Ko darīt, ja otro populārāko partiju valsts specdienesti publiski atzīst par ekstrēmistisku?
Aizvadītajā nedēļā Vācijas Federālais Konstitūcijas aizsardzības birojs (BfV) paziņoja, ka partija "Alternatīva Vācijai" (AfD) uzskatāma par labēji ekstrēmistisku organizāciju. Runa ir nevis par kādu marginālu grupu, bet par politisku organizāciju, kura pēdējās parlamenta vēlēšanās 2025. gada februārī saņēma 20,8% balsu. Rezultātā parlamentā AfD ir 152 deputātu vietas – vairāk nekā iepriekšējās valdošās koalīcijas līderiem sociāldemokrātiem (120) un koalīcijā strādājušajiem zaļajiem (80): AfD atpaliek tikai no kristīgajiem demokrātiem (208). Šī nav tikai Vācijai specifiska problēma, jo daudzas demokrātijas saskaras ar situāciju, kad demokrātiskās sistēmas sastāvdaļa ar saviem uzskatiem un rīcību var izraisīt sistēmas krīzi vai pat sabrukumu. Latvijas gadījumā var runāt par atbalstu politiskiem projektiem, kurus tur aizdomās par atbalstu vai nu Krievijai, vai autoritāriem režīmiem vispār. Tātad jautājums par to, vai un kā demokrātija var sevi aizsargāt, ir aktuāls arī mums.
Pēdējās desmitgadēs Rietumu demokrātijās galvenais fokuss bijis vērsts uz to, kā šādus politiķus un partijas paturēt ārpus izpildvaras. Tiek lietots īpašs jēdziens – "sanitārais kordons", proti, partiju vairākums vienojas nesadarboties ar partiju vai partijām, kuras tiek atzītas par demokrātiju apdraudošām. Nevarētu teikt, ka kordona stingrība ir bijusi nemainīga, jo, piemēram, Francijā šāda izslēgšana vairs netiek attiecināta uz Marinas Lepēnas "Nacionālo apvienību", Nīderlandē līdzīgi ir ar Gērta Vildersa "Brīvības partiju". Lai kā būtu, uzmanība bijusi koncentrēta uz politiķiem un viņu idejām, nepievēršot uzmanību tam, cik plašu atbalstu bauda šie indivīdi un viņu idejas. Kā sagaidāms, tā bija kļūda, jo var ierobežot kādas partijas darbību, bet ko darīt, ja partiju atbalsta piektā daļa elektorāta? Ne mazāk svarīgi ir tas, cik liels tai ir atbalsts konkrētā sabiedrības daļā. Piemēram, partija "Vox" Spānijā ir "tikai" trešā populārākā un parlamenta vēlēšanās 2023. gada jūlijā saņēma "tikai" 14,2% balsu (iepriekš: 15,1%), arī no deputātu skaita viedokļa tā ir "tikai" trešā lielākā (52 deputāti pret konservatīvās "Tautas partijas" 88 un sociālistu 120), tomēr būtiski, ka "Vox" ir populārākā partija starp vīriešiem vecuma grupā līdz 25 gadiem [1].
Jāuzsver, ka šajā tekstā ir runa tieši par valsts iestāžu vērtējumiem un lēmumiem, nevis par kāda subjektīvo viedokli. Indivīds šādā izpratnē ir izdevīgākā pozīcijā – ieraugot kārtējos partiju reitingus vai vēlēšanu rezultātus, mēs varam šausmināties par to, cik daudz līdzcilvēku balso neapdomīgi, tomēr ar mūsu šausmināšanos viss arī beidzas. Savukārt valsts varas vērtējumiem/lēmumiem ir konkrētas sekas, kas situāciju sarežģī.
Es neuzskatu ierobežojumus par pareizāko rīcību. Tomēr vēlos vērst uzmanību uz vairākām loģikas kļūdām, ko pieļauj tie, kuri pret politisko ekstrēmismu izturas relaksēti.
Viens no šādas bezrūpības iemesliem ir pārliecība, ka, pirmkārt, viedokļu dažādība demokrātijās ir neizbēgama, otrkārt, ja radikāļi pārkāps formālās vai neformālās sarkanās līnijas (piemēram, fiziski aizskars citādi domājošos), atbildīgās institūcijas tiks ar viņiem galā. Principā tā ir pareiza pozīcija. Mēs neaizliedzam skaļus, pat agresīvus sporta fanus, jo paļaujamies, ka vajadzības gadījumā policija spēs viņus savaldīt. Plašākā izpratnē šāds skatījums nozīmē to, ka varam būt pat ļoti kritiski attieksmē pret politisko varu, valsti un pasauli vispār, tomēr ticam, ka ir kaut kas nemainīgs, stabils. Demokrātiju gadījumā mēs ticam, ka neatkarīga tiesu vara un mediji spēj nobremzēt demokrātijas noslīdēšanu autoritārismā. Nedaudz dzēlīgi izsakoties, šis skatījums man atgādina tos līdzcilvēkus, kuri no sirds lamā Eiropas Savienību un Rietumus, bet nepieļauj domu, ka varētu zaudēt iespēju šādi lamāties vai brīvi pārvietoties ārpus savas valsts. Tātad mēs uzskatām, ka politiskais ekstrēmisms ir jāpiecieš, jo neko TĀDU jau šie radikāļi nespēs izdarīt. Kopumā šāda nostāja ir racionāla, jo nevar dzīvot pastāvīgās aizdomās un stresā. Tomēr vēsture liecina – Vācija, starpkaru Itālija un laiks rādīs, kas tuvākajos gados notiks ASV –, ka līdzsvarojošie mehānismi demokrātijās var arī nenostrādāt.
Cits iemesls tolerantai attieksmei pret ekstrēmistiem un radikāļiem mēdz būt dzīves gudrība "katram mākonim zelta maliņa". "Jā," saka šīs pozīcijas piekritēji, "mums nav pieņemami politiķa X vai partijas Y antisemītiskie izteikumi, tomēr X un Y ir vienīgie, kuri nopietni vēlas ierobežot nelegālo imigrāciju. Jā, mums nav pieņemami šie uzskati, bet mēs piekrītam citiem." Šķiet, nebūtu pareizi saukt Donalda Trampa atbalstītājus par ekstrēmistiem, tomēr "jā, bet" pozīcijas ilustrēšanai labi noder ASV intervijas ar viņiem par Trampa administrācijas pirmajām simt dienām. "Mums nepatīk, kā viņš sevi slavē un vispār uzvedas, tomēr viņš ir vienīgais, kurš var reāli samazināt birokrātiju." "Mums nepatīk Trampa politika pret Ukrainu, bet patīk viņa politika pret Ķīnu." Šāda "jā, bet" konstrukcija attiecas ne tikai uz labējo galu. Eiropā pagājušā gadsimta otrajā pusē netrūka ļaužu, kuri, pat apzinoties PSRS vai komunistiskās Ķīnas ēnas puses, atbalstīja Maskavu vai Mao, norādot, ka plusi esot svarīgāki.
Negrasos šo selektīvo attieksmi bargi kritizēt, jo principā jebkuras vēlēšanas demokrātijā ir balsojums par mazāko ļaunumu. Nekad nav bijis tā, ka mani ir apmierinājis viss redzamais tās partijas, par kuru balsoju, izteikumos un rīcībā. Tātad, ja es šādu kompromisu atļauju sev "parastu" partiju gadījumā, būtu liekulīgi to liegt citiem tikai tāpēc, ka viņu izvēlētie politiķi ir pretrunīgāki un radikālāki. Problēma gan ir tā, ka vēlētājam pašam uzmanīgi jāseko līdzi tam, vai viņa kompromisā mīnusu nesarodas vairāk par plusiem. Radikāļu gadījumā šādas izmaiņas ir nozīmīgākas nekā t.s. pamatstraumes partiju gadījumā. Pamatstraumes partiju gadījumā mīnusi var būt muļķu virzīšana amatos, augstprātība, slinkums un līdzīgas nejēdzības. Savukārt radikāļu, piemēram, AfD, gadījumā daudziem vēlētājiem simpātiskie solījumi ierobežot imigrāciju vienā brīdī izvērsās par solījumiem izsūtīt pat Vācijas pilsonību ieguvušos cilvēkus, ja viņi idejas autoru ieskatā nav gana integrējušies. Citiem vārdiem sakot, radikāļi ir spējīgāki uz krasākiem pavērsieniem, tādēļ viņu atbalstītājiem, kuru atbalsta pamatā ir "jā, bet" modelis, jābūt īpaši modriem. Latvijas gadījumā tas nozīmē, ka var, protams, veikt t.s. protesta balsojumu – apzināties, ka daudz no solītā ir blēņas, tomēr "viņi vismaz sauc lietas īstajos vārdos" –, bet ir jāseko līdzi tam, vai konkrētās partijas retorikā neparādās naida kurināšana.
Modeļa "jā, bet" atzars ir viedoklis, ka radikāļu grupā, protams, ir ekstrēmisti, bet ir arī "normāli cilvēki". Arī tas kopumā uzskatāms par racionālu apsvērumu, jo ikvienā partijā ir "normāli cilvēki" un indivīdi ar ētikas vai kognitīvo spēju kropļojumiem. Radikāļu gadījumā problēma gan ir tā, ka tie ar izkropļojumiem ir īpaši dīvaini un potenciāli bīstami.
Te mēs nonākam līdz trešajam bieži dzirdētajam iemeslam, kādēļ uz ekstrēmisma robežas balansējošas grupas var pieciest demokrātijas vārdā. Proti, šādas grupas esot radikālas vai pat ekstrēmas, kamēr nav saskārušās ar reālas varas atbildību. Daudzos gadījumos tā tiešām ir. Eiropā šajā kontekstā kā piemēru visbiežāk min Itālijas premjerministres Džordžas Meloni partiju "Itālijas brāļi", kura vismaz daļēji ir evolucionējusi no neofašistiskās "Itālijas sociālās kustības", kas noteiktā savas pastāvēšanas periodā nevairījās no vardarbības kā politiska instrumenta. Problēma tāda, ka arī te ir nepieciešama rūpīga sekošana līdzi radikāļu evolūcijai, jo var gadīties, ka ekstrēmāko ideju un biedru nobīdīšana malā ir tikai taktisks manevrs. Jau pieminētā Lepēna un viņas partija arī vairs netiek uzskatīta par antisemītisku vai rasistisku, tomēr "ARTE.tv" pērn demonstrētajā filmā redzams, ka partija turpina uzturēt abpusēji izdevīgus kontaktus ar radikālām grupām. Īsi sakot, politisko radikāļu tolerēšana paģēr visnotaļ lielu piepūli arī tiem, kuri uzskata, ka demokrātijas vārdā šī pieciešana ir vēlama.
Mēģināšu rezumēt savu attieksmi, balstoties lasītajā par starpkaru Latviju. Apzināti izvēlos periodu pēc 15. maija apvērsuma, tātad situāciju, kad varai nebija jārēķinās ar parlamentārās demokrātijas aizstāvjiem. Ir redzams, ka aizliegšana vien neko daudz nedod. Kad vietējiem nacionālsociālistiem (Erharda Krēgera grupai "Bewegung") atsacīja politiskas partijas ("Vācbaltiešu nacionālā partija") reģistrāciju, viņi darbojās kā nevalstiskas organizācijas ("Vācu izglītības biedrība Latvijā", "Vācbaltiešu ceļošanas un sporta biedrība", "Vācu jaunatnes savienība Latvijā", "Vācbaltiešu skautu savienība") [2]. Arī parlamentārās demokrātijas laikā, kad 1925. gada februārī varas iestādes slēdza "Latvju Nacionālo klubu", jau martā tas atdzima kā "Latvju nacionālistu klubs". Vēsturnieki Kārlis Kangeris un Andrievs Ezergailis ir rakstījuši par to, kā autoritārie režīmi Latvijā un Igaunijā centās aizvērt dažādus viņu ieskatā ekstrēmus grupējumus (vapsus, pērkoņkrustiešus u.c.). Tomēr šo ideju nesēji nekur nepazuda un atkal parādījās 30. gadu nogalē – nacistu okupācijas laikā [3]. No otras puses, ja vara uzskata, ka tomēr kāda grupa ir jāaizliedz vai citādi jāiegrožo, to nedrīkst darīt, aprobežojoties ar paziņojumiem. 1935. gada septembrī Latvijā notika tiesas process pret vietējiem nacistu faniem, un pats Politiskās policijas priekšnieks Jānis Fridrihsons tiesā atzina, ka tiesājamo darbība bijusi vērsta uz Latvijas "iznīcināšanu un pievienošanu Vācijai". Kādu sodu šie personāži saņēma? Lielākoties nosacītu, smagākais – trīs vai pieci mēneši cietumā [4]. Kaut kā nenopietni.
Vai demokrātiskā Vācija rīkojās pareizi AfD gadījumā? Pieļauju, ka drošības iestādes un tiesas Vācijā nav tik naivas, lai iedomātos, ka ekstrēmistu statusa piešķiršana AfD būs stāsta beigas. Ticamāk, ka šī rīcība ir vērsta uz to, lai skaidri paustu, ka vismaz daļa no AfD paustajām idejām neatbilst parlamentāras demokrātijas vērtībām. Respektīvi, ir reizes, kad varai jārīkojas kaut vai tādēļ, ka izlikties par beigtu tā nevar, pat ja tas neko fundamentāli neatrisina. Jo parlamentārās demokrātijas vērtības, izrādās, nav prioritāras nevis tūkstošos vai desmitos tūkstošu mērāmai minoritātei, bet faktiski piektajai daļai Vācijas elektorāta. Piektā daļa nav nedz trešā daļa, nedz puse, tomēr par minoritāti nosaukt to ir grūti. Situatīvi (ne saturiski, jo šīs partijas nav salīdzināmas) man tas atgādina partiju "Saskaņa", kura ilgstoši bija populārākā partija Latvijā (Saeimas vēlēšanu rezultāti: 2010. gadā – 26%, 2014. – 23%, 2018. – 19%). Citas partijas vienojās "Saskaņu" nelaist pie varas nacionālā līmenī. Galu galā "Saskaņa" piedzīvoja norietu – acīmredzot partijas līderu kļūdu rezultātā, nevis tāpēc, ka to kāds būtu aizliedzis vai ierobežojis. Nu uz tās drupām ir radušies vairāki citi politiskie projekti, un, iespējams, tehnoloģiski tas citām partijām ir ērtāk, ja mērķis ir turpināt nepieļaut nonākšanu pie varas nacionālā līmenī. Tiktāl skaidrs. Tomēr "Saskaņas" vēlētājs nekur nav pazudis. Tādēļ, ja runājam par noteiktu ideju kopumu, kuru "Saskaņa" pārstāvēja, nekas nav beidzies. Ar to ir jārēķinās.
Noslēgumā nevaru liegt sev prieku piebilst, ka Vācijas dienestu rīcībā pareizā ir vairāk nekā nepareizā kaut vai tāpēc, ka AfD histēriski aizstāv Trampa administrācijas pārstāvji.
[1] The Economist. 2025. gada 19. aprīlis. 19. lpp.
[2] Vācbaltieši Latvijā (1918–1941). LU Akadēmiskais apgāds, 2016, 76. lpp.
[3] Kangeris, Kārlis. Igaunijas Zemes pašpārvalde pirms 1942. gada 7. marta reformas: skatiens no Latvijas. Ezergailis, Andrievs. Collaboration in German Occupied Latvia: Offered and Rejected. / Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti 11. sējums, LVIA, 2004.
[4] Vācbaltieši Latvijā (1918–1941). LU Akadēmiskais apgāds, 2016, 100.–101. lpp.
0