzēt ir maz ko, tikai ar prātu vari mēģināt aptvert: šī ir vieta, kur radās olimpiskās spēles.
Nekas daudz par vēsturisko spēļu norises kārtību Olimpijā nav zināms (skat. Deivida Janga grāmatu "A Brief History of the Olympic Games"). Katrā ziņā pati Olimpija nebija pilsēta, bet Zevam veltīta svētvieta, tāpēc spēļu dalībnieki te ieradās tikai uz dažām dienām, dzīvoja lielākoties teltīs, ēda līdzpaņemto pārtiku un pēc spēļu beigām atstāja vietu gandrīz tukšu uz nākamajiem četriem gadiem. Pastāvīgi šeit dzīvoja tikai priesteri. Olimpiādes atklāšanas tādā nozīmē kā mūsdienās, cik var saprast, nebija. Proti, tas bija vesels process – spēļu izsludināšana, sportistu un līdzjutēju ierašanās, tiesnešu izraudzīšanās. Par spēļu sākumu var uzskatīt mirkli, kad sportisti nodeva zvērestu, un šī tradīcija ir saglabāta arī mūsdienu olimpiādēs. Uguns iedegšanas rituāla īsti nebija, jo uguns Hestijai veltītajā altārī dega nepārtraukti. Bet sava veida svētku kulminācija bija upurēšana uz Zeva altāra, kas ietvēra arī svinīgu gājienu uz templi, vienīgi tā nenotika sacensību atklāšanas dienā. Tika noslaktēti vairāki vērši, atsevišķus gaļas gabalus sadedzināja uz altāra (sadegušās atliekas no altāra nenovāca, tāpēc ar laiku tas sasniedza ap sešu metru augstumu), bet atlikušās upurlopa daļas tika apēstas. Tā ka grieķu olimpiskajām spēlēm bija arī reliģisks raksturs, un droši vien tieši tādēļ olimpiskās spēles tika aizliegtas, kad Romas imperatori pieņēma kristietību.
Kad skatāmies mūsdienu olimpiskās spēles, tad drīzāk nāk prātā Roma, nevis Grieķija, Kolizejs, nevis grants skrejceļš Olimpijā. Lai kāda būtu iecere par olimpisko garu, gribot negribot tām piemīt impērisks vēriens – tiek būvēti milzīgi stadioni un baseini, tilti un dzelzceļi, nojaukti nabadzīgo cilvēku dzīvojamie rajoni un pārvietotas ļaužu masas. Parīze nebija izņēmums par spīti visiem solījumiem tiekties pēc modernizācijas, ilgtspējības un ekonomiskuma. Es nerunāju tikai par ubagu, narkomānu un bēgļu izsūtīšanu no pilsētas centra, stingrajiem pārvietošanās ierobežojumiem, ģeogrāfiski izkaisītajiem un atbilstoši ne pārāk "zaļajiem" sporta pasākumiem, vērienīgo Sēnas attīrīšanas projektu, kurš, šķiet, pagaidām tomēr nav sasniedzis savu mērķi – zarnu nūjiņu daudzums ūdenī vēl aizvien pārsniedz normu, bet arī tīri vizuālo iespaidu olimpisko spēļu atklāšanā. Ieraugot amatpersonu tribīnes Trokadero laukuma galā, asociācijas ar imperatoru tribīnēm filmās bija teju acumirklīgas. Tas bija iespaidīgi, bet arī tajā nozīmē iespaidīgi kā pašreiz aktuālais seriāls "Tie, kuri dodas nāvē" ar Antoniju Hopkinsu imperatora Vespasiāna lomā. Pasaules varenajiem, kuri paglābās no dabas stihijas zem baldahīna, bija vienlaikus ideāls skats uz krāšņi izgaismoto pasaules brīnumu – Eifeļa torni – un skudrām līdzīgajiem cilvēciņiem tā pakājē.
Reiz, braucot taksometrā Azerbaidžānā, sākām ar tā vadītāju runāt par 2015. gada Eiropas spēlēm Baku. Viņš izteicās, ka nākamā jārīko olimpiāde, kam es iebildu, sakot, ka mūsdienās tikai lielās valstis var atļauties organizēt olimpiādi. Taksometra vadītājs bija pārsteigts: "Bet Azerbaidžāna ir liela valsts!" Neatkarīgi no tā, vai piekrītam šim apgalvojumam, Parīzes olimpiskās spēles ir vēstījums par to, ka Francija ir liela valsts. Tomēr gribēju pieminēt pāris nianses, īpaši pievēršoties atklāšanas ceremonijai.
Ziņa mūs visus sasniedza laikus – francūži solīja, ka atklāšanas ceremonija būs kas nebijis un īpašs. Pirmo reizi tā nenotika stadionā, bet plašā teritorijā ap Sēnu un uz tās. Intriga bija liela, varbūt pārāk liela. Tie, kuri skatījās, droši vien atceras gan iespaidīgākos mirkļus, gan problēmas. Kopumā pasākums noritēja raiti, ja neskaita pāris detaļu: piemēram, to, ka olimpiskais karogs tika pacelts mastā augšpēdus (lai gan tajā mirklī to ievēroja tikai acīgākie), Simonas de Bovuāras kustīgā skulptūra iesprūda, Dienvidkoreja tika nosaukta Ziemeļkorejas vārdā, un jāatzīstas, ka brīžiem arī latviešu komentētāju paskaidrojumi bija traucējoši (it īpaši viņu uzstājība, atkārtojot, ka francūžiem esot kaut kāds īpašs alfabēts, lai gan runa patiesībā bija par to, ka franču valodā valstis rakstāmas citādi nekā latviski vai angliski). Tomēr galvenais, protams, bija lietus. Pēc tam daudzi piesauca pasākuma režisora solījumus, cik skaisti Sēna izskatīsies rietošas saules staros, bet realitātē viss bija pelēks un slapjš.
Mediju komentētāju viedokļi dalījās – daļa slavēja, bet netrūka arī tādu, kas bija kritiski vērtējumā. Skarbākais, ko lasīju, bija kāda britu avīzes "Guardian" korespondenta teiktais, ka šī bija visu laiku sliktākā olimpisko spēļu atklāšana un pie vainas esot francūžu iedomība (viņš lietoja grieķu izcelsmes vārdu "hubris", kas apzīmē iedomību, kas piemīt tieši varenajiem un spēcīgajiem). Ticamību šim vērtējumam iedragāja viņa apgalvojums, ka pasākumu esot izglābusi Selīna Diona – Diona, protams, izklausījās iespaidīgi, bet šādi komentāri parasti raksturīgi paveciem cilvēkiem, kuriem viss ir slikti, izņemot to, pie kā viņi pieraduši kopš laikiem, kad vēl par kaut ko interesējās.
Manuprāt, lai saprastu, kas tika rādīts Parīzē, šī atklāšanas ceremonija ir jāsalīdzina ar vēl divām – Pekinā 2008. gadā un Londonā 2012. gadā. Kopā tās veido standartu tam superpasākumam, par kādu ir kļuvušas olimpisko spēļu atklāšanas. Tie, kas ir pietiekami ilgi dzīvojuši, lai redzētu virkni šādu pasākumu, viegli atpazīst noteiktu shēmu – rīkotājvalsts ar priekšnesumu cenšas prezentēt sevi; lielākoties tas ietver kaut kādu nežēlīgi atlasītu, pozitīvu versiju par savu vēsturi, lepošanos ar to, ko konkrētā valsts uzskata par saviem sasniegumiem, un visbeidzot vēstījumu nākotnei vai kaut ko par cilvēku planetāro brālību. Parasti tas ir priekšnesums ar daudzu cilvēku līdzdalību, kuri kopumā veido stadiona izmēriem piemērotas un tāpēc iespaidīgas ainas. Šis scenārijs nav raksturīgs tikai autoritāriem režīmiem, masveida gājieni un priekšnesumi ir iecienīti dažādās kopienās (un tādā ziņā, manuprāt, ir nevietā uztraukums, ko dažkārt nācies dzirdēt, par līdzību starp latviešu deju svētkiem un autoritāro režīmu izrādēm). Tomēr autoritāriem režīmiem ir rīki, ar kuriem novest šādas izrādes līdz perfekcijai, un, manuprāt, Pekinas olimpiādes atklāšana ir labākais šī žanra pasākums, kāds ir redzēts. Ķīna ar olimpiādes spēlēm un atklāšanas ceremonijas izrādi centās nodemonstrēt, ka ir lielvara ar milzīgu spēku.
Nezinu, vai angļi vai francūži varētu radīt līdzvērtīgu priekšnesumu, bet skaidrs arī, ka viņi apzināti centās nelīdzināties ķīniešiem. Londonas olimpisko spēļu atklāšana arī bija krāšņs uzvedums, bet vismaz es to nolasīju kā, cita starpā, apzinātu mēģinājumu parādīt, ka šeit nav Ķīna. Tur, kur ķīniešiem bija disciplīna un sinhronizācija, angļiem bija apzināti veidots haoss. Ķīnieši lepojās ar savu augsto mākslu, angļi centās sevi parādīt kā izdarīgus, radošus, neparastus (murgaini pasaku tēli), demokrātiskus, tādus, kuri rūpējas par saviem cilvēkiem (Nacionālais veselības dienests) un kuriem piemīt humora izjūta (karalienes "nolaišanās" stadionā ar izpletni un mistera Bīna epizode). Tas bija politisks vēstījums pasaulei – angļi piedāvāja alternatīvu autoritāristu pompozajai nopietnībai. Tomēr vienlaikus Londonas šovs bija īpatnējs ar to, ka tas galu galā bija ļoti vērsts uz pagātni – angļi rādīja nevis to, ko viņi darīs, bet ko viņi ir izdarījuši, turklāt tas bija veidots jau zināmajā hronoloģiskajā britu vēstures secībā ar paredzamiem izlaidumiem – angļi lepojās ar savu vēsturi. Šādam vēstījumam, protams, ir arī politisks aspekts, kurš īpaši krīt acīs pēc breksita. Skaidrs, ka var teikt, ka olimpiāde patiešām ir vieta, kur vajag lepoties un nav pamata paškritikai, bet paskatāmies, piemēram, uz krievu atklāšanas uzvedumu Soču 2014. gada olimpiādē – padomju laiks tajā tika parādīts vairāk nekā dīvaini: revolūcija kā jaunas pasaules celtniecība un padomju gadi kā prieka un dinamiskas attīstības laiks, kur par visiem rūpējās milicis onkulis Stjopa. Vai te tomēr kaut kas būtisks nav izlaists? Varbūt vispār nevajag tādu vēsturi olimpiādes atklāšanā rādīt?
Francūži skaidri atteicās no hronoloģiska stāsta un vienotas lielizrādes, pie reizes gan tika upurēti klātienes skatītāji, jo atklāšanas ceremonija bija veidota kā tīri televīzijas pasākums. Jāatzīst, ka man būtu paticis, ja ceremonija būtu vēl abstraktāka un balstītos vairāk estētiskos vingrinājumos. Francūži nenoturējās un ielika atsauces uz revolūciju un Antuaneti (iespējams, tāpēc, ka braucienā no Austerlicas tilta līdz Trokadero pa ceļam bija Concergerie cietoksnis, kurā, kā zināms, kādu laiku bija ieslodzīta Antuanete). Tomēr citādi priekšnesums bija veidots kā kolāža. Tas nenozīmē, ka tai nebija vēstījuma. Es to nolasīju kā vēstījumu par Parīzi – francūži centās globālajam skatītājam piedāvāt Parīzi kā vietu, kas ir dinamiska, radoša, kurā viss notiek un nevis pagātnē, bet tagadnē. Francūži šoreiz neuztraucās, kā nošķirt īsti francisko no amerikāniskā – Operas spoks vai minjoni mīt globālā telpā, lai gan pēc izcelsmes ir francūži, un vieta atklāšanas ceremonijā atradās arī Lēdijai Gagai, Selīnai Dionai un Rafaelam Nadalam. Droši vien tā nav nejaušība. Diez vai kāds apšauba, ka Londona ir dinamisks globālais centrs, acīmredzami Parīze piesaka sevi kā konkurenti. Turklāt domāju, ka tas francūžiem diezgan labi izdevās un lietus tieši šim vēstījumam netraucēja.
Tas nenozīmē, ka šī ceremonija nebija politiska. Zināmu skandālu izraisīja Svētā Vakarēdiena atveidojums modes skates sadaļā. Bija cilvēki, kuri jutās aizvainoti, bet, kā jau olimpiādes šefs Tonijs Estangē teica, "šī tomēr ir Francijas ceremonija", un jāatzīst, ka es šo nepārprotami provokatīvo epizodi uztvēru kā cieņas izteikšanu "Charlie Hebdo" un to, ka parīziešiem uzskatu brīvības principi bija jāaizstāv. Un, manuprāt, ir labi, ka francūži savā olimpiādē gatavi atgādināt visai pasaulei, ka var aizstāvēt arī, lūk, tādas vērtības. Vienlaikus jānorāda, ka daudzie "politkorektie" reveransi un piesauktās vērtības ne vienmēr viegli saskan ar pasākuma dabu – Parīzes olimpiādes atklāšanas ceremonija tomēr bija stāsts par to, ka Francija ir "liela valsts".
0