Dažkārt tieši politiskais tirgus – lai cik cinisks un aprēķinā balstīts tas nebūtu – liek mums domāt par jēdzieniem, no kuriem mēs citos apstākļos atgaiņātos kā no pārāk abstraktiem un ar "reālo dzīvi" nesaistītiem. Piemēram, kas ir "taisnīgs miers"?
Ja runa ir par Ukrainu, tad vairumam lasītāju jautājums var likties bezjēdzīgs, jo atbilde ir skaidra – Krievijas aizvākšanās no okupētajām teritorijām Ukrainā un kompensāciju izmaksāšana. Tas ir minimums, lai iespējamo vienošanos starp Ukrainu un Krieviju varētu uzskatīt par kaut cik taisnīgu.
Piekrītu, tomēr problēma ir tā, ka ASV administrācija tā nedomā. 24.–26. aprīlis aizritēja, medijiem un ekspertiem apspriežot Donalda Trampa valdības pēdējo piedāvājumu Kijivai un Maskavai. ASV paziņojušas: ja abas puses nepieņems šo piedāvājumu, ASV ar šo tēmu vairs nenodarbošoties – lai paši tiek galā. Neoficiāla informācija liecina, ka ASV paģēr, lai Ukraina atsakās no mērķa kļūt par NATO dalībvalsti un atzīst, ka Krima ne tikai de facto ir Krievijas kontrolē, bet arī de jure ir Krievijas sastāvdaļa, savukārt Krievija atsacīšoties no plāniem iekarot visu Ukrainu un atļaušot Ukrainai kļūt par ES dalībvalsti. Prognozējami, ka ukraiņu vairākums, valsts vadību ieskaitot, šādu pamieru/mieru par taisnīgu neuzskata.
Pieļauju, ka daļa lasītāju ir nogurusi no kara un Trampa apspriešanas. Tomēr jāsaprot, ka tas, kā beigsies šī dažādo interpretāciju sadursme par jautājumu, kāds kompromiss ir pieņemams (kaut cik taisnīgs) Ukrainai, skar ne tikai Ukrainu. Tādēļ vēlreiz: kas ir taisnīgs miers?
Vispirms gan jāatzīst, ka interese par šo jautājumu lielā mērā atkarīga no konkrētā indivīda atrašanās vietas un prioritātēm. Aizvadītajā nedēļā Katarā noritēja miera sarunas starp Kongo Demokrātiskās Republikas (KDR) un Ruandas atbalstītajiem militārajiem grupējumiem. Lai gan ir skaidrs, kurš uzsāka šo konfliktu, kas prasījis simtiem dzīvību, nemānīšos un neapgalvošu, ka mani ļoti uztrauc, vai vienošanās ir taisnīga pret KDR. Tā ir pirmā liekulības izpausme, kas slēpjas aiz diskusijām par "taisnīgu mieru".
Tomēr vēl lielāku liekulību demonstrē tie, kuri norāda, ka pats vārdu savienojums "taisnīgs miers" ir nepareizs, jo esot jānošķir taisnīgums no miera. "Ir jārēķinās ar realitāti." "Realitāte ir tāda, kāda tā ir." Tieši tāda ir Trampa un ne tikai viņa pozīcija. Un vispār, kā saka šie viedie ļaudis, dzīvē ir daudz netaisnību.
Piekrītu, ka ar reālo situāciju ir jārēķinās, pat ja tā liekas netaisna un aplama. Sīkums tāds, ka tad vēlams būt konsekventiem šajā viedumā. Piemēram, cik saprotu, desmitiem miljonu amerikāņu uzskata par netaisnību to, ka tūkstošiem indivīdu no citām valstīm cenšas nelegāli iekļūt ASV. Savukārt, ja skatāmies uz "reālo situāciju", šie indivīdi visu dara pareizi. Viņi grib pārtikušāku un drošāku dzīvi. "Būsim reālisti." Tramps & Co. par lielu netaisnību uzskata to, ka Ķīna un citas valstis cenšoties iedzīvoties uz ASV rēķina. Skaidrs, ka cenšas, bet tāda tā dzīve ir, ziniet. Īsi sakot, beigās izrādās, ka dažs labs ir baigais liekulis, prasot, lai Ukraina rēķinās ar "reālo situāciju", bet pats to nedarot.
Dzīvesgudrie teiks: karš tomēr ir īpašs gadījums. Ja miers – ne visai taisnīgs, pavisam netaisnīgs – nozīmē izglābtas dzīvības, vai šāda cena nav netaisnības vērta? Manā skatījumā šāds formulējums ir ne tikai negodīgs, bet arī neko nedod. Vai ir kāds vardarbības upuru skaita slieksnis, kuru pārsniedzot no upura tiek prasīta piekāpšanās, lai skaits nepalielinātos? Kur ir šis slieksnis? Simts bojā gājušo, tūkstotis, desmit tūkstoši? Un kā ar tiem, kuru dzīvi vardarbība ir pārtraukusi vai sakropļojusi pirms tam, kad "reālā situācija" liek piekrist netaisnīgam kompromisam? Viņi neskaitās, jo "dzīve ir dzīve"?
Jā, bet "kari vienmēr kaut kad beidzas". Tā ir žonglēšana ar jēdzienu "karš" un vēl vairāk ar "kaut kad". Ja "kaut kad" ir simts gadu, jā. Tajā pašā laikā militāras sadursmes Rietumsahārā ar mainīgu intensitāti turpinās kopš 20. gadsimta 70. gadiem. Vairāk nekā pusgadsimtu turpinās kurdu cīņa par savu valsti ar militāriem līdzekļiem. Ir vēl citi piemēri. Par to, ka formulējums "kaut kad" ir diezgan neskaidrs, protams, nav jāpriecājas. Jo ātrāk militāra vardarbība beidzas, jo labāk. Sāls ir tajā, ka nav korekti dzīt stūrī Ukrainu, lietojot aplamas "vispārzināmas patiesības".
Jā, bet kari vispār nav taisnīgi, tādēļ arī miera līgumi nav perfekti. Es negribētu sākt grābstīties ap gadsimtiem ilgo diskusiju par jēdzienu "taisnīgs karš", tomēr apgalvojumā, ka miera labad "abām pusēm ir jāpiekāpjas", slēpjas blēdība. Proti, daudzos gadījumos abpusēja piekāpšanās tiešām notiek. Klasisks piemērs ir gadiem ilgā Itālijas un Dienvidslāvijas stīvēšanās, nespējot pēc Otrā pasaules kara sadalīt teritorijas Istrijā un Dalmācijā un jo īpaši Triestes apgabalu. Kompromiss neapmierināja nevienu no pusēm. Tajā pašā laikā es kaut kā neatceros Sabiedroto piekāpšanos nacistiskajai Vācijai. Te var uzvaroši iebilst, ka atšķirībā no Hitlera Vācijas Putina Krievija nav sakauta, un te mēs beidzot nonākam līdz jautājumam: jā, bet kāpēc nav? Jo "sakaušana" nenozīmē tikai militāru sagrāvi. Pēc Pirmā pasaules kara uzvarētāji visnotaļ skarbi izturējās pret Vāciju, kaut arī militāri tā bija samērā dzīvelīga. Vācijas sakāvei bija arī citi iemesli, kurus šī teksta robežās nav jēgas un vajadzības izklāstīt. Agresoru līdz situācijai, kad tas nevar atļauties prasīt sev izdevīgus kompromisus, var novest arī ekonomiska spiediena rezultātā. Tātad īstais jautājums ir: kādēļ Ukrainas sabiedrotajiem pietrūcis vēlmes un mācēšanas Krieviju ekonomiski piespiest pie sienas, pat ja tas nozīmētu arī lielāku konfrontāciju ar tādām Kremļa ekonomiskajām stutēm kā Turcija, Ķīna, Indija, Aizkaukāza un Centrālāzijas reģionu valstis? Ir diezgan nejauki mudināt Ukrainu pieņemt tai absolūti netaisnīgu mieru situācijā, kad Kijivas pozīcijas varēja būt labākas, ja vien sabiedrotie būtu rīkojušies izlēmīgāk.
Stāsts par Rietumu neizlēmību lasītājiem Latvijā tāpat labi zināms, nav vērts to atkārtot. Tādēļ turpināšu sadalīt "taisnīga miera" diskursu. Ikviens puslīdz normāls cilvēks vēlas mieru. Miers ir vērtība per se. Un – kā mums stāsta dzīves gudrie – šīs vērtības labad ir vērts paciest netaisnību, pazemojumu. Būtiski, ka šis uzskats ir populārs. Diemžēl taisnība ir sociologam Aigaram Freimanim, kurš nesenā intervijā ieviesa jēdzienu "sestā kolonna". Proti, paralēli jau pierastajai "piektajai" – visādiem prokrieviskiem personāžiem – ir arī cilvēki, kuri "neapzināti gatavojas kolaborācijai. Tādu cilvēku Latvijā ir ļoti daudz. Viņi ir gatavi rīkoties tieši tāpat, kā rīkojušies vakar un šodien, neraugoties uz to, ka valstī mainījusies vara. Iedomāsimies tādu situāciju. Mēs pamostamies no rīta, un – izrādās – mēs esam okupēti. Ko tagad darīt? Laist bērnus uz skolu? Iet uz darbu vai neiet? Domāju, ka lielākā daļa cilvēku darītu to, ko darījuši vienmēr. Un tad pamazām, ņemot vērā, cik liela ir gatavība pielāgoties jaunajiem apstākļiem, cilvēki turpinās eksistēt". Apzināti atļāvos tik garu citātu, jo tas tieši skar šī teksta tēmu. Freimanis kā iemeslu min "valstiskās identitātes" trūkumu, savukārt man šķiet, ka ne mazāka nozīme ir tam, ka cilvēki uzskata – miera vārdā var pieciest gandrīz visu.
Šis diskurss ir cieņā ne tikai Latvijā. Daudzi izvēlas mieru apmaiņā pret demokrātiju, piemēram, Gruzijā. Tur valdošā partija ļoti veiksmīgi izmanto vēlētāju gatavību "nekaitināt Krieviju", paciest to, ka Krievija Gruzijai ir atņēmusi teritorijas – jo "mēs taču redzam, kas notiek Ukrainā". Freimanis uzskata, ka Latvijā šādi domājošo ir "ļoti daudz". Vai tā tiešām ir? Ja seko pašmāju politiķu publiskajai retorikai, nav noslēpums, kuras partijas šādu diskursu uztur. Skatāmies partiju reitingus. Man sanāk, ka partiju grupu "miera dēļ var paciest netaisnību" atbalsta 19–20 procenti vēlētāju, tomēr skaidrs, ka šis īpatsvars var būt lielāks, jo publiski paustais un reālā rīcība nav viens un tas pats. Šīs nesakritības dēļ negrasos kādu kaunināt, jo tādā gadījumā es apgalvotu, ka pats gan, tēlaini sakot, atšaudītos līdz pēdējai patronai. Kā es varu to deklarēt? Un cik daudzi, kuri to deklarē, patiesi tā rīkotos? Vai aizbraukšana arī skaitās nepakļaušanās – paturot prātā, ka vairumam cilvēku (klasisks piemērs ir no Baltkrievijas aizbraukušie) arī aizbraukšana nav viegls lēmums? Īsi sakot, kaut ko analizēt un secināt, balstoties solījumos, kas doti miera laikos, ir diezgan bezjēdzīgi. Cita lieta, ka Ukrainas stumšana netaisnīga miera virzienā mudina katram pašam pārdomāt, kāds ir viņa sāpju slieksnis.
0