1958. gada 24. augustā LPSR Komunistiskās partijas oficiālā laikraksta "Cīņa" rubrikā "Lasītāji ierosina" tika publicēta Dikļu septiņgadīgās skolas direktores Melānijas Bukavas vēstule. Autore dalījās pārdomās par Latvijā populārajiem kapu svētkiem un mirušo piemiņu kopumā un atzīmēja, ka laikā, kad arvien mazāk cilvēku izvēlas laulāties un kristīt bērnus baznīcā, "kapos reliģijai ir visstiprākās pozīcijas". Pēc tam viņa ierosināja veidot jaunu saturu un formas laicīgām praksēm. Bet kurš to darīs? Un kā tieši? Trūka piemērotu materiālu (melodiju, atbilstošas dzejas) un kompetentu sēru runu teicēju. Viņasprāt, lai parūpētos par šo problēmu, bija nepieciešams "republikas mēroga centrs", un šim mērķim vispiemērotākā būtu Kultūras ministrija.
Kas tad nu? Līdz pat piecdesmito gadu beigām padomju pilsoņu dzimšanu, pilngadību, kāzas vai bēres iezīmēja tikai administratīvā procedūra – ieraksts attiecīgos reģistros un apliecības izsniegšana. Sarunvalodā ienāca jēdziens "sarakstīties" laulības apzīmēšanai. Ja pilsoņi vēlējās arī svinīgu rituālu, viņiem bija jāiet uz dievnamu. Bēres bija intīms ģimenes pasākums. Ar publiskiem godiem tika glabāti vienīgi vietējie politiskie līderi, revolucionāri, padomju militārpersonas un partizāni. Viņu bēres parasti sauca par "sēru mītiņiem", maz domājot par sērojošās ģimenes sajūtām. Politiskās elites, piemēram, Ļeņina, Sergeja Kirova, Mihaila Kaļiņina un Staļina, kā arī augstāko militāro personu, bēres bija grandiozi pasākumi.
Tomēr par laicīgu rituālu nepieciešamību ikviena pilsoņa dzīves cikla atzīmēšanai boļševiku aprindās tika diskutēts arī pirms 1917. gada Oktobra apvērsuma. Ideja vispār nebija jauna. Tās pirmsākumi meklējami jau Franču revolūcijas laikā un pēc tās. Visai detalizētu (un lielākoties komisku) jaunu pozitīvisma rituālu sistēmu jeb Cilvēces reliģiju (Religion de l'Humanité) bija izstrādājis Ogists Konts, un kaut ko līdzīgu proponēja arī Ludvigs Feierbahs, atstājot nozīmīgu iespaidu uz boļševiku "dievu cēlāju" [1] kustību, īpaši Anatolija Lunačarska un vēlāk arī Maksima Gorkija idejām. Padomju Krievijā to popularizēja vairāki ietekmīgi cilvēki, piemēram, rakstnieks Vikentijs Verezajevs un Ļevs Trockis dažus gadus pirms savas krišanas nežēlastībā. Abi uzskatīja apbedīšanu bez pienācīga rituāla par necienīgu un mežonīgu. Notika arī praktiski mēģinājumi ieviest dažus "sarkanos rituālus", taču kopumā padomju vadība un ideologi necik atsaucīgi nebija. Vismaz līdz pat divdesmitā gadsimta piecdesmitajiem gadiem.
Padomju varas attieksmi pret cilvēka dzīves cikla rituāliem var saprast tikai PSRS reliģijas politikas kontekstā. Stratēģiski tā bija vairāk vai mazāk agresīvas sekularizācijas politika līdz pat PSRS pastāvēšanas pēdējiem gadiem, bet taktiski un praktiski minētās politikas iniciatīvas bija laika gaitā mainīgas. Ap Baltijas valstu okupācijas laiku baznīcas PSRS bija institucionāli sagrautas. Darbojās tikai apmēram 100 kristiešu draudzes, taču vairs neeksistēja ne klosteri, ne reliģiskās mācību iestādes, ne reliģiskie centri, ne izdevniecības. Situācija mainījās Otrā pasaules kara laikā, kad padomju varai noderēja jebkurš sabiedrotais. Tika atjaunots Pareizticīgās baznīcas Maskavas patriarhāts un Teoloģijas akadēmija, baznīcas ziedoja naudu armijai un arī pēc kara savās publikācijās dēvēja Staļinu par "Dieva izredzētu". Staļina valdīšanas pēdējos desmit gadus (1943–1953) var raksturot kā atelpas un pat daļējas atjaunotnes laiku reliģisko organizāciju dzīvē. Draudžu locekļi cieta no padomju represijām tikpat, cik visi citi padomju pilsoņi, taču ne tik daudz tieši savas reliģiskās pārliecības dēļ. Nekādi nozīmīgi politiski lēmumi reliģiju jautājumos šajā laikā pieņemti netika. Praktiski sekularizācijas pasākumi turpinājās. Piemēram, draudžu kapsētu pārņemšana valsts pārziņā Latvijā noslēdzās 1950. gadā.
Tad pienāca 1954. gads, kas Padomju Savienībā iezīmēja pāreju no "karojošās bezdievības" uz "zinātnisko ateismu". Ticības praktizētājus sāka interpretēt kā reliģisko darbinieku upurus, kuri atteiktos no reliģijas, ja vien viņiem būtu vairāk zināšanu un kāda alternatīva garīgā programma, jo reliģijās milzīga, ja ne primāra nozīme esot emocionālo un estētisko vajadzību apmierinājumam. Tas, ka padomju vara atzina, ka padomju cilvēkam šādas vajadzības vispār ir, jau bija kaut kas jauns. 1954. gada 7. jūlijā PSKP Centrālā komiteja pieņēma lēmumu "Par lieliem trūkumiem zinātniski ateistiskajā propagandā un pasākumiem tās uzlabošanai", kam sekoja visai agresīva antireliģiskā kampaņa, kas turpinājās līdz novembrim. 10. novembrī Centrālā komiteja pieņēma jaunu lēmumu "Par kļūdām zinātniski ateistiskās propagandas darbā iedzīvotāju vidū", kurā daudzējādā ziņā mīkstinātas iepriekšējās nostādnes. Vara bija sapratusi, ka pārsteigusies.
Kas notika Latvijā? LPSR Ministru Padome 1955. gada 26. martā pieņēma lēmumu "Par zinātniski izglītojošā darba pastiprināšanu iedzīvotāju vidū". Konstatējot, ka zinātniski izglītojošais darbs ir neapmierinošs un to "izmanto reakcionāri elementi un baznīca", kas aktīvi jaucas padomju pilsoņu dzīvē, Padome lēma izglītojošo darbu pastiprināt, bet aicināja arī pārdomāt, ar ko aizstāt reliģiskos rituālus, saprotot, ka, nepiedāvājot alternatīvu, neko izskaust neizdosies. Nekā konkrēta, taču šis lēmums pieļāva dažādas pilsoņu un iestāžu iniciatīvas. Pirmās sarosījās komjaunatnes organizācijas. 1955. gadā Latvijā sāka rīkot "komjauniešu kāzas", kad ieraksts civilstāvokļa reģistrācijas dokumentos notika ne vairs kādā drūmā kabinetā, bet kultūras namos un klubos, svinīgi un publiski, parasti vairākiem pāriem reizē un ar viesībām. Pie kaimiņiem igauņiem svinīgas laicīgo kāzu ceremonijas sākās tikai 1958. gadā, toties vasaras Padomju Jaunatnes dienas tur pirmo reizi notika 1957. gadā, kamēr Latvijā – gadu vēlāk. Jaunatnes dienu jēga bija aizstāt baznīcas iesvēti, līdzīgi tas bija ar pilngadības svētkiem, kas Tukuma un Dobeles rajonos tika organizēti jau 1955. gada vasarā. Drīz arī bērnu dzimšanas apliecības sāka izsniegt svinīgos apstākļos.
Tādējādi Dikļu skolas direktores Melānijas Bukavas aicinājums bija gluži loģisks un laikmeta garam atbilstošs. Varam tikai minēt, vai tā patiesi bija viņas pašas ideja vai arī viņu uz to kāds pamudināja. Padomju varas iestādes palaikam pielietoja taktiku, ka politikas iniciatīvas tika realizētas, it kā atbildot uz darbaļaužu vēlmēm. Tā paša 1958. gada vasarā Dikļu kapos jau bija noticis "sēru mītiņš", kur tika pieminēti visi iepriekšējā gadā mirušie ciema iedzīvotāji. Melānija tur aktīvi piedalījās, un pasākumu atspoguļoja gan vietējā, gan centrālā prese. Svarīgākais, ka nākamajā gadā laicīgi kapu svētki jau notika daudzviet Vidzemē un šur tur Kurzemē, par to rakstīja prese, atzīmējot, ka bez garīdznieku līdzdalības nav mazāk svinīgi, un aicinot to attīstīt kā jaunu tradīciju. Vēlākajos gados tā arī notika. Sākotnēji tos vairījās saukt vienkārši par kapu svētkiem, jo tie tomēr asociējās ar baznīcu. Izlīdzējās, liekot "kapu svētkus" pēdiņās, saucot par "sabiedriskajiem kapu svētkiem" vai "mirušo atceres dienām". Pasākumus organizēja pašvaldības, un tos vienmēr atklāja vietējās izpildkomitejas vai ciema padomes priekšsēdētājs. Visbiežāk pasākums sākās ciema vai mazpilsētas centrā ar sekojošu gājienu uz kapsētu, kur uzstājās citi runātāji. Baznīcas kapu svētki tika pieļauti, bet bija atbīdīti uz vēlāku laiku rudenī. Igaunijā pirmie laicīgie kapu svētki notika 1960. gadā, un, jā, kapu svētki ir viena no tradīcijām, kas mums ar igauņiem ir kopīga.
Kapu svētki un jaunās padomju sadzīves tradīcijas kopumā vairākus gadus palika pašvaldību pārziņā, un nekādas centralizētas vadības, ko savā vēstulē bija ierosinājusi Bukava, nebija. Visaktīvākā institūcija padomju tradīciju ieviešanā Latvijā bija nevis Kultūras, bet Latvijas PSR Komunālās saimniecības ministrija – acīmredzot tāpēc, ka tās pārziņā bija sadzīves organizēšana un līdz ar to arī "sadzīves tradīcijas". Latvija un Igaunija bija pirmrindnieces jauno tradīciju attīstīšanā visā PSRS mērogā, taču šī attīstība sākotnēji bija diezgan stihiska. Līdzekļu, ko ieguldīt, arī nebija. Kaut ko noskatīja kaimiņu ciemā, kaut ko izlasīja preses publikācijās. Presē par to rakstīja diezgan daudz, pasākumu rīkotāji dalījās, kā tagad saka, ar "labās prakses" piemēriem. Šķiet, ka Latvijas iestādes gaidīja norādi no Maskavas. Tāda parādījās tikai 1964. gadā, kad 6. jūnijā LPSR MP pieņēma "Nolikumu par padomju sadzīves tradīciju ieviešanas un reliģisko kultu likumievērošanas kontroles komisijām". Līdzīgs akts Krievijā bija pieņemts dažus mēnešus agrāk. Komisijas bija jāveido pašvaldībās, un tām vajadzēja gan uzraudzīt reliģiskās iestādes, gan rūpēties par padomju tradīciju ieviešanu.
Ar jaunu bēru ceremoniju rituālu attīstīšanu klājās visgrūtāk. Pirmkārt, jau tāpēc, ka Melānijai Bukavai ir taisnība – kapi ir baznīcas pēdējais bastions. Bēru rituāli ir viskonservatīvākā rituālu daļa. Tie mainās vislēnāk, un padomju iestādes to zināja. 1970. gadā, ja ticam padomju statistikai, trīs ceturtdaļas no visām bērēm Latvijā jau bija sekulāras, desmit gadus agrāk – tikai ap 60%. Sekulārās kāzas ieviesās daudz straujāk. Viena problēma bija mūzika. Bērēs vai kapu svētkos spēlēja "Maza biju, neredzēju" un "Saulīt' tecēj' tecēdama" un kaut ko no klasikas, piemēram, Hendeļa "Lascia ch'io pianga" no operas "Rinaldo", taču laikmetīga sēru dziesmu repertuāra nebija, jo komponistiem tādu radīt nebija izdevīgi. Viņu ienākumi bija atkarīgi no izpildīšanas biežuma uzskaites, bet radio un koncertos bēru dziesmas nespēlēja, savukārt privātpersonu bērēs – neuzskaitīja. 1960. gadā Komponistu savienība rīkoja sadzīves dziesmu konkursu, bet tajā tika pieteiktas tikai dažas bērēm piemērotas dziesmas. Bērēs lasīja dzeju, atkal klasiku, kā Plūdoņa "Rekviēmu" un tautas dziesmas, riskējot, ka tur kāds saskatīs reliģijas ietekmi. Specializēti un cenzūras akceptēti dzeju krājumi parādījās samērā vēlu. 1974. gadā iznāca krājums "Atvadoties" Ziedoņa Purva redakcijā, vēlāk arī daži citi. Sēru ceremoniju vadītāja profesija nepastāvēja līdz pat sešdesmito gadu vidum, bet arī pēc tam cilvēku, kam tas bija pamatdarbs, bija diezgan maz. Sākotnēji bēru vadīšana vispār bija sabiedrisks pienākums, vēlāk to kā blakus darbu uzņēmās cilvēki ar piemērotām prasmēm – skolotāji, kultūras namu darbinieki un mazāk noslogoti aktieri. Kad izveidojās Tautas kultūras universitāšu tīkls, dažās bija sadzīves tradīciju fakultātes, kur kaut ko noderīgu varēja apgūt arī bēru vadītāji. Pirmais sēru ceremoniju vadītāju seminārs notika Cēsīs 1965. gadā, vēlāk tas jau kļuva par ikgadēju pasākumu. Tā arī pamazām izveidojās sekulārā bēru rituāla pamatscenārijs, kādu to pazīstam tagad. Nozīmīgs komponents ir sēru runa. Par tās uzbūvi padomju laiku beigās jau bija diezgan daudz literatūras un dažādu "metodisko materiālu". Daži no tur atrodamajiem padomiem – mākslīgi neraudināt bēriniekus un nedeklamēt vienus un tos pašus salkanos dzejolīšus visur un vienmēr – varētu būt noderīgi vēl šodien, jo "[..] sēru ceremoniju vadītājs nav nekāds apstāvētājs vai aplasītājs, kurš tikai prot atkārtot vienu un to pašu neskaitāmas reizes. Sēru ceremoniju vadītājs ir radošs darbinieks, cilvēks, kas meklē tūkstoš variācijas vienai un tai pašai tēmai. [..] runas uzdevums panākt, lai bīstamais nervu sasprindzinājums tiktu vājināts, vēršot piederīgo uzmanību uz pārdomām par mirušā dzīvi, par viņa piemiņas saglabāšanu" [2].
Ja sekulārie kapu svētki pēc neatkarības atjaunošanas ir gandrīz atmiruši (tādi tiek noturēti ļoti reti un ar niecīgu apmeklējumu), tad sekulāras bēres ir izplatīta prakse, tāpat kā citās valstīs, kas oficiālu ateismu nav piedzīvojušas. Vai pie tā nonāktu arī tad, ja padomju okupācijas vispār nebūtu bijis? Protams. Sekularizācija bija Latvijas sabiedrības realitāte arī pirms 1940. gada un, ja tā tikpat kā neskāra bēres, tad lielākoties tāpēc, ka Latvijā līdz tam bija tikai viena kapsēta, kur apbedīja cilvēkus, kas formāli nepiederēja ne pie vienas draudzes (un tādu bija ļoti maz), tautā saukta par "bezdievju" vai "pagānu kapiem". No 1929. gada pēc Raiņa apbedīšanas tos sāka saukt par Raiņa kapiem. Visus pārējos glabāja draudžu kapos un līdz ar to – kristīgi. Nevar zināt, vai tā būtu tuvinieku izvēle, ja viņiem būtu plašākas izvēles iespējas. Igauņu kolēģi mēdz jokot, ka Igaunijā padomju laikā kapsēta izglāba baznīcu, jo kapi bija vienīgā vieta ārpus dievnama sienām, kur baznīcas darbība tika atļauta, kaut ierobežotā veidā un pakāpē. Vai to pašu varētu teikt par Latviju? Domāju, ka ne, jo mēs nekad neesam bijuši tik sekularizēta sabiedrība kā ziemeļu kaimiņi. Taču kapsēta ir pēdējā līdzsvarotāja. Ja politiskās tribīnēs un plašsaziņas līdzekļos sabiedrības laicīgās un reliģiskās grupas mēdz palaikam strīdēties, kapos visi ir mierīgi.
[1] "Dievu cēlāji" (богостроители) bija kustība 20. gs. sākumā un pirmajos padomju gados ar mērķi nevis pilnībā noliegt kristietību, bet piemērot to komunisma celtniecības vajadzībām, pārņemot sociālās mācības elementus, laiciskojot rituālus u. tml.
[2] Šteinbrika, I. Sēru runas uzbūve. Vēlreiz par tradīcijām. Rīga, 1970, 77. lpp.
0