Ja valdošā koalīcija apgalvo, ka tai Saeimā pietiek ar 52 balsīm no 100, tas pat vairs nav smieklīgi.
Sociālistiskajā Polijā bija anekdote par karastāvokļa (1981–1983) periodu. Vakars, tuvojas komandantstundas sākums. Patruļa pamana kādu vīrieti. Viens no miličiem izšauj. Otrs milicis: "Kāpēc tu tā darīji?! Līdz komandantstundas sākumam taču ir vēl pusstunda!" Šāvējs: "Es to puisi pazīstu, zinu, kur viņš dzīvo. Tāpat nepagūs…"
Ļoti melns humors, bet to atcerējos, lasot koalīcijas pārstāvju izteikumus pēc tam, kad "Progresīvo" frakciju Saeimā pameta Edgars Zelderis. Premjere: koalīciju paplašināt neesot nepieciešams. Saeimas priekšsēdētāja: koalīcija ir stabila. Šo brašo paziņojumu pamatā ir tas, ka koalīcija ar tās 50 deputātiem varot rēķināties ar vēl divām, frakcijām nepiederošu, deputātu balsīm. Sanākot 52 balsis. Tātad esot vairākums.
Es gan minētās anekdotes stilistikā teiktu, ka labāk būtu krīzi atzīt tagad, jo šādā formātā tāpat ilgi strādāt nevar. Nav nopietni, ja koalīcijai un valstij svarīgi lēmumi atkarīgi no diviem frakcijām nepiederošiem deputātiem (no "Apvienotā saraksta" aizgājušā Igora Rajeva un "Latviju pirmajā vietā" pametušā Oļega Burova). Ja viena divas balsis var būt izšķirošas, tad tā faktiski ir šantāžas situācija, kurā ikviens no šiem 52 cilvēkiem – tostarp koalīcijas partijās – var mēģināt izdīkt kaut ko sev, labi apzinoties, ka nekādas sankcijas nesekos.
Saeima ir devusies tradicionālajā vasaras atvaļinājumā, tomēr nav pamata domāt, ka, politiskajiem spēlētājiem atkal aktivizējoties augusta otrajā pusē, kaut kas būs mainījies. Koalīciju nav iespējams stiprināt, piesaistot vēl kādu no deputātiem ārpus frakcijām. Piemēram, Aleksandram Kiršteinam (agrāk "Nacionālā apvienība") nav iemeslu sākt atbalstīt šo koalīciju, Viktorijai Pleškānei (agrāk "Stabilitātei!") vēl jo mazāk. Protams, var mēģināt vienoties ar jau minēto Zelderi par viņa atbalstu konkrētos jautājumos, varbūt arī ar Andreju Ceļapīteru (agrāk "Jaunā Vienotība"), bet tā visa ir tāda bakstīšanās. Mazticama iespēja ir arī baumu līmenī daudz apspriestā "Apvienotā saraksta" (AS) sašķelšana. Ne gluži tāpēc, ka šajā grupā strādājošie būtu kvēli domubiedri, bet drīzāk tāpēc, ka nav skaidrs, ko koalīcija var piedāvāt potenciālajiem pārbēdzējiem. Ministra posteni? Kā atalgojumu par divām trim papildu balsīm? Neizklausās ticami. Vai nu AS ir valdībā kā grupa, vai arī paliek opozīcijā. Īsi sakot, pēc lielās galvas izvēdināšanas un spēku krāšanas koalīcija vasaras nogalē parlamentā atgriezīsies ar tikpat šaubīgu vairākumu.
Te lasītājs varētu teikt, ka viss iepriekš aprakstītais ir šaura politisko darboņu slāņa problēma, par kuru sabiedrības vairākumam nav jālauza galva. Principā piekrītu, tomēr ķeza tāda, ka tik trausls vairākums nozīmē arī to, ka koalīcija izvēlas lieki neriskēt un nodarboties ar veģetēšanu. Protams, var atcirst, ka koalīcija tāpat ne ar ko citu nenodarbojas, tomēr ir dažas nianses. Cik noprotams, situācija valsts budžetā ir tāda, ka 2025. gadā jomas, kuras nav saistītas ar aizsardzību, uz tēriņu palielināšanu var necerēt. Pareizāk sakot, varbūt var, bet tikai tad, ja palielinās budžeta ieņēmumi. Vai vismaz ja tādus var ieplānot. Tātad mēs nonākam pie iespējamām izmaiņām nodokļos. Nonākam un iestrēgstam. Kā nesen kādā intervijā atzina viens no "Progresīvo" līderiem, Saeimas Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētāja biedrs Andris Šuvajevs: "Tā tik tiešām bija, ka sākotnējā doma paredzēja jau jūnijā panākt politisko vienošanos šajā [nodokļu] jautājumā, bet finanšu ministrijai bija savi apsvērumi, kāpēc jūnijā šī politiskā vienošanās vēl nebija iespējama. Tiklīdz augustā atgriezīsimies pie aktīvā darba [..], esmu pārliecināts, šīs sarunas atsāksies." Varbūt arī atsāksies, bet, manuprāt, ne ar ko nebeigsies.
Ir viedoklis, ka vienošanās esot atlikta tāpēc, ka koalīcijai negribējies tracināt elektorātu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Varbūt tā bija, varbūt nebija, tomēr es aicinātu mēģināt iztēloties koalīcijas deputāta emocionālo stāvokli rudenī. Viena situācija ir tad, ja nākamā gada budžetā nav īsti, ar ko palielīties. Politiķis var mēģināt tikt sveikā, atgādinot, kādā laikā dzīvojam, ka primāri jāfinansē drošība un tā tālāk. Vēlētāji palamāsies, bet, visticamāk, ne pārāk ilgi. Protams, ikvienam gribas, lai iztikšana nākamgad būtu labāka, bet nu labi – galvenais, lai nebūtu sliktāk. Un tagad iedomāsimies deputātu, kuram jābalso par nodokļu paaugstināšanu (stāvoklis ekonomikā nav tāds, lai runātu par pazemināšanu). Tā ir cita situācija, kurā roka var nodrebēt arī kādam koalīcijas deputātam, jo elektorāta dusmas par šādiem balsojumiem būs lielākas nekā palamāšanās par papildu naudas neiedošanu. Ņemot vērā, ka svarīga ir ikviena balss, riskēt ar šādu nodrebēšanu nevar. Tātad izmaiņas nodokļu sistēmā, ja tādas vispār notiks, būs tikai kosmētiskas.
Vērīgs lasītājs līdzšinējā izklāstā varētu būt pamanījis ko aizdomīgu. Proti, var rasties iespaids, ka teksta autors aplinkus mēģina pierādīt nodokļu celšanas nepieciešamību, kam savukārt nepieciešama spēcīgāka koalīcija. Nē, es neuzskatu, ka nodokļi jāpalielina. Kaut vai tādēļ, ka ir lielas šaubas par jau iekasētā tērēšanu. Man tikai ir sajūta, ka reālā situācija ekonomikā atšķiras no vēlamās un ka savulaik iecerētā sasniegšanai ir nepieciešami lēmumi, kurus parasti apzīmē kā "nepopulārus". Tādi var būt ne tikai nodokļu paaugstināšana, bet arī tēriņu samazināšana. Problēma ir tā, ka tēriņu samazināšana arī nozīmē iepriekš minēto "rokas nodrebēšanas" risku. Proti, tā ir nevis dzīves uzlabošanas atlikšana (var pieciest), bet jau esošā stāvokļa pasliktināšana. Un atkal negribas riskēt, jo balsis ir tikai 52.
Latvijas politikā pudu sāls izēdušais Jānis Urbanovičs nesen rakstīja tā: "Tas, ka ilgstoši kaldinātā nodokļu reforma bez ceremonijām un paskaidrojumiem tika noslaucīta no politiskās darba kārtības līdz rudenim, liecina – ir daudz sliktāk, nekā pie varas esošie grib atzīties." Skaidrs, ka bijušajam "Saskaņas" līderim ir sava interese to apgalvot un, iespējams, pārspīlēt. Iespējams, ir "sliktāk", nevis "daudz sliktāk", tomēr jebkurā gadījumā te neder uzvedības modelis, ko parasti piekopj mazākuma valdības vai valdības ar minimālu vairākumu. Šī modeļa būtība ir neizdarīt liekas kustības. Likumdošanas process kūsāt kūsā, top jauni regulējumi, tiek pilnveidoti jau esošie, darba pilnas rokas. Nerakstītie spēles noteikumi – neskatīties lielo problēmu virzienā. Piemēram, Latvija lepojas ar dalību Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (OECD), kura pirms diviem mēnešiem kārtējā pārskatā par Latvijas ekonomiku mums šo to ieteica, tostarp nodokļu jomā. Koalīcijas dižgari pieklājīgi saka paldies, bet uzsver, ka rekomendācijas nav obligātas. Jo svarīgi ir neizdarīt liekas kustības. Ne tāpēc, ka premjere vai finanšu ministrs neapzinātos problēmas, bet tāpēc, ka koalīcijai Saeimā nav skaidra vairākuma.
Pašu politiķu ziņā ir tas, vai un kā iespējams veikt pārgrupēšanos, lai ar lielāku balsu skaitu būtu iespējams pieņemt lēmumus, kuri nepieciešami lielākas krīzes novēršanai. Vai tas nozīmē jaunu valdību, kur "Progresīvo" 9 balsu vietā būtu 14 AS balsis? Ne man spriest. Pareizāk sakot, spriest jau varu, bet lēmumi vienalga jāpieņem politiķiem. Tie būtu nepatīkami lēmumi, jo faktiski nozīmē, ka "Jaunajai Vienotībai" pašai jāizprovocē esošās valdības krišana, atrodot iemeslu, kādēļ tālāk strādāt ar "Progresīvajiem" nevar. Čakars briesmīgs. Bet labāk šausmīgas beigas nekā nebeidzamas šausmas.
Zinu pretargumentu – iepriekšējās koalīcijas (JV + NA + AS) valdību apstiprināja ar 54 balsīm, kas nav diži vairāk. Taisnība. Tomēr ir mainījies konteksts. Tolaik (2022. gada decembris) iekšpolitiskos jautājumus lielā mērā aizēnoja Krievijas iebrukums Ukrainā. Krievijas agresijas tēma nekur nav pazudusi, tomēr nepateikšu nedz ko jaunu, nedz ķecerīgu, sakot, ka 2024. gada nogalē Latvijas sabiedrība apzinās – lai mēs būtu puslīdz drošībā, arī pašu mājās jābūt puslīdz lielai kārtībai. Bet pašu mājās ir sakrājusies virkne smagu problēmu.
0