Par gadskārtu atnākusi, kapu svētku sezona ir pašā plaukumā. Kapu svētki Latvijas kultūrā ir nozīmīga parādība. Kā daļa no plašākas kapu kopšanas tradīcijas tie iekļauti Latvijas kultūras kanonā, tiem veltīta fotogrāmata un akadēmiska monogrāfija (Lauras Uzules un Vitas Zelčes "Latviešu kapusvētki: identitātes rituāls", kuru iesaku izlasīt visiem interesentiem), kā arī izrāde Jaunajā Rīgas teātrī (tas gan notika pirms vairāk nekā desmit gadiem, un, cik atceros, izrāde bija ne tik daudz par kapu svētkiem, cik par bērēm, bet tomēr). Vārdu sakot, par kapu svētkiem mums visiem būtu jābūt cik necik skaidrībā. Bet kā katru gadu ap šo laiku es domāju par trim lietām – par kapu svētku izcelsmi, par apbedīšanas tradīciju konservatīvo raksturu un par kapu svētku nākotni.
Droši var apgalvot, ka vasaras kapu dievkalpojumu tradīcija sākās Vidzemes luteriskajās draudzēs 19. gadsimta pirmajā pusē. Tomēr to, kur būtu liekama pirmo kapu svētku piemiņas plāksnīte, jau ir grūtāk pateikt. Iespējams, pie Krimuldas baznīcas, jo tieši par Krimuldas draudzes dievkalpojumu 1831. gada vasarā tolaik jaunajā, pirms desmit gadiem izveidotajā kapsētā ir atrodamas drošticamas ziņas. Vai kaut kas līdzīgs varēja notikt arī agrāk? Iespējams, bet nepārprotamus pierādījumus tam neesmu atradusi. Svarīgākais, ka, reiz iesākusies, ikvasaras kapsētu dievkalpojumu prakse apmēram divdesmit gadu laikā izplatījās visā Vidzemē. Sākotnēji tos sauca par "kapsētas svētkiem". Presē šis jēdziens pirmo reizi atrodams 1854. gadā, "Latviešu Avīzēm" stāstot par kapsētas svētkiem Nītaures draudzē. Tomēr jaunā tradīcija ilgi palika vidzemnieku lieta. "Baznīcas Ziņas" 1865. gadā rakstīja: "Vidzemē gan tik reta kāda draudze esot, kam neesot savi kapu svētki, Kurzemē gan tie pavisam sveši." Tas teikts Dubultu draudzes kapu svētku kontekstā – Dubulti atradās Vidzemes konsistorijas jurisdikcijā.
Pāris blakus domas. Kā tad būtu pareizi rakstīt – "kapusvētki" vai "kapu svētki"? Kaut tēzaurs.lv atzīst abus variantus, šķirta rakstība nepārprotami ir senāka, tādēļ pie tās arī pieturos. Varu kļūdīties, bet šķiet, ka rakstīt kopā sāka tikai 20. gadsimta deviņdesmitajos gados.
Pat samērā nesenos laikos nācies dzirdēt, ka kapu svētki neesot nekāda tautas tradīcija, tos esot izdomājis Andrievs Niedra, kad viņš vēl nebija politiķis, bet mācītājs. Tās ir blēņas, to aizmirstam! Latvijas kultūras kanona mājaslapa šo pieņēmumu no agrākā teksta ir svītrojusi – kapu svētki bija iesakņojušies Vidzemē, vēl pirms Niedra bija dzimis. Tā ir visīstākā tautas iniciatīva, radusies draudžu vidē un institucionalizēta tikai ap deviņpadsmitā un divdesmitā gadsimta miju, kad luterāņu dziesmu grāmatās un mācītāju rokasgrāmatās parādās pirmie lūgšanu un dievkalpojumu kārtības paraugi kapu svētku gadījumiem. Pēc tiem var spriest, ka draudzēm un mācītājiem kapu svētku rīkošanā bija diezgan daudz liturģiskas brīvības.
Kāpēc Vidzemē pie luterāņiem un kāpēc tajā laikā? Kurzemē kapu svētki aizsākās 20. gadsimta sākumā – pirmie zināmie 1906. gadā notika Vārmē. Kurzemes un Vidzemes konsistorijām bija atšķirīgs uzbūves modelis – Vidzemē tas bija ievērojami demokrātiskāks, zemnieki draudzes lietas ietekmēja daudz vairāk nekā Kurzemē, kur visu noteica vietējais muižnieks. Savukārt Latgalē kapu svētkus sāka noturēt tikai neatkarīgās Latvijas laikā, turklāt ne bez katoļu arhibīskapa Antonija Springoviča spiediena. Tagad cita lieta – šķiet, ka Latgalē kapu svētki ir pat grandiozāks notikums nekā citos novados.
Doma, ka kapsēta ir vieta ne tikai apbedīšanai, bet arī pastaigām un apcerei, pieder pašam Mārtiņam Luteram, kurš gan pats tās iemiesošanu nepiedzīvoja. Toties viņa cienītājs grāfs Cincendorfs Hernhūtē izveidoja vienu no pirmajām dārzu kapsētām Eiropā, viņa sekotāji izveidoja citas, bet hernhūtiešu idejas Latvijas teritorijā izplatījās vispirms tieši Vidzemē. Kapu svētkus svin baznīcas gada "bezsvētku laikā", kad starp Vasarsvētkiem un Ziemassvētkiem citu lielu baznīcas svētku nav. Par ko gan ziņoja jezuīti savu misijas braucienu ziņojumos priekšniecībai, par ko sūkstījās dažādie baznīcu vizitāciju (draudžu pārbaužu) protokolu autori? Ļoti bieži par to, ka latviešu zemnieki tiepīgi vairījās (cik nu varēja) savus radiniekus glabāt baznīcas kapsētās, bet gribēja tos apbedīt māju tuvumā. Fiziski miris nav sociāli miris, un velis tāpat paliek ģimenes loceklis, kurš (cik var spriest pēc folkloras avotiem) vislabprātāk uzturas savas apbedīšanas vietas tuvumā. Ko darīt tad, ja viņš ir apglabāts kaut kur tālāk? Dzimtas mirušie (tie paši veļi) rudenī nāk sērst pie dzīvajiem, bet kaut kad pie viņiem jau arī jāaiziet…
Ja jūs dzīvojāt Kurzemē, tālu nebija jāiet, tur kapsētas bija teju katru māju tuvumā, noteikti vairākas pagastā. Vidzemē 19. gadsimtā mirušie gandrīz visur tika apbedīti lielākās kapsētās, un tās lielākoties bija samērā jaunas, izveidotas gadsimta pirmajās desmitgadēs, turklāt kapsēta pagastā/draudzē bija viena. Vidzemes un Kurzemes atšķirības joprojām ir saglabājušās un labi saskatāmas Latvijas kapsētu kartē. Tā prātojot, nudien jājautā – kur tad vēl rasties kapu svētkiem, ja ne Vidzemē? Un kad tad, ja ne kādu brīdi pēc dzimtbūšanas atcelšanas, laikā, kad hernhūtiešu jeb brāļu draudžu kustība Vidzemē sasniedz savas izplatības virsotnes, zemnieki vairs nav dzimtcilvēki, bet tikai sāk sevi apzināties kā latviešus? Un arī kā kristiešus – sev saprotamā veidā.
Otra doma ir par kapsētām un apbedīšanas tradīcijām vispār. Reliģiju zinātnē ir izplatīts viedoklis, ka rituālus un tradīcijas, kas saistās ar nāvi, apbedīšanu un mirušo pieminēšanu, var uzskatīt par pašām konservatīvākajām, proti, tās mainās vislēnāk. Domāju, ka visumā tā ir taisnība, un arī Latvijas reliģiju vēsturē tas ir saskatāms. To gluži labi saprata pat padomju funkcionāri, ne bez pamata sūkstoties, ka ar ateistisko audzināšanu un jaunās dzīves celtniecību veicas labi tikmēr, kamēr runa nav par bērēm. Bērnības, pilngadības svētkus un citas "padomju tradīcijas" izdevās iedzīvināt gluži raiti, kad uzcēla īpašas greznas celtnes laulību vajadzībām, izdevās attīstīt arī sekulāru kāzu rituālus. Latvija un Igaunija vispār bija laicīgo padomju svētku un rituālu pionieres visas PSRS mērogā, un visumā "padomju tradīcijas" pie mums var uzskatīt par veiksmīgu projektu. Sīkāk par to, kāpēc, ceru uzrakstīt atsevišķi. Ar sekulāru apbedīšanu veicās sliktāk nekā ar citiem pārejas rituāliem, ar sekulāriem kapu svētkiem arī ne pārāk labi. Draudžu kapu svētki padomju laikā aizliegti nebija, bet to noturēšanu centās padarīt maksimāli neērtu, organizējot laicīgos kapusvētkus kā alternatīvu. Laura Uzule un Vita Zelče savā grāmatā "Latviešu kapusvētki: identitātes rituāls" piemin padomju laika statistiku (pamatoti norādot, ka pavisam droši tai ticēt nevar), saskaņā ar kuru 1965. gadā laicīgajos kapu svētkos piedalījās katrs ceturtais Latvijas iedzīvotājs [1]. Autores uzskata, ka tas liecina par sekmīgu laicīgo kapu svētku ieviešanas kampaņu. Tam gan es negribētu pilnībā piekrist. 25% apmeklētības rādītājs (pat ja šiem skaitļiem var ticēt) rituālam nozīmē, ka tā sociālā ietekme ir nu tā… viduvēja.
Tas par apbedīšanas tradīciju laika dimensiju. Bet kā ir ar telpu? Apmeklējot Latvijas kapsētas vai to sektorus, kuros glabā tikai vai lielākoties etnisko un/vai reliģisko minoritāšu pārstāvjus (piemēram, musulmaņu vai Jaunos ebreju kapus Rīgā), ir interesanti novērot, cik līdzīgi tur esošie apbedījumi (protams, ar atsevišķām īpatnībām) ir latviešu kapiem. Tas liek domāt, ka apbedīšanas tradīcijas (un kapsētas kā to spogulis) ir konservatīvas laikā, bet dinamiskas un adaptīvas telpā. Par detaļām būtu jādomā vairāk un dziļāk. Tomēr šķiet, ka iekārtojuma tradīcijas kapa vietām tiek pārņemtas samērā ātri, tiesa, vietas iekārtojums ir tikai daļa no mirušo pieminēšanas. Kapu svētki joprojām ir latviešu tradīcija.
Trešā doma ir par kapu svētku tradīcijas iespējamo attīstību nākotnē. Rituāli un tradīcijas rodas un izdzīvo tad, ja tam ir priekšnoteikumi. Kādi elementi no kapu svētku rašanās un uzplaukuma fona eksistē šobrīd? Kā tos ietekmēs aizvien plašāka kremācijas izplatība? Labi, urnas lielākoties glabā zemē, bet kā izskatītos kapu svētki kolumbārijā? Kā kapu svētkus un kapu kopšanas kanonisko tradīciju ietekmēs plašā emigrācija? Diasporas latvieši joprojām brauc uz kapu svētkiem Latvijā, bet vai to darīs viņu bērni? Kā izskatītos digitāli kapu svētki, un vai būtu kāda jēga tos noturēt attālināti? Un vai mums aizvien ir tā dziļā nepieciešamība pēc plašas dzimtas saišu svinēšanas kā pirms divsimt gadiem, kad kapu svētki radās?
Parasti tradīcija pilnībā izveidojas vienas paaudzes laikā, to redzam arī kapu svētku gadījumā 19. gadsimtā. Dinamisku politisku un sociālu pārmaiņu laikos tas var notikt arī ātrāk – tāds piemērs ir Baltā galdauta svētki, kas nostiprinājās diezgan strauji. Tradīciju izveide gan noris straujāk nekā to atmiršana. Interese par dzimtas saknēm un ģimeņu vēsturi Latvijā noteikti pastāv, par to liecina kaut vai aktivitātes ciltskoku pētniecības grupās, taču neesmu pārliecināta, ka tā aptver ļoti plašus iedzīvotāju slāņus. Sociālo pārmaiņu Latvijā pēdējās paaudzes laikā ir pārāk daudz, lai tās neietekmētu arī kapu svētkus. Kā? To redzēsim pēc desmit vai divdesmit gadiem. Domāju, ka kapu svētki tiks noturēti vēl ilgi, taču tos gaida būtiskas pārmaiņas.
[1] Uzule, L., Zelče, V. Latviešu kapusvētki: identitātes rituāls. Rīga: Mansards, 2014, 121. lpp.
0