Faktors, ko pienācīgi nenovērtē, veidojot prognozes 2025. gadam, ir ekonomika.
Nostiprinājies paradums domāt par svarīgākajiem nākamā gada notikumiem bruņoto konfliktu kontekstā (karš Ukrainā, konflikti Tuvajos Austrumos) – kas beigsies, kas turpināsies? Tas, vai cilvēki turpina mirt militārās sadursmēs, neapšaubāmi ir ļoti svarīgi, tomēr, manuprāt, mēs nepietiekami novērtējam ekonomisko aspektu ietekmi uz konfliktiem.
Piemēram (lai cik banāli tas skan), pārliecība par sava labklājības līmeņa nepazemināšanos padara cilvēkus empātiskākus. Ja sabiedrības vairākums materiālā ziņā jūtas pietiekami labi, arī šo vairākumu pārstāvošie politiķi var būt aktīvāki un devīgāki, palīdzot citām valstīm. Piemēram, Ukrainai.
Pretēji daudziem komentētājiem un, šķiet, arī daudziem vēlētājiem Eiropā, neuzskatu, ka Eiropa nākamgad piedzīvos ekonomisku lejupslīdi. Manā skatījumā tā vairāk ir tradicionālā vaimanāšana par Eiropas stagnāciju un norietu, kas dzirdama jau vismaz vairākas desmitgades. Šo vaimanāšanu stiprina iedoma, ka dzīvot var tikai arvien turīgāk un, ja labklājība nepalielinās, iestājas krīze. Nekādu samērā strauju izaugsmi 2024. gadā nedemonstrēja nedz Ķīna, nedz Indija, savukārt runājot par ASV, vēl redzēsim, vai ātrā izaugsme, kāda šajā valstī bija aizvadītajā gadā, pārdzīvos Trampa administrācijas eksperimentus.
Problēma ir nevis Eiropas ekonomiskais vājums, bet gan nepieciešamība īsā laikā būtiski palielināt dalībvalstu izdevumus aizsardzībai. Vienkāršoti formulējot, Eiropa 2025. gadā varētu atbalstīt Ukrainu līdzšinējā līmenī arī miegainas ekonomikas apstākļos, bet, ja būs papildus jātērē miljardi, lai mazinātu Trampa īgnumu par Eiropas nepietiekamo militāro finansējumu, tad naudas tiešām var pietrūkt. Neviens politiķis neriskēs palielināt gan aizsardzības budžetu, gan nesamazināt atbalstu Ukrainai, par līdzvērtīgām summām samazinot citus budžeta izdevumus. Ja vien Eiropas ekonomika neaugs straujāk, nekā saka līdzšinējās prognozes. Diemžēl neredzu, kas šādu negaidītu uzrāvienu varētu dot.
Tas pats attiecas uz ASV, kur ievērojama elites un elektorāta daļa jau šogad uzskatīja, ka atbalsts Ukrainai jāsamazina, jo pašiem nepietiek. Ja Trampa administrācija vēlēsies samazināt nodokļu slogu un vienlaikus tiešām krasi cels tarifus importam, šādi sadārdzinot ievestās preces, tad palīdzība Ukrainai tiks pārtraukta, pat ja Tramps & Co. pēkšņi kļūs par Ukrainas draugiem.
Mēs Rietumu atbalstu Ukrainai galvenokārt vērtējam pēc militāro piegāžu pietiekamības un Krievijai uzlikto sankciju plašuma. Abiem faktoriem neapšaubāmi ir liela nozīme, tomēr tos nosaka ne tik daudz Rietumu gribēšana vai negribēšana, cik ekonomiskā situācija. Rietumu elitēs un elektorātā nenoliedzami ir ļaudis, kuri būtu prokremliski noskaņoti pat tad, ja nauda valstu kasēm plūstu pāri malām, tomēr te ir runa par puslīdz adekvāto vairākumu.
Ekonomika ietekmēs arī Krievijas spēju saglabāt (vai pat pastiprināt) savu agresīvo ārpolitiku. Tiesa, ietekmēs ne gluži tā, kā iedomājas dažādi eksperti, kuri triju kara gadu laikā pamanījās vairākkārt prognozēt Krievijas sakāvi un atkāpšanos. Kļūda izriet no Krievijas vēstures nezināšanas. Var, protams, mēģināt vilkt paralēles ar PSRS, kuras sabrukumu veicināja PSRS iebrukums Afganistānā un ar to saistītie izdevumi. Tomēr patiesībā politiskais režīms Krievijā ir ļodzījies vai kritis tikai tad, kad tas ir zaudējis kontroli pār represīvajām struktūrām vai arī kad tās pašas ir pašķīdušas, kā notika boļševiku apvērsuma priekšvakarā 1917. gadā. Ja režīms ar represīvo struktūru starpniecību tur Krievijas sabiedrību dzelzs dūrē, ekonomikas problēmas nekad nav novedušas pie režīma krišanas. Šķiet, nav jāpierāda, ka Putina režīms pēdējo gadu laikā ir pastiprinājis totalitāras kontroles elementus. Kamēr Putina režīmam pietiks naudas represīvo struktūru uzturēšanai, tikmēr inflācija Krievijā var sasniegt kaut 50% gadā un dzīves līmenis var pazemināties kaut 80% iedzīvotāju, bet režīms būs stabils.
Cita lieta, ka režīms ir uzkāpis uz dīvainas politikas takas, ja raugās uz ekonomikai būtisku elementu – darbaspēku. Ciniski vērtējot, var saprast, kādēļ 2024. gadā sākās Centrālāzijas imigrantu izspiešana no Krievijas – vēl viens "ienaidnieks" nekad nav par sliktu. Vai režīms adekvāti novērtē prom dzenamo imigrantu nozīmi Krievijas ekonomikā? Runa turklāt ir nevis par sētniekiem, kurjeriem vai taksistiem, bet par, piemēram, būvniecības sektoru. Kurš tur strādās – paši "tīrie krievi"?
Un te nonākam pie otra faktora. Ja ierindas pilsonis Krievijā redz, ka finansiāli izdevīgāk (par morāli te nav vērts runāt) ir doties slepkavot un laupīt uz Ukrainu vai vismaz strādāt represīvajās struktūrās pašā Krievijā, kādēļ gan turēties pie darba, teiksim, rūpnīcā? Tas, ka režīms pats sačakarē darba tirgu, Krievijas ekonomiku, protams, nesagraus, tomēr tas var veicināt produkcijas kvalitātes krišanos. Man nav ne mazāko iebildumu, ja rezultāts būs ne tikai draņķīgi ieroči Krievijas armijas rokās, bet arī lūstoši darbgaldi vai avārijas infrastruktūrā. Arī tas impēriski noskaņotās un vienlaikus padevīgās Krievijas sabiedrības vēlmi un spēju kaut ko mainīt nepalielinās, tomēr – jo vairāk problēmu, jo labāk.
Krievija balstās uz ļoti vienkāršiem argumentiem – piemēram, cilvēku resursa apjomu (cik vajag, tik sūta karot). Tāpat Krievijas ekonomikas noturīgumu ietekmē nevis tādi kapitālisma smalkumi kā, teiksim, atslēgšana no starptautiskajiem finanšu tirgiem, bet vienkāršas situācijas – tas, ka masveidā tiek ražoti, atvainojiet, sūdi. Neapgalvoju, ka 2025. gadā sūdu īpatsvars Krievijā tapušajās tehnoloģijās un plaša patēriņa precēs sasniegs kritisko robežu, tomēr virziens, manuprāt, ir iezīmējies. Jo primitīvāka ir ekonomika, jo neinteresantāka tā ir citām valstīm, kuras pat būtu gatavas pievērt acis uz Krievijas agresīvo ārpolitiku. Valsts kļūst par lētu izejvielu avotu. Arī te var labi nopelnīt, tomēr attieksme pret valstīm ar primitīvu ekonomiku ir atšķirīga no attieksmes pret valsti, kura spēj saražot kaut ko jēdzīgu. Ļoti vienkāršoti formulējot: kāda Irānai jēga piegādāt Krievijai dronus, ja pretī tā var saņemt naftu un gāzi, kuras Irānai pašai netrūkst?
Latvija, manuprāt, ir līdzīgā situācijā ar citām Eiropas valstīm. Ja riskējam runāt par "vidējo temperatūru", tad nekas jūtami slikts 2025. gadā nav gaidāms. Te, protams, runa nav par iespējamiem Krievijas uzbrukumiem mūsu infrastruktūrai jeb t.s. hibrīdkaru – te neko prognozēt nevar. Var teikt, ka 2025. gads būs tāds pats kā aizvadītais un nepatikšanas sāksies 2026. gadā, kad nepieciešamība turpināt palielināt izdevumus aizsardzībai samazinās manevra iespējas citu vajadzību finansēšanai. Citiem vārdiem sakot, no politiskās elites viedokļa nelāgi (opozīcijai gan tieši otrādi): ekonomika sāks ietekmēt politiku tieši Saeimas vēlēšanu gadā.
0