Vērojot kārtējās debates par sociālajām platformām, jāsecina, ka cilvēki vienlaikus sevi gan pārvērtē, gan novērtē pārāk zemu.
Sociālās platformas un to ietekme ir bieži un kaislīgi apspriesta tēma, tomēr reti gadās tā, ka reāli lēmumi – nevis verbāla burbuļošana – sablīvējas īsā laika nogrieznī. Aizvadītajā nedēļā Austrālijā vara lēma, ka tiem ļaudīm, kuri nav sasnieguši 16 gadu vecumu, būs liegta piekļūšana virknei šo platformu. Tiesa, liegums nesāks darboties vismaz vēl gadu – kaut tā vienkāršā iemesla dēļ, ka pagaidām nav skaidrs, kā tas reāli tiks īstenots. Savukārt Rumānijas Konstitucionālā tiesa aizvadītajā nedēļā lēma, ka atbildīgajām institūcijām būs jāpārvērtē šīs valsts prezidenta vēlēšanu pirmās kārtas rezultāti, jo esot aizdomas, ka viena (šajā kārtā uzvarējušā) kandidāta interesēs ir notikušas manipulācijas "TikTok" platformā. Visbeidzot vairāki pašmāju mediju pārstāvji, piemēram, Latvijas Radio žurnālists Aidis Tomsons paziņoja, ka pamet platformu "X", šādi protestējot pret komunikācijas saturu un formu konkrētajā platformā.
Īsi sakot, šādu ziņu lasītājam jāsecina, ka ļaunuma no platformām ir vairāk nekā labuma. Tāpat to, ka tālredzīgākie un labākie ļaudis uz šīs Zemes nevēlas vairs šo ļaunumu tāpat vien pieciest.
Vispirms par Austrāliju. Nepiekrītu viedoklim, ka aizliegšana gandrīz neizbēgami rada "aizliegtā augļa" efektu un/vai reāli nav īstenojama. Aizliegumi un ierobežojumi, protams, nav tie labākie problēmu risinājumi, tomēr es piedāvātu tos vērtēt nevis kā brīnumnūjiņu (tādi tie nav), bet kā vienu no instrumentiem. Tas tā ir neatkarīgi no mērķa. Piemēram, man personīgi nepatīk tas, kas ASV (savulaik arī Polijā) notiek abortu kontekstā, tomēr nevar noliegt – lai gan sievietes vienalga cenšas sev vēlamo risinājumu iegūt, pastāvošie ierobežojumi šo procesu sarežģī. Tātad principā ierobežojumi var būt noderīgi – vismaz raugoties no to autoru viedokļa. Ja Austrālijā bērniem un pusaudžiem būs apgrūtināta piekļuve "TikTok", "X", "Facebook" un "Instagram", kaut kādu atturošu efektu tas radīs, lai cik tehnoloģiski apķērīga būtu jaunā paaudze. Savukārt man nav skaidrs, kādēļ ierobežojumu autori uzskata, ka spēļu platformas un dažādas ziņapmaiņas lietotnes (t.s. mesendžeri) smadzeņu čakarēšanas izpratnē ir tik nekaitīgas, ka tām piekļuvi neliegs. Ja amatpersonas un, cik saprotu, liela daļa publikas Austrālijā uzskata, ka aizliedzamās platformas var radīt jaunajai paaudzei izkropļotu priekšstatu par pasauli ar visām no tā izrietošajām nelāgajām sekām, nav skaidrs, kādēļ spēles vai mesendžeri to nedara. Rodas iespaids, ka notiek improvizēšana – kaut kas jādara ir, tad nu darām, lai gan nav īsti skaidrs, kāpēc rīkojamies tieši tā.
Austrālijas kontekstā man sakāms arī kaut kas pavisam negants. Protams, jauka ir rūpēšanās par jaunās paaudzes mentālo veselību, tomēr man radies iespaids, ka ne mazāku postu informatīvie mēsli tīmeklī nodara pieaugušo prātiem. Domāju, ka nav jāpārstāsta piemēri par pilngadīgu cilvēku radikalizēšanos sociālo platformu ietekmē, turklāt saprotamu iemeslu dēļ šāda radikalizēšanās var beigties ļoti slikti. Izsakot šādu apgalvojumu, es neaicinu aizliegt platformas vispār. Es vienkārši neizprotu šo pašpaļāvību, ka pilngadību sasnieguši cilvēki ir kaut kā a priori prātīgāki. Nekas par to neliecina, un te mēs nonākam pie Rumānijas, kur galu galā balsot nevar indivīdi, kuri jaunāki par 16 gadiem.
Tātad Konstitucionālajai tiesai aizdomas radījis tas, ka pirmās kārtas uzvarētāja, prokremliskā Kelina Džordžesku sekotāju skaits "TikTok" platformā divu nedēļu laikā pieaudzis no 30 līdz 330 tūkstošiem, turklāt kungs saņēmis arī neparasti daudz "patīk" – 4 miljonus. Lai gan "TikTok" paredzami noliedz, ka notikušas manipulācijas, mans vēstījums ir cits – jebkurā gadījumā iesaistīti pieauguši cilvēki. Turklāt stāstā par "TikTok" (un ne tikai, protams) ietekmi uz politiku ir kāda interesanta nianse. Pirms dažiem mēnešiem visnotaļ cienījamā Vācijas raidorganizācija "Deutsche Welle" savā dokumentālo filmu klāstā publicēja jaunumu, kura saturu īsi var pārstāstīt tā: liberāļi ir satriekti par to, ka radikāļi un populisti māk izmantot "TikTok" labāk, tādēļ konstruktīvi domājošajiem politiķiem steigšus kārtīgi jāapgūst un jālieto šis rīks. Citiem vārdiem sakot, arī "gaišajiem spēkiem" nav iebildumu pret vēlētāju smadzeņu čakarēšanu – un kas gan cits var notikt pārdesmit sekundēs? Iebildumi ir pret blēdīšanos ar vēstījumu popularitāti un skatījumu skaitu, kā arī pret vēstījumu izplatīšanu, izmantojot t.s. viltus kontus. Lai nebūtu pārpratumu – es neatbalstu "mežonīgo Rietumu" modeli tīmeklī, kur visi līdzekļi labi, lai sasniegtu kādu mērķi. Man tikai liekas, ka politiskās komunikācijas pārcelšanās uz sociālajām platformām neizbēgami palīdz visa veida demagogiem, jo pats formāts paģēr tādu izteiksmes veidu, kurā iedziļināšanās un cieņpilna saruna nav iespējama. Tādēļ demagogi šajā žanrā vienmēr būs uzvarētāji, savukārt politiķi, kuri nav demagogi, piekrītot izmantot sociālās platformas kā komunikācijas rīku, leģitimizē šo formātu un galu galā paši veicina savu sakāvi. Lai gan neesmu eksperts, mēģināšu argumentēt viedokli, ka ar juridiskiem līdzekļiem šo situāciju mainīt nevar. Tātad, ja ir pierādījumi tam, ka konkrēta tīmekļa lietotāju grupa mēģina ietekmēt, piemēram, vēlēšanu iznākumu, var mēģināt šīs grupas kontus un vietnes bloķēt. Pēc x stundām bloķēto vietā būs citas. Tajā pašā laikā, cik saprotu, nekur nav teikts, ka pat manipulēšana (organizējot viltus kontus un mākslīgas informācijas plūsmas) no juridiskā viedokļa nav traktējama kā vārda brīvība. Jūs varat mēģināt tiesāt un notiesāt aicinātājus uz vardarbību, naida kurinātājus un tā tālāk, savukārt, ja šīs sarkanās līnijas netiek pārkāptas, es gribētu redzēt tiesu, kurā tiek pierādīta sodāma, apzināta melošana, nevis "tāds ir mans viedoklis, uz kuru man ir tiesības".
Īsi sakot, kā nesen, uzrunājot jaunos intelektuāļus "Oxford Union" rīkotā pasākumā, izteicās Slavojs Žižeks, "liberālās demokrātijas, kādas mēs tās pazīstam, nav pietiekami stipras un efektīvas, lai stātos pretī problēmām, ar kurām mēs saskaramies". Žižeks, kurš gan pēdējā laikā sācis sevi koķeti saukt par "konservatīvu komunistu", ir pazīstams kā konsekvents cilvēktiesību aizstāvis, tādēļ viņa izvirzītā tēze rada nepatīkamu jautājumu par tālāko. Vai nu liberālā demokrātija iemācīsies sevi aizstāvēt, bet tad tā, visticamāk, vairs nebūs tāda, kādu to pazīstam, vai arī tiks sakauta.
Savukārt jautājumā par to, vai jāpamet "X", uzskatu, ka klasiskais liberālisms tomēr joprojām ir spēkā. "X" platformā manam kontam ir vairāk nekā 50 tūkstoši sekotāju. Prognozējami, ka sekotāju reakcijas uz maniem ierakstiem ir ļoti dažādas. Liberālisms norāda, ka neviens mani nespiež uz tām reaģēt, lai taisnotos, skaidrotu, apvainotos. Tāpat kā neviens mani nespiež lasīt un šausmināties par kārtējo "sviestu", kuru platformas algoritmi man uzbāzīgi piedāvā. Tikai manā ziņā ir tas, ko es platformā daru vai nedaru. Šajā ziņā man nevar būt pienākumu, "pieklājība prasa", "tā ir pieņemts" un līdzīgu priekšrakstu. Neticu apgalvojumam, ka mūsdienu cilvēks nevar pastāvēt ārpus šīm platformām, tādēļ ir spiests tajās būt un rezultātā nereti vaimanāt par tur lasīto, dzirdēto vai redzēto. Jebkura izvēle – būt kādā platformā, vai nebūt – ir konkrētā indivīda izvēle.
0