27. septembrī Latvijā notika ikgadējā "Zinātnieku nakts", kas kļuvusi par tradīciju ar saviem rituāliem. Un viena no rituāla galvenajām funkcijām ir nedrošības sajūtas pārvarēšana – tā vēsta kāda antropoloģijas tēze [1].
Neapgalvošu, ka "Zinātnieku nakts" notiek, jo pētnieki baidās, ka publika nesaprot, ar ko viņi nodarbojas. Tomēr zināma pretruna sabiedrības attiecībās ar zinātni, manuprāt, ir novērojama. No vienas puses, vairums piekritīs, ka zinātne (līdzīgi kā citas jomas) Latvijā nesaņem pietiekamu finansējumu. No otras puses, zinātne tiek uztverta ar žēluma un aizkaitinājuma sajaukumu, kuru īsi un vienkāršoti var formulēt tā: ja jau jūs esat tik gudri, kāpēc paši nepelnāt?!
Man nepatīk priekšstats, ka pētnieka darbu var novērtēt, pārvēršot zināšanas naudā. Turklāt ne tikai tādēļ, ka jaunu zināšanu iegūšana un tālāk nodošana ir vērtība pati par sevi. Iespējams, pat būtiskāks iemesls nepatikai ir tas, ka šāda domāšana ir tūlītēja finansiāla labuma sajaukšana ar ieguvumiem, kurus bauda visa sabiedrība un kuri nav konvertējami pētnieka bankas konta stāvoklī. Pie šīs domas vēl atgriezīšos, bet vispirms minēšu piemēru tam, kas notiek, ja zinātnieks dedzīgi interesējas par darba sasaisti ar savu labklājību.
Mans piemērs ir saistīts ar vienu no tiem daudzajiem gadījumiem, kad tiek meklēti medikamenti kādai kaitei, bet atklātajiem medikamentiem, izrādās, piemīt noderīgas blaknes. Pagājušā gadsimta 50. gadu beigās amerikāņu farmācijas uzņēmums "Upjohn" gribēja radīt jaunu preparātu kuņģa čūlas ārstēšanai. Iegūtā viela pret kuņģa čūlu diemžēl bija bezspēcīga, toties pētnieki pamanīja, ka tā veicina asinsvadu paplašināšanos un var noderēt kā līdzeklis arteriālā spiediena mazināšanai. Bet interesantākais sekoja vēlāk, kad pētnieki pamanīja vēl kādu blakusefektu – apmatojuma palielināšanos. Saprazdami, ka te paveras ceļš uz miljoniem lielu peļņu, kas būtu gūstama, risinot kungu galvas apmatojuma problēmas, talantīgie zinātnieki slēpa šo blakusefektu no "Upjohn" un turpināja eksperimentus, iesaistot tajos cilvēkus, bet nepaskaidrojot viņiem eksperimentu mērķi. Piedevām vēl pētnieki līdzekļa patentēšanas brīdī savā starpā saplūcās. Principā zinātnieki vienkārši centās konvertēt savu darbu biezā banknošu žūksnī. Vai mēs vēlamies šādas situācijas?
Tālāk divi piemēri tam, ka pētnieka darbs var radīt tiešus ieguvumus sabiedrībai, neradot ienākumus pētniekam pašam vai institūcijai, kurā viņš strādā. Lai saņemtu Latvijas Universitātes goda doktora titulu, Latvijā ieradās Gēteborgas universitātes profesors Dags Hanstorps. Hanstorps ir viens no vadošajiem ārvalstu partneriem Latvijas pētnieku projektā "Negatīvo jonu lāzeru fotoatraušanas spektroskopija". Pētnieki nodarbojas ar t.s. fundamentālo zinātni, kura gandrīz nekad neatnes pārticību. Neizlikšos, ka saprotu šī projekta gaitu un saturu, tomēr eksperti norāda, ka projekts var rezultēties arī ar jauniem risinājumiem ļaundabīgo audzēju diagnosticēšanā un ārstēšanā. Vai jauni risinājumi ļaundabīgu audzēju ārstēšanā ir sabiedrības interesēs? Vai tas nes skaidru labumu? Manuprāt, jā.
Saeimas sēdē 26. septembrī tika skatīts Transporta enerģijas likumprojekts. Debates prognozējami paplašinājās līdz "zaļā kursa" izmaksām, un, lūk, viens no deputātiem, Andrejs Ceļapīters, teica (citēts no stenogrammas): "Kad jautājām Zemkopības ministrijai, cik viens meža hektārs, iestādīts 2024. gadā, uz 2050. gadu piesaistīs SEG izmešus [siltumnīcas efekta gāzes – M. Z.], atbildes nav vēl šodien. Pavasarī mēs jautājām." Ceļapītera jautājums atklāj, ka ir nejēdzīgi uzlūkot pētniekus tikai par mūžīgiem naudas prasītājiem, bet nejautāt viņu viedokli, kad to tiešām vajadzētu. Proti, Zemkopības ministrijas minstināšanās ar atbildi, ļoti iespējams, ir saistīta ar to, ka klimata pārmaiņu rezultātā mainās arī tradicionālais priekšstats par mežiem kā planētas plaušām. Amazones reģionā pētnieki ir novērojuši, ka karstākā klimatā fotosintēzes procesi palēninās un meži no oglekļa piesaistītājiem var kļūt par oglekļa piegādātājiem [2]. Neapgalvoju, ka tas attiecas arī uz mežiem mūsu platuma grādos – runa vienkārši ir par to, ka ekosistēmas funkcionē sarežģītāk, nekā mums liekas. Principā šis, atļaušos ironiju, šokējošais atklājums ir apmēram desmit gadus "jauns", savukārt politisko lēmumu pieņēmēju kautrā klusēšana nozīmē, ka pētnieku darbs, kas varētu palīdzēt atrast ekonomiski izsvērtus risinājumus, nav pieprasīts. Vai tā ir pētnieku vaina? Domāju, ka ne.
Noslēdzot dzīvības zinātņu sadaļu, citēšu kanādiešu izcelsmes pētnieku Džonu Lanselotu, kurš ļoti pragmatiskajā 20. gadsimta sākumā ar pilnām tiesībām varēja teikt: "Imperiālisma nākotne ir atkarīga no mikroskopa." [3] Te nav runa par politisko modeļu (imperiālisma) plusiem un mīnusiem. Runa ir par to, ka ar naudu un militāru spēku vien modelis nebija iespējams, ja talkā nenāca slimību pētnieki un antropologi. Ar cietajām zinātnēm tagad, cerams, esam tikuši skaidrībā, bet ko teikt par humanitārajām zinātnēm, kur strādājošie smīnēšanu par savas nodarbošanās "nerentabilitāti" piedzīvo vēl biežāk?
Vispirms padomāsim, kas ir šo pētnieku uzmanības lokā – indivīda attiecības ar varu, attiecības ar savu identitāti, attiecības ar kopienai nepiederošajiem, attiecības ar vēsturi un laiku vispār. Uzskaitījumu varētu turpināt, bet sāls ir tā, ka mēs nebūtu tur, kur esam (te vietā būtu kāds skarbāks apzīmējums), ja sabiedrība ņemtu vērā pētnieku atklāto un secināto. Pašas sabiedrības interesēs ir tas, lai mēs būtu mazāk kategoriski un steidzīgi savos spriedumos, vairāk gatavi ar interesi uztvert apkārtējo pasauli – tas uzlabo gaisotni jebkurā cilvēku grupā. Man nav ne jausmas, cik būtu jāmaksā pētniekiem par šo noderīgo zināšanu veidošanu (jāpatur prātā arī konkrētās ekonomikas objektīvās iespējas), tomēr pētnieku pieticīgā iztikšana Latvijā ir sekas nevis viņu darba nelietderīgumam, bet tam, ka sabiedrības vairākums nespēj saskatīt pretējo – darba noderīgumu.
Taisnības labad jāmin arī attaisnojums sabiedrības attieksmei. Pētnieku akadēmiskais godprātīgums nereti nozīmē diezgan šauru specializāciju, jo tas nodrošina darba kvalitāti. Tātad sabiedrības priekšā tiek nolikti mozaīkas gabaliņi, kurus veidojuši arheologi, lingvisti, mākslas vēsturnieki, etnogrāfi, literatūrzinātnieki. Ja sabiedrības mērķis ir iegūt noderīgu priekšstatu par, piemēram, algoritmiem, kas nosaka pielāgošanos svešām varām, tad kādam šie gabaliņi ir jāsaliek kopā.
Cits, gaišāks piemērs: manuprāt, mums noderētu labāks priekšstats par to, kāda ir mūsu humora izjūta, par ko mēs smejamies un par ko smieties liekas nepareizi, cik plāna ir mūsu āda, dzirdot jokus par sevi. Lai šādu priekšstatu iegūtu, būtu nepieciešams izvilkt sauso atlikumu no sarunām ar dažādu humanitāro un sociālo zinātņu pētniekiem. Šādā plaknē domājot par to, kā sabiedrība uztver pētniekus, problēma slēpjas tajā, ka pietrūkst labu pētnieku darba vispārinājumu, konceptualizāciju. Ticu, ka sabiedrībā pastāv pieprasījums pēc šādas dažādu pētījumu sintēzes un, liekot pretī jēdzīgu piedāvājumu, varbūt mazinātos arī skepse par pētnieku vietu zem saules.
[1] Shore, B. (2023) The Hidden Powers of Ritual : The Journey of a Lifetime. The MIT Press, 126.–127. lpp.
[2] Wallenhorst, N., & Wulf, C. (Eds.). (2023). Handbook of the Anthropocene : Humans between Heritage and Future. Springer, 1. sējums, 2. lpp.
[3] Ferguson, Niall. Doom: The Politics of Catastrophe. Citēts no tulkojuma krievu valodā (2023.), 181. lpp.
0