Kā jau visi zina, 8. maijā tika ievēlēts divsimt sešdesmit septītais Romas Katoļu baznīcas pāvests, Romas bīskaps un Vatikāna valsts galva. Tas ir Roberts Frānsiss kardināls Prevosts, kas pieņēmis Leona XIV vārdu. Kad konklāvā top skaidrs, ka nepieciešamās divas trešdaļas balsu kāds no kardināliem saņēmis, viņam formāli jautā, vai viņš piekrīt pieņemt pāvesta amatu. To apliecinot, viņš kļūst par pāvestu. Leons XIV noturēja pirmo misi amatā jau piektdien turpat Siksta kapelā, kardinālu lokā, taču inaugurācijas mise Svētā Pētera bazilikā notiks tikai 18. maijā, un tās parasti apmeklē arī valstu vadītāji no visas pasaules. Tā būs laba iespēja viņiem atkal satikties.
Kā strādā konklāvs?
Kardinālu konklāva mērķis nav ievēlēt perfektu cilvēku par perfektu pāvestu. Visi labi apzinās, ka tas nav iespējams. Obligātie priekšnoteikumi pāvesta ievēlēšanai vispār ir tikai divi un pieticīgi – tam jābūt vīrietim un kristītam katolim. Tomēr kardināli gandrīz vienmēr ievēl kādu no sava vidus. Citādi ir gadījies tikai sešas reizes baznīcas vēsturē, kopš kardinālu institūcija pastāv, un pēdējā reize bija četrpadsmitajā gadsimtā, kad ievēlēja Urbānu VI, un arī viņš bija bīskaps. Katoļu baznīcas doktrīna nemāca, ka pāvestu ieceļ Svētais Gars. Gan elektori, gan daudzi katoļu baznīcai piederīgie lūdz pēc Svētā Gara vadības šajā procesā, bet vēlēšanās piedalās konkrēti cilvēki, kuru mērķis ir izvēlēties labāko no iespējamā šim konkrētajam laikam un baznīcas vajadzībām. Vēlēšanu iznākums, pirmkārt, liecina par to, ko kardināli elektori uzskatījuši par svarīgākajiem jautājumiem, kam baznīcai būtu jāpievēršas, un kādas kandidātu kvalitātes, pieredzi un talantus ir meklējuši. Kādas tās varētu būt?
Viņi var raudzīties pēc cilvēka, kam ir liela praktiska pieredze draudzes darbā, pēc kāda, kas pazīst melno mācītāja maizi – gadiem ilgi uzklausījis grēksūdzes, kristījis, laulājis un apbērējis, mierinājis un disciplinējis. Ganu, kas ož pēc savām avīm. Starp kardināliem ir arī tādi, kas mācītāja amatā ir kalpojuši labi ja pāris gadus kaut kad jaunībā. Vai viņi sapratīs ierindas priestera problēmas?
Vai viņam ir vadības pieredze kā lielas diecēzes bīskapam? Būt par bīskapu jebkurā baznīcā, ne tikai katoļu, ir viens no ķēpīgākajiem darbiem, ko varu iedomāties. Jātiek galā ar finanšu problēmām, sadzīvošanu ar laicīgajām varām un citādi ticīgajiem, publisko domu, skolām un misijām, pārraugāmo priesteru niķiem, stiķiem un teoloģisko uzskatu īpatnībām un, nedod Dievs, priesteriem pedofiliem un jebkādiem citiem satricinājumiem.
Varbūt baznīcai vajadzīgs kāds, kas spēj aizraut un iedvesmot, ja baznīca šķiet kļuvusi pārāk rutinizēta un remdena? Kāds, kas var uzrunāt un aizsniegt daudzus cilvēkus un dažādas demogrāfiskās grupas? Skaidrot saprotamā valodā sarežģītus teoloģiskos jēdzienus? Pārliecināt, ka tas viss ir svarīgi arī modernajai pasaulei? Misionārs un evaņģelizētājs?
Nav nekāds noslēpums, ka Romas Katoļu baznīcas finanses ir bēdīgā stāvoklī, īpaši apdraudētas ir darbinieku pensijas. Vajadzīgs kāds, kas spētu to atrisināt? Pāvestam nav jānodarbojas ar grāmatvedību, bet jāspēj iesaistīt cilvēkus, kuri saprot, kas jādara, lai nebūtu jāķeras pie galējiem līdzekļiem un jāizpārdod Vatikāna muzeju dārgumi.
Varbūt vajadzīgs diplomāts? Dzīvojam nemierīgā pasaulē, un arī pašā katoliskajā baznīcā problēmu un domstarpību netrūkst. Franciska valdīšana bija visnotaļ dramatiska, brīžam pat haotiska. Viņš pats to atzina. Konklāva balsojums ir ne tikai par jauna pāvesta kandidatūru, kaut kādā ziņā tas ir arī iepriekšējā pāvesta darbības novērtējums. Vai viņi vēlas Franciska turpinājumu vai gluži otrādi? Iespējams ir arī turpinājums, bet citādā formātā. Kā sacīts Vecās Derības Salamana Mācītāja grāmatā (3:5): "Savs laiks akmeņus mest, un savs laiks tos salasīt." Tā vien šķiet, ka kardināli ir cerējuši uz kādu, kas akmeņus salasīs. Viena no svarīgākajām pāvesta funkcijām ir būt par augstāko arbitru, kas izlemj grūtos jautājumus, kad citi nevar vienoties. Tas attiecas tiklab uz garīgajām, kā administratīvajām lietām.
Varbūt nepieciešams drosmīgs reformators? Modernizētājs? Vai dziļš teologs, kāds bija Benedikts XVI? Sociālo jautājumu izpratējs, vajāto un trūcīgo aizstāvis? Varbūt – kanonisko tiesību eksperts, kas garantētu, ka visi lēmumi tiek pieņemti saskaņā ar baznīcā pieņemto kārtību? Ļoti iespējams, ka pēdējais aspekts šobrīd ir ļoti svarīgs, jo jāatzīst, ka tā nebija Franciska stiprā puse.
Izaicinājumi mūsdienu baznīcai
Ir nereāli sagaidīt, ka visas minētās īpašības piemitīs vienam cilvēkam, bet kardināli var mēģināt atrast labāko kombināciju, vadoties no tā, ko uzskata par baznīcas lielāko izaicinājumu. Ir tādi izaicinājumi, kas attiecas gan uz visu baznīcu kopumā, gan uz konkrētām pasaules daļām. Rietumu pasaulē problēma ir ticīgo skaita samazināšanās un sekularizācija vispār, kā arī mācītāju trūkums. Kā ar laicīgo pasauli vispār sarunāties un sadarboties? Latīņamerikā katoļu baznīca masveidīgi zaudē locekļus, tiem pārejot uz protestantu, īpaši Vasarsvētku kustības baznīcām. Āzijā izaicinājums ir starpreliģiju dialogs, katoļiem labāk vai sliktāk sadzīvojot ar hinduistiem, budistiem, musulmaņiem un visiem pārējiem. Toties tur katoļu skaits strauji pieaug, kas ir viens no iemesliem spriedumiem, ka varbūt bija pienācis laiks pāvestam no Āzijas. Āfrikā galvenās problēmas ir nabadzība un slimības, lokālie kari un ticīgo vajāšana, kā arī konkurence ar islāmu.
No baznīcas kopīgajiem izaicinājumiem minēšu tikai trīs. Milzīga problēma ir joprojām neizskaustā bērnu seksuālā izmantošana. Seksuālā vardarbība vispār, jo no tās ir cietuši ne tikai bērni, bet arī semināristi, mūķenes un parastie draudžu locekļi. Nekas cits tā nav grāvis baznīcas reputāciju, un daža laba diecēze ir nonākusi tuvu bankrotam, maksājot kompensācijas seksuālās vardarbības upuriem. Iepriekšējie pāvesti ir centušies kaut ko risināt, bet acīmredzot stipri nepietiekami. Katram no viņiem te ir, ko pārmest; par senākiem pāvestiem mēs vienkārši neko nezinām. Par šo runājot, "izaicinājums" skan pārāk politkorekti. Runa ir par derdzīgiem noziegumiem, ko baznīca ilgstoši ignorējusi, un daudzi katoļi gaida pāvestu, kas rīkosies ar dzelžainu roku.
Ja jau runājam par finansēm, dažām diecēzēm klājas labāk nekā citām, bet kopumā nav labi. Tur, kur katoļi ir turīgi un var daudz ziedot, viņu nav daudz, bet, kur ir daudzi, tie lielākoties ir nabagi. Katoļu baznīca rada ļoti bagātas institūcijas iespaidu, un tai patiešām pieder milzums vērtīgas kustamas un nekustamas mantas, tikai baznīcas aktīvi ir lielākoties nelikvīdi, kas nepalīdz ikdienas vajadzībās. Turklāt to visu vajag uzturēt, restaurēt un apsargāt, kas izdevumus tikai palielina.
Visbeidzot, arī apzinoties, ka pilnīgas vienotības katoļu baznīcā nav bijis nekad, jāatzīst, ka patlaban tā piedzīvo saasinājumu, kas jau sniedzas ārpus normālas un pat vēlamas teoloģisko viedokļu daudzveidības. Gan Franciska, gan agrāko pāvestu enciklikas izdotie dokumenti, tāpat arī Vatikāna II koncila (1962–1965) lēmumi tiek kritizēti un apšaubīti pat ļoti asos vārdos. Ko ar to darīt – tas būs viens no lielākajiem pāvesta izaicinājumiem.
Ko izvēlēties – liberālo vai konservatīvo?
Viedokļi par to, kas baznīcai ir akūti risināmās problēmas un ko ar tām iesākt, atšķiras. Taču kardināliem nākas vienoties, un šajā reizē viņi to paveica ātri, 24 stundās. Negaidīti kaut vai tāpēc vien, ka tas bija plašākais konklāvs baznīcas vēsturē, piedaloties 133 kardināliem – tīri praktiski balsošanas procedūrai (pa vienam) vajadzīgs vairāk laika nekā iepriekš. Dūmi no Siksta kapelas skursteņa otrās dienas vakarā parādījās pāris stundas agrāk, nekā tika gaidīti. Man šķiet, tā ir laba zīme, jo liecina gan par gribu, gan spēju vienoties. Filma "Konklāvs" radīja iespaidu, ka kardināli ierodas Vatikānā, ieslēdzas un tad tikai sākas spriešana, strīdēšanās un krietna tiesa intrigu. Taču apspriedes, formālas un neformālas, tiek noturētas divu nedēļu garumā, pirms balsstiesīgie kardināli – tie, kas jaunāki par 80 gadiem, – nonāk telpā cum clave – ar atslēgu. Apspriedēs piedalās plašāks dalībnieku loks nekā balsošanā, tās ļauj kardināliem citam citu iepazīt, uzklausīt un saprast nostāju svarīgajos jautājumos, laicīgi pārdomāt savu lēmumu. Filmā redzētais, kā nevienam nepazīstams kardināls ierodas pēdējā brīdi, vēlāk saka vienu visai klišejisku runu un tūlīt tiek ievēlēts, dzīvē ir vienkārši neiespējams.
Jāpatur gan prātā, ka tas, ko pāvesti dara pēc nonākšanas amatā, ne vienmēr atbilst gaidām, viņus ievēlot. Kad 1958. gadā ievēlēja kardinālu Ronkalli – Jāni XXIII, viņš jau bija krietni gados un šķita, ka tas būs pārejas posma pāvests un nekas revolucionārs nav gaidāms. Viņa pontifikāts patiešām bija īss – nepilni pieci gadi. Toties kādi! Jānis XXIII sasauca Vatikāna II koncilu (tas noslēdzās jau nākamā pāvesta Pāvila VI laikā), kas ieviesa vairākas nozīmīgas un radikālas baznīcas reformas. Savukārt iepriekšējais pāvests ar Leona vārdu, Leons XIII, tika uzskatīts par liberālu kandidātu, bet savas valdīšanas gaitā kļuva aizvien konservatīvāks. Tas pats sakāms par visilgāk (32 gadus) valdījušo pāvestu Piju IX.
Viena būtiska atruna. Lietojot no politikas pasaules patapinātos jēdzienus "liberāls" un "konservatīvs", jāapzinās, ka baznīcas gadījumā tie nenozīmē gluži to pašu un, manuprāt, vispār būtu atmetami. Vai tie maz darbojas arī attiecībā uz mūsdienu politiku? No sekulārās pasaules viedokļa raugoties, "liberāli" baznīcas gani ir mēreni konservatīvi, bet "konservatīvie" ir ļoti konservatīvi. Reizēm lieto arī jēdzienus "progresīvs" – par tiem, kas vēlas baznīcu reformēt, un "tradicionāls" – par tiem, kas tiecas atgriezties pie praksēm, kas bija pieņemtas pirms II Vatikāna koncila.
Francisku mēdza dēvēt par progresīvu pāvestu. Viņa pontifikātu raksturo vairākas tēmas. Jau no pirmās dienas varēja ievērot viņa vienkāršību un nepatiku pret ārišķībām. Kad viņš iznāca uz balkona baltajā sutanā bez greznās stolas un apmetņa un teica: "Buona sera!", tajā bija kaut kas atbruņojošs, bet tas arī liecināja, ka tradīcijas viņam neko daudz nenozīmē. Viņš aizstāvēja migrantu tiesības, pievērsa lielu uzmanību ekoloģijai un kopumā pozicionējās kā sociālā taisnīguma aizstāvis. Ļoti daudziem cilvēkiem tas bija svarīgi. Veicinot lielāku sieviešu iesaisti atbildīgos baznīcas posteņos, viņš radīja vienā baznīcas daļā cerību, ka ar laiku tas attiektos arī uz priesterību. Cerības neattaisnojās, bet tradicionālisti tika satracināti. 2023. gadā Francisks apstiprināja deklarāciju Fiducia supplicans, kas atļāva priesteriem svētīt pārus, kas nav laulāti saskaņā ar baznīcas mācību. Tad to sāka skaidrot un interpretēt, ka svētīti tiek cilvēki, bet ne viņu attiecības. Šur tur gan izskanēja aicinājumi pārvērtēt baznīcas nostāju pret homoseksualitāti – ar lielu vairākumu par to bija nobalsojusi, piemēram, Vācijas bīskapu konference vēl 2022. gadā. Francisks bija ļoti atvērts dialogam ar citām reliģijām, bet ne vienmēr ar citādi domājošajiem savā baznīcā. Īsi sakot, Leons XIV no sava priekšteča ir mantojis ļoti sarežģītu saimniecību.
Ko mēs zinām par Leonu XIV?
Jaunais pāvests ir dzimis un audzis Čikāgā vidusšķiras ģimenē. Viņam ir 69 gadi, kas nozīmē, ka pie labas veselības viņa pontifikāts var būt diezgan ilgs. Pēc laicīgās izglītības pāvests ir matemātiķis, pēc teoloģiskās specializācijas – kanonisko tiesību jurists, viņam ir doktora grāds šajā nozarē. Pirms konklāva nācās dzirdēt, ka amerikāņu pāvests ir teju neiespējams, jo ASV jau tā pasaulē ir ļoti daudz varas. Tomēr šķiet, ka citas kardināla Prevosta kvalitātes atsvēra viņa izcelšanos. Turklāt viņš ir ne tikai ASV, bet arī naturalizēts Peru pilsonis, labi pazīst Latīņameriku, kur dzīvojis un kalpojis vairāk nekā divdesmit gadus kā misionārs, pedagogs, draudzes priesteris un vēlāk arī bīskaps. Viņam ir patiešām plaša pieredze dažādās jomās, tostarp viņš ir izslavēts kā teicams diplomāts un poliglots. Bez dzimtās angļu valodas pāvests runā arī spāņu, itāļu, franču un portugāļu valodā un, kā saka sapratēji, runā patiešām labi. Spējot lasīt arī vāciski un, protams, latīniski. Ja pasaulē ir apmēram 1,4 miljardi katoļu, tad ļoti lielu daļu no tiem pāvests var uzrunāt viņiem saprotamā valodā.
Interesants fakts ir tas, ka pāvests ir augustīnietis un bijis Svētā Augustīna ordeņa augstākais vadītājs laikā no 2001. līdz 2013. gadam. Cilvēkmīlestība, tiekšanās pēc garīguma un zināšanām, rūpes par dzīves pabērniem un aktīvs misijas darbs ir visbiežāk uzsvērtās ordeņa iezīmes. Garīgo ordeņu brāļus ne sevišķi bieži ievēl par pāvestiem, bet nu ir jau otrais gadījums pēc kārtas – kā zināms, Francisks bija jezuīts. 2023. gadā Prevosts pārcēlās uz Vatikānu un sāka vadīt vienu no Pāvesta kūrijas (t.i., Vatikāna valdības) nodaļām – Bīskapu Dikastēriju. Tā ir ļoti ietekmīga institūcija, kas pārzina jaunu bīskapu iecelšanu un retumis arī atcelšanu. Ja viena no problēmām pēdējā konklāvā bija tieši tā, ka kardināli cits citu reti satiek un slikti pazīst, tad šajā amatā nākas sadarboties ar ļoti daudziem, un tas varbūt arī nāca par labu vēlēšanās. Prevosts par kardinālu tika iecelts tikai 2023. gada septembrī, viņa kardināla stāžs ir samērā neliels.
Ja šajā izcilajā biogrāfijā var atrast kādas ēnas, tad tās ir ziņas par diviem gadījumiem, kad viņš, cik iespējams spriest, nav rīkojies pietiekami stingri priesteru seksuālās vardarbības lietās. Ne tieši viņus piesedzis, bet nepietiekami izmeklējis. Nezinot visus apstākļus, grūti kaut ko vairāk teikt. Par jaunievēlētā pāvesta viedokli vairākos jautājumos, kas parasti piesaista daudz uzmanības gan baznīcas iekšienē, gan ārpus tās, publiski ir zināms diezgan maz.
Prevosts ir paudis skaidru atbalstu Franciska rūpēm par vides aizsardzību un atzīst, ka klimata pārmaiņas ir reāls drauds un steidzīgi "jāķeras no vārdiem pie darbiem", tāpat viņš ir pārliecināts sinodalitātes aizstāvis, ko pieminēja arī savā pirmajā uzrunā no Pētera bazilikas balkona un sestdienas uzrunā kardināliem. Sinodalitāte būtībā ir princips un prakse (modus vivendi et operandi), ka baznīcā ir nepieciešama koleģialitāte lēmumu pieņemšanā un pārvaldē, iesaistot gan plašāku garīdzniecības, gan laju loku. Vienkārši sakot, pirms būtisku lēmumu pieņemšanas jāuzklausa viedokļi, jāapspriežas un kolektīvi jālemj. Sinodalitāte ir bijusi viena no Franciska pontifikāta raksturīgākajām iniciatīvām.
Kardināls Prevosts ir skaidri izteicies pret sieviešu ordināciju garīgos amatos, taču atbalsta sieviešu virzīšanu administratīvajā kalpošanā. Nav zināma viņa nostāja, vai priesteru celibāts būtu jāpadara par izvēli, nevis obligātu prasību, kā tas ir tagad. Te gan jāpiebilst, ka jautājums attiecas uz Latīņu rita katoļiem. Dažās Austrumu rita katoļu baznīcās priesteri (bet ne bīskapi un kardināli – daži piedalījās arī konklāvā) var būt precējušies. Viendzimuma pāru svētīšanu baznīcā, ko pieļāvuši un atbalstījuši daži viņa amata brāļi, Prevosts nav nosodījis, respektējot Fiducia supplicans, taču viņa nedaudzie senākie izteikumi nav bijuši LGBT+ kopienai draudzīgi. Savukārt pāvesta nostāja reproduktīvās veselības un eitanāzijas jautājumos pilnībā atbilst baznīcas doktrīnai, tas ir, skaidrs "nē" abortiem, kontracepcijai un ārsta asistētai nāvei. Viņš ir stingrs nāvessoda pretinieks. Būdams reģistrēts republikāņu vēlētājs, Prevosts platformā "X" ir gan kritizējis viceprezidentu Vensu, gan retvītojis citus Trampam kritiskus ierakstus. Praktiski visi attiecas uz administrācijas imigrācijas politiku.
Kas gaidāms tālāk?
Lai saprastu, kurp Romas Katoļu baznīca virzīsies Leona XIV vadībā, būs vajadzīgi vairāki gadi. Pagaidām var lūkoties pēc signāliem. Pirmais no tiem ir pāvesta vārda izvēle. Francisks izvēlējās vārdu, kāda iepriekš nebija bijis nevienam pāvestam. Parasti tomēr pāvesti šādā veidā pagodina kādu no saviem priekštečiem un viņu nozīmīgākos nopelnus, šinī gadījumā – Leonu XIII, kurš valdīja no 1878. līdz 1903. gadam un tiek uzskatīts par mūsdienu katoļu sociālās mācības izstrādātāju, raksturojot baznīcu kā sociāli ieinteresētu un sociāli atbildīgu institūciju.
Jaunais pāvests rada apdomīga, mierīga, pat introverta cilvēka iespaidu. "Un Papa Calmo", kā viņu nosauca kāda itāļu avīze. Ģērbies pilnā tradicionālajā tērpā, uz Pētera bazilikas balkona viņš izskatījās cieņpilns, smaidīgs un arī aizkustināts. Savu runu viņš lasīja no papīra. Ne Benedikts, ne Francisks tā nedarīja. Kas zina, vai runa bija jau laikus sagatavota vai tās bija tikai piezīmes, kas tapušas pirms brīža tā dēvētajā Asaru istabā, kur jaunievēlētais pāvests var kādu laiku pakavēties pirms iznākšanas pie tautas. Visas viņa uzrunas līdz šim ir lasītas no papīra, taču pāvests mēdz arī pajokot. Salīdzinot ar savu priekšgājēju, Leons XIV bieži izmanto latīņu valodu – gan lūgšanās, gan svētīšanas vārdos.
Pāvesta pirmā svētruna Siksta kapelā, manuprāt, bija lieliska tiklab pēc satura, kā formas. Strukturēta, precīza un iedvesmojoša. Viņš reflektēja par iespējamajām atbildēm uz Kristus jautājumu mācekļiem: ko cilvēki saka, kas Cilvēka Dēls ir? (Mateja evaņģēlija 16. nodaļā) Ko saka apustulis Pēteris, kas katoļu baznīcā tiek uzskatīts par pirmo pāvestu? Leons XIV atsaucās arī uz II Vatikāna koncila dokumentiem un Ignāciju, vienu no senākajiem baznīctēviem.
Pāvesta "programma" bija nolasāma viņa uzrunā kardinālu kolēģijai 11. maijā. Viņš aicināja turpināt II Vatikāna koncila un pāvesta Franciska iesākto, īpaši atzīmējot Kristus personas centralitāti baznīcas sludināšanā, misiju kā visas kristiešu kopienas kopīgu uzdevumu, tautas dievbijības izpausmju respektēšanu, koleģialitāti, rūpes par vājajiem un izstumtajiem un iesaistīšanos dialogā ar plašāku sabiedrību. Kā tas izpaudīsies praksē, to redzēsim tuvākajos gados.
0