Mūsdienās arvien vairāk cilvēku iegūst ne tikai vidējo, bet arī augstāko izglītību. Vai tas ir uzlabojis mūsu spriešanas spējas? To, kā mēs izturamies cits pret citu, pret vidi?
1960. gadā koledžas izglītība bija 8% amerikāņu, bet šobrīd (vecuma grupa virs 25 gadiem) tāda ir 40% [1]. Man šķiet, ka nav nepieciešams tērēt laiku, pierādot, ka šāds diplomu skaita kāpums nav padarījis ievērojami jēdzīgāku nedz politiku, nedz biznesa vidi vai to, kā cilvēki pavada savu brīvo laiku. Izsakoties nedaudz žultaini, amerikāņi kļūst arvien izglītotāki, bet tas viņiem nekādi netraucē uzskatīt, ka Jēzus Kristus otrā atnākšana notiks vēl līdz 2050. gadam. 2010. gadā tā "Pew" aptaujā atbildēja 41% respondentu, starp evaņģēliskajiem kristiešiem – 58%. Jāpiezīmē, ka situācija ir līdzīga arī citos pasaules reģionos.
Kādu laiku man šķita, ka šāda pretruna skaidrojama ar to, ka izglītība tiek uztverta ne tik daudz kā jaunu zināšanu iegūšana, cik instruments materiāli nodrošinātai nākotnei. Cilvēks grib izglītību, lai būtu veiksmīgs darba tirgū. Tomēr būtu liekulīgi šādu vēlmi nosodīt, turklāt tā nav jauna tendence. 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā Tērbatas universitātē, Rīgas Politehniskajā institūtā, Pēterburgas un Maskavas augstskolās studēja 1171 latvietis. Visvairāk – 198 – studēja medicīnu. Tālāk sekoja inženierzinātnes un mehānika, ķīmija ar attiecīgi 108 un 69 studējošiem, savukārt, piemēram, filoloģiju studēja tikai 11 [2]. Diez vai šādas proporcijas liecina par latviešu jaunatnes padziļinātu interesi tieši par medicīnu. Ticamāk, ka cilvēki domāja par maizes nopelnīšanas iespējām. Un, ja tā var izteikties, nekas slikts tāpēc nenotika.
Tādēļ ticamāks skaidrojums – lai cik banāli tas skan – ir tāds: izglītības sistēma nevar būt atrauta no sabiedrības. Izglītības sistēma var būt pārdomāta un laba, tomēr tā nevar ignorēt sabiedrībā populārus priekšstatus un uzvedības modeļus. Vai sistēma tos veicina vai tikai pielāgojas? To es nezinu, bet varbūt atbildes neesamība nav tik svarīga, jo vispirms jāpaskaidro, par kādiem priekšstatiem un modeļiem es runāju.
Viena no pēdējo desmitgažu tendencēm ir paštaisnuma kults, kurš ironiskā kārtā maskējas kā atvērtība viedokļiem. Kā grāmatā "The Death of Expertise" pirms dažiem gadiem rakstīja amerikānis Toms Nikolss: "Lai par ko būtu runa – par zinātni vai politiku – vienmēr parādās viena un tā pati satraucošā īpatnība: egoistiska un emocionāli neatlaidīga pārliecība, ka pret jebkuru viedokli jāizturas kā pret patiesu. Amerikāņi vairs neredz atšķirību starp frāzēm "tu kļūdies" un "tu esi muļķis". Nepiekrist ir līdzvērtīgi necieņas izrādīšanai. Citu labot nozīmē aizskart." [3] Praksē tas nozīmē nesodītu pilnīgu muļķību paušanu, atsaucoties uz to, ka tāds, lūk, ir viedoklis. Tas, ka man nepiekrīt jomas eksperts (piemēram, profesors augstskolā), nav no svara – mans viedoklis ir tikpat vērtīgs un respektējams. Vienalga, par kādu jautājumu būtu runa. Izglītības kontekstā tas var nozīmēt gan studenta (skolēna) pašpārliecinātību, gan, tieši otrādi, to, ka viņš redz – ārpus izglītības sistēmas viņa iegūtās zināšanas neko daudz nenozīmē, jo tiesības uz viedokli, lai cik murgainu, ir arī indivīdam, kurš jomu nav studējis, turklāt vispār nepiekopj tādu darbību kā domāšana.
Cita tendence ir paviršība domāšanā un rīcībā, kura tiek maskēta, apkraujoties ar "statistiku", "nomērāmiem rādītājiem" un "kritērijiem". Izglītībā arvien lielāka nozīme ir dažādiem reitingiem, izglītojamo skaitam, docētāju publikāciju citējamības indeksiem un tā tālāk. Izšķiroši svarīgi, lai cipari ir kārtībā. Te vietā būtu citēt kanādieti Džeriju Milleru, kurš darbā "The Tyranny of Metrics" skaisti raksturojis, ko tas nozīmē veselības aprūpē: "Lielbritānijā, lai izpildītu valsts prasību – neatliekamās palīdzības nodaļās gaidīšana nedrīkst pārsniegt četras stundas –, pacienti tiek vienkārši turēti ātrās palīdzības mašīnās ārpus slimnīcas sienām. [..] Lai samazinātu rādītāju "atkārtota hospitalizācija 30 dienu laikā pēc izrakstīšanas", ASV slimnīcas šādus pacientus noformē kā "novērošanā" esošus, attiecīgi rēķini tiek izrakstīti nevis par hospitalizāciju, bet par ambulatoriem pakalpojumiem." [4] Domāju, ka šī ciparu piedzīšana, lai atskaites tiktu pieņemtas, skar arī izglītības sistēmu.
Vēl atzīmējama ir nosliece jaukt prasmes un zināšanas. Tiek aizmirsts, ka prast izveidot prezentāciju un lietot dažādas datorprogrammas nav zināšanas. Vēl muļķīgāka – manā skatījumā – ir ļoti bieži dzirdētā atziņa, ka izglītības sistēmai ir jāiemāca ne tik daudz zināšanas faktu formā, cik prasme zināšanas atrast tīmeklī. Es neapstrīdu to, ka faktu atcerēšanās nenozīmē izpratni. Tajā pašā laikā apgalvojums, ka svarīgākais ir prasme nepieciešamo atrast, man atgādina apgalvojumu, ka nav svarīgi mācēt, piemēram, nomainīt izlietni – galvenais ir atrast tam pamācību tīmeklī. Varbūt esmu vecmodīgs, tomēr es dodu priekšroku santehniķim, kurš ir iemācījies izlietnes nomaiņu, nevis mēģinās atkārtot video redzamo.
Tas nenozīmē, ka vēlos jaunā mācību gada sākumu iezīmēt ar secinājumu, ka izglītības sistēmas nozīme ir pārspīlēta. Vēsture liecina, ka izglītības sistēma spēj pārdzīvot un atkopties arī pēc pavisam murgainiem periodiem sabiedrības dzīvē. Piemēram, pēc Latvijas otrreizējās okupācijas šķita, ka augstākās izglītības sistēma ir nedziedināmi sagrauta. "1954./1955. mācību gadā LVU [Latvijas Valsts universitātē] palika vairs tikai 15 profesoru, no kuriem septiņi ar zinātņu doktora grādu, pārējie – Maskavas Sarkanās profesūras institūtu beiguši funkcionāri vai personas, kurām doktora grādu neapstiprināja. Vēl dramatiskāka situācija veidojās pēc RPI [Rīgas Politehniskais institūts] atdalīšanas no LVU 1958. gadā, kad universitātē bija palikuši tikai trīs (!) profesori ar zinātņu doktora grādu." [5] Man nav priekšstata, cik ātri un pilnvērtīgi notika atgūšanās, bet vismaz daļēji tāda notika. Tādēļ arī neuzskatu, ka izglītības sistēma ir nolemta būt par 21. gadsimta pagrimuma ķīlnieku un upuri. Tēze, ko vēlos akcentēt, ir – nevar sagaidīt, ka izglītības sistēma būs tā, kas labos sabiedrības kļūdas. Tas nav iespējams. Maksimālais, ko sistēma var veikt, ir piedāvāt alternatīvu vidi – ja vien paši sistēmā strādājošie to vēlas un spēj.
Jautājums par to, vai sistēma "vēlas un spēj", nav retorisks. Lai gan finansējums ir ļoti svarīgs, tas, manuprāt, nav alfa un omega. Galu galā finansējums pēdējo gadu laikā ir palielinājies, bet grūti tam saskatīt rezultātus izglītojamo zināšanu līmenī. Mums ir vairāki atbilžu varianti, kuri visi nav patīkami. Viena iespēja ir tāda, ka izglītojamo prioritātes dzīvē nesaskan ar izglītības sistēmas piedāvātajām, tādēļ sistēma var kaut uz galvas stāvēt, tomēr tas neko daudz nemaina. Cita iespēja ir tāda, ka klāt nākušais finansējums sistēmā tiek sadalīts netaisnīgi un neefektīvi. Patiesībā tas nebūtu nekas pārsteidzošs. Ja mēs redzam koruptīvas attiecības ("draugu būšana") un konjunktūrismu politikā, uzņēmējdarbībā un kultūrā, kādēļ gan lai izglītības sistēma būtu pasargāta no šiem uzvedības un lēmumu pieņemšanas modeļiem? Kāds laikmets, tāda izglītības sistēma.
[1] The Economist. 2024. gada 24. augusts, 72. lpp.
[2] Zulmane, Linda. Latviešu inteliģence Andrieva Niedras prozā. / Literatūra un kultūra: process, mijiedarbība, problēmas. Daugavpils Universitāte, 2022, 8. lpp.
[3] Citēts no darba tulkojuma krievu valodā. "Bombora", 2019, 52. lpp.
[4] Citēts no darba tulkojuma krievu valodā. "Alpina", 2019, 14., 150. lpp.
[5] Stradiņš, Jānis. Staļina režīma attieksme pret Latvijas zinātniekiem un akadēmiskajām aprindām. / Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti 19. sējums. Latvijas vēstures institūts, 2007, 423. lpp.
0