Kas var notikt valstī, kuras iedzīvotājiem gadu gaitā sakrājies smags savstarpējs aizvainojums un netrūkst viegli iegūstamu ieroču?
Nav noslēpums, ka eksperti nelabprāt atzīst savas kļūdas vai nezināšanu. Tādēļ bija patīkami vērot, kā Tuvo Austrumu reģiona lietpratēji (vismaz BBC un DW informatīvajās programmās) publiski atzīst, ka ir pārsteigti par Sīrijā notiekošo. Proti, neviens neesot varējis iedomāties, ka Bašara al Asada režīms kritīs, turklāt tik strauji (27. novembris–8. decembris). Tas ir patīkams apliecinājums nojautai, ka autoritāri režīmi, neraugoties uz savu šķietamo nesatricināmību, var būt trausli. Tomēr Asada krišana nenozīmē, ka kaut kas līdzīgs var sagaidīt autoritāros režīmus Venecuēlā vai Irānā. Vai Krievijā. Sīrijas gadījums ir specifisks kaut tādēļ, ka Asada režīms nekontrolēja visu valsts teritoriju un režīma pretinieki nebija vis mierīgu protesta demonstrāciju dalībnieki, bet bruņoti cilvēki ar kaujas pieredzi.
Lai kā arī būtu, Asada režīma krišana neapšaubāmi ir labs notikums. Tajā pašā laikā ir nepatīkama déjà vu sajūta. 2011. gadā militāras sacelšanās rezultātā tika gāzts Lībijas diktators Muamars Kadafi. Salīdzinot ar Asadu, Kadafi bija harismātisks un no ideoloģiju vēstures viedokļa interesantāks cilvēks, tomēr brutāls savas tautas apspiedējs, tādēļ diez vai bija daudz tādu, kuri nožēloja Kadafi nogalināšanu bez tiesas un īpaši nežēlīgā veidā. Ko režīma sabrukums nozīmēja Lībijai? Valsts teritoriju kontrolē vismaz divi savstarpēji naidīgi grupējumi. Katrs kontrolē savu reģionu, turklāt šāds status quo grupējumu līderus, šķiet, patiesībā apmierina. Būs pagājuši gandrīz 14 gadi kopš diktatora nāves, bet valsts ir saskaldīta un nestabila. Tāpat nepatīkama paralēle ir tā, ka Lībijā – līdzīgi kā Sīrijā – diktatora gāzējus atbalsta dažādas valstis ar atšķirīgām savtīgām interesēm. Faktiski mēs redzam tos pašus spēlētājus – Turciju, Apvienotos Arābu Emirātus un Krieviju. Šķiet, vienīgā atšķirība, ka Lībijā nelien iekšā Irāna, savukārt Sīrijā – Ēģipte.
Cits iemesls bažām ir ietekmīgākais spēks Sīrijas opozīcijā Hajat Tahrīr aš Šām (HTS). Jā, grupējums gan esot islāmisti, savulaik saistīti ar "Al Kāidu" un atzīti par teroristiem, bet viņi esot kļuvuši mērenāki un ne tik agresīvi. Tieši to pašu lasīju, kad talebans atgriezās pie varas Afganistānā. Salīdzinot ar valdīšanas pirmo posmu 1996.–2001., tas vairs neesot "tas talebans", turklāt sākumā, 2021. gadā, talebans tiešām apgalvoja, ka, piemēram, neierobežos sieviešu tiesības. Solījumi tika pildīti labi ja gadu: talebans ir tikpat agresīvs un tumsonīgs. Neredzu iemeslu uzskatīt, ka ar HTS būs citādi. Vienīgais, kas izbrīna – kāpēc Rietumu eksperti (vai "eksperti") šo līdzību ar talebanu ignorē.
Var iebilst, ka Sīrijā HTS nav vienīgais grupējums ar militāriem resursiem. Tā ir, tomēr problēma, ka salīdzinoši simpātiskākais spēks – kurdi – galvenokārt ir ieinteresēti saglabāt kontroli pār teritorijām Sīrijas ziemeļos un ziemeļaustrumos, no kurām Turcija un Turcijas atbalstītie grupējumi (Sīrijas Nacionālā armija) cenšas kurdus izspiest. Raksturojot bruņotās grupas Sīrijas dienvidos, "The Economist" (14. decembra numurs) piezīmē, ka tām ir "reputation of crime and thuggery" ("noziedznieku un slepkavu reputācija"). Īsi sakot, manuprāt, ir ļoti pārsteidzīgi cerēt, ka pēc Asada krišanas Sīrijā izveidosies Rietumu izpratnē demokrātisks režīms, kurš, atšķirībā no Asada, nepārpludinās Rietumus ar narkotikām (kaptagons ) vai bēgļiem.
Komentāros par Sīrijā notiekošo nereti izskan, ka tas esot pazemojums un zaudējums Putina režīmam. Šaubos. Iekšpolitiski Kremlis to jau ir puslīdz veiksmīgi pārdevis, tātad diez vai Sīrijas zaudēšana liks fašismā aizrautīgi slīkstošajai Krievijas sabiedrībai apšaubīt Putina politiku. Cik saprotu, Krievijai būtu ļoti nepatīkami zaudēt militāro bāzi Tartūsā, jo no šīs ostas Vidusjūras krastā Kremlim bija ērti īstenot savu visnotaļ aktīvo politiku Āfrikā. Tomēr, atklāti sakot, Kremļa čomu liktenis Āfrikā mani neinteresē, un daudz paliekošāks efekts būtu, ja Krievija būtu spiesta aizvākt savus militāristus, piemēram, no Abhāzijas vai Kirgizstānas.
Ja paliekam pie novērtējuma, ka šobrīd nav iespējams droši prognozēt, kas tālāk notiks Sīrijā, vai ir tomēr kaut kas, ko Rietumiem derētu saprast? Vispirms, manuprāt, demokrātiskajām valstīm beidzot vajadzētu atteikties no politikas, kuru, pieklājīgi formulējot, izsaka teiciens "maitas gabals, bet mūsu maitas gabals". Te jāatgādina, ka Asadu ģimene Sīrijā valdīja 53 gadu garumā, savukārt Rietumi gan attiecībās ar Bašaru, gan viņa tētuku Hafezu ilgstoši vadījās pēc principa, ka, jā, nekādi demokrāti šie kungi nav, tomēr viņi esot mazākais ļaunums. Raugi, Asadi ir alavīti, tātad "citādi musulmaņi", Asadi konfliktēja ar "Musulmaņu brālību", kas Rietumu acīs bija bonuss: valstī neesot tikuši apspiesti kristieši un druzi (es gan neredzu atšķirību, vai cilvēku spīdzina viņa reliģiskās vai politiskās pārliecības dēļ). Te kontekstam var pieminēt, ka savulaik satraukumā par Irānā notiekošo Rietumi kā mazāko ļaunumu un pretsvaru Irānai Irākā atbalstīja Sadamu Huseinu… Agri vai vēlu šie mazākie ļaunumi sāk savus "konstruktīvo attiecību" partnerus Rietumos ignorēt. Pēdējo gadu laikā Rietumi, jo īpaši Vācija, kāpj uz šiem pašiem grābekļiem attiecībās ar Azerbaidžānā valdošo Alijevu ģimeni un arī ar citām Centrālāzijas valstīm. Krievijai alternatīvi fosilā kurināmā piegādātāji ir kārdinoši, tomēr ilgtermiņā (pat vidējā termiņā) šī cena nav to vērta. Būtu labi, ja Rietumiem beidzot pielēktu, ka autoritārus tipāžus nevar pieradināt.
Otrajai mācību stundai vajadzētu būt šādai: ja jūs (Francija, Lielbritānija, Itālija, ASV u.c.) koloniālās sistēmas sabrukšanas laikā esat kretīniski sazīmējuši jauno valstu robežas, iekļaujot tajās pārāk atšķirīgas etniskās un reliģiskās grupas, tad neiedomājieties, ka spēsiet šajās valstīs notiekošo reāli ietekmēt. Tā tas ir Sīrijā, Somālijā, Kongo un citur. Es neuzskatu, ka Rietumi ir vainīgi pie visa mūsdienu Āfrikā vai Āzijā notiekošā, tomēr Rietumu spēja savulaik ielikt tur bumbas ar laika degli ir sliktā nozīmē apbrīnojama. Manā skatījumā Rietumu neveiksmju cēlonis ir nevis labas gribas trūkums vai vājums, bet tas, ka Rietumi nesaprot pretējo pusi. Piemēram, es varu iedomāties, ka Francija, kura vēlas ietekmēt situāciju Čadā, nesaprot, kā iesaistīto motīvus šajā valstī ietekmē sarežģītā cilšu, klanu un subklanu attiecību sistēma (rekomendēju divus tekstus par Čadu un Eritreju). Bet kurš tad šādus dīvainus veidojumus savas ērtības labad savulaik izveidoja? Rietumi paši. Tātad labākais, ko Rietumi var darīt – tostarp Sīrijā –, ir sniegt palīdzību, ciktāl runa ir par cilvēktiesībām, bet, dieva dēļ, nebāzties ar priekšlikumiem par to, kā pareizi veidot politisko sistēmu. Visa islāma pasaules vēsture liecina, ka tajā vienmēr bijušas spraigas diskusijas starp dažādiem reliģiskiem un reliģisko tiesību strāvojumiem. Umajādu dinastiju ar galvaspilsētu Damaskā nomainīja abasīdu dinanstija (Bagdāde), Hanbali skola joprojām strīdas ar Hanafi skolu. No malas tur nav jājaucas iekšā.
Visbeidzot – ja kāds Eiropā iedomājas, ka nu mājup dosies vairāki miljoni no Sīrijas atbraukušo, viņš alojas. Pirmkārt, tā vispār nenotiek (un nenotiks arī ar Ukrainas bēgļiem), otrkārt, varas maiņa var izraisīt citu prombraucēju (piemēram, Sīrijas šiītu) plūsmas.
0