Par Sintijas Sudmales dzejas krājumu "Uz manas mēles" (izdevniecība "Valters Dakša", 2024)
To lasītāju lokā, kas aktīvi seko līdzi latviešu dzejas publikācijām kultūras periodikā, Sintijas Sudmales grāmata "Uz manas mēles" bija ļoti gaidīta debija. Līdzās Roberta Vilsona "Muļķu ķērājam" ("Neputns") Sudmales krājumu var uzskatīt par vienu no līdz šim spožākajiem 2024. gada darbiem pirmo dzejas grāmatu kategorijā. "Uz manas mēles", no vienas puses, ir laikmetam raksturīgs dzejas krājums – tajā ir daudz šobrīd īpaši izplatītu formālo atribūtu: teksti ir rakstīti brīvajā pantā, bezkaunīgi izmanto atkārtojumus (anaforas), reizēm uzskaitījumus, kā arī koķetē ar konceptuālismu. No otras puses, šī grāmata ne tikai demonstrē oriģinālu poētisko domāšanu, kas izpaužas tēlu konstruēšanā un koncepcijas "rakstīšanā" (pie šīs idejas vēl atgriezīšos), bet arī izceļas ar spēcīgu jūtību pret citiem cilvēkiem, kopīgo pagātni un tagadni (ģimeni, dzimtu, sabiedrību), kā arī – ārpuscilvēcisko pasauli. Verlibru var stāvgrūdām lasīt sociālo tīklu literārajās grupās, un tas veido nosacītu dibenplānu tiem dzejoļiem, kas, iznākot drukātā formā, pakāpjas priekšplānā. Liela daļa šo soctīklu verlibra autoru nepamana, cik ļoti egocentriski jeb "savā nabā lūroši" nereti izvēršas viņu lirikas mēģinājumi. Savukārt Sudmales grāmatai par labu spēlē tieši interese par citu – citiem dzīvajiem un nedzīvajiem, citu eksistenci kā daļu no "es".
Šo grāmatu ir ērti pakļaut psihoanalīzes un traumu studiju, kā arī nespējas studiju vai pat tā dēvētās kripu teorijas lasījumiem. Tematiski grāmata sākas ar ģimenes portretējumu, kas lasīšanas procesā pārtop par sava veida (tautas) pagātnes un tās mantojuma neizbēgamības atklāsmi. No psihoanalītiski ievirzīto traumas studiju viedokļa raugoties, Sudmales teksts veic divas būtiskas darbības: pirmkārt, idejiski jeb "saturiski" iezīmē, kā agrāk piedzīvotā trauma nenobeidzas līdz ar indivīda dzīvi, bet tiek nodota no paaudzes paaudzē un turpina sevi izspēlēt vai dažādos netiešos veidos atkārtoties ar katru jaunu bērnu vai valsts iekārtu. Otrkārt, poētiski jeb "formāli" teksts rotaļājas ar traumas neizsakāmības nojēgumu, proti, tā ir dzeja, kas ziņkārīgi un uzmanīgi pietuvojas tam, kas ir uz mēles, bet nepadodas formulējumam, tam, ko varbūt ir grūti un sāpīgi izteikt, bet kas nedrīkst palikt nepateikts. No Freida mācībām atvasinātajās definīcijās trauma vienmēr paliek nereprezentējama, taču šis pieņēmums neiztur kritiku, kad saskaramies ar literatūru, kas ne tikai informē lasītāju par traumatisko faktu, bet iemieso to metaforā.
Līdzīgi, piesaucot nespējas studijas, var raudzīties uz grāmatas trešo nodaļu, kur būtiska vieta atvēlēta mirušajiem un – vēl būtiskāk – mirstošajiem, novecojušajiem. Nespējas studiju pētnieki kliedē ilūziju, ka spējīgais ķermenis ir normalizējama konstante. Respektīvi, nenoliedzamā patiesība, kuru diemžēl aizmirstam, kamēr vien esam privileģētajā spējīga ķermeņa statusā, ir tāda, ka mēs visi bez izņēmuma piedzimstam un, ja paveicas nodzīvot ilgu mūžu, nomirstam ar virkni nespēju. Dzīves sākumā nemākam staigāt, bet arī esības nogalē bieži vien pārvietojamies ar grūtībām, slimojam, saskaramies ar visdažādākajiem ierobežojumiem, ko sagādā irstošā miesa. Par spīti šo apgalvojumu atbilsmei realitātei, uzdrošinos minēt, ka laba daļa ļaužu, kas bauda pagaidu spējīgumu, izvēlas par savu nolemtību īpaši nedomāt, tādējādi – visbiežāk ignorējot šo nolemtību arī citos. Sudmales gerontopoētika spēj vairot līdzjūtību, jo tā tieši pievērš uzmanību novecojošam/mirstošam ķermenim, caur tēliem bez eksotizēšanas vai kāda cita veida citādošanas ļaujot lasītājam iesaistīties pieredzē, ko jūt gan vērotājs, gan arī dzejoļa tematiskais subjekts:
"[..] ticis iekšā iekrita gultā atmetis rokas aiz galvas
nekustīgs kā balts kvarcs
blakus naktsskapītim uz kura mētājās bībele un
ezoteriski žurnāli un jaunības dienu bildes no lidotāju
rotas atvadu dzerstiņa un eiforiskas vēstules un
zaudējumu pasteļi un meita fotogrāfijā ar cēzaru
flaneļa pidžamā ar maziem enkuriņiem kuri nespēja viņu noturēt
kā vienkāršs lasītājs kurš pazaudējis bibliotēkas karti
viņš noņēma brilles no gandrīz caurspīdīgā deguna kas
līdzinājās saulē izbalējušai burai
un ļāva rokām kā airiem ieslīdēt viļņos
es apkampu cēzaru [..]" (81. lpp.).
Līdzās šai spējai pārliecinoši radīt un pakļaut tēlus kādam emocionālam vai liriskam mērķim, šai grāmatai, kā minēts iepriekš, piemīt arī prasme "rakstīt" koncepciju. Pirmā un trešā nodaļa, šķiet, sacerēta no līdzīgām "es" pozīcijām, taču otrā nodaļa īpaši izceļas gan implicētā autora, gan valodas ziņā. Proti, otrā nodaļa jeb, teiksim, "Penga cikls" ir veltīts "kādam vīrietim Ķīnā / kam ir miljardiem veidolu" (44. lpp.). Šis īsais cikls, kura dzejoļi nav numurēti, bet ir nepārprotami saistīti, ir viens no, manuprāt, labākajiem sava žanra darbiem pēdējo gadu latviešu dzejā. Tematiski ciklā ir klātesošas tēmas, kas izvērstas arī pirms un pēc otrās nodaļas, sevišķi – nabadzība, valsts un indivīda attiecības, slimība. Bet no tēlu un tropu viedokļa Pengam veltītie dzejoļi piedāvā ko tiešām svaigu, līdz ar to – grūti aprakstāmu. Pagaidām sakarīgākais, ko spēju par to pateikt, ir – tēli šajā ciklā nāk negaidīti, bet ne nejauši; tie klausa gan labai iztēlei, gan konceptuālam rāmim, no kura nojaušams tieši tik daudz, lai rastos uzticība, ka autore zina, par ko runā, bet tieši tik maz, lai nebūtu garlaicīgi pašam censties saprast, kas te īsti notiek; šīs dzejas rindas izsakošais "es" ir daudz mazāk svarīgs par dzejoļa galvenajiem varoņiem (Pengu miljards veidolos). Laba daļa radošā darba Penga ciklā ir notikusi aizkadrā, tas ir, lasāmais teksts ir kā rezultāts, kā atskaite par pašaizliedzīgu koncepcijas izstrādes un empīriskā materiāla ievākšanas darbu, kas veikts ar socioloģisku (sk. 55. lpp.) un poētisku precizitāti.
Visbeidzot daži vārdi par grāmatu kā veselumu, kurā saspēlējas dizains un ilustrācijas. Grāmatas veidols, ko veidojusi Anna Priede, ir gana vienkāršs, lai neļautu tekstam pazust, un gana pārdomāts, lai papildinātu "Uz manas mēles" konceptuālajā redzeslaukā notverto darbaļaužu estētiku – vāks pie lasītājiem nonāk jau šķietami apbružāts, grāmata arī pa īstam novalkājas diezgan ātri, bet tas lieliski iederas noskaņojumā, kurā vēlamies kaut ko darīt ar rokām: ravēt, tīrīt sēnes, cirst un nest malku. Atvērums viegli stāv vaļā, it kā lapas būtu smagas no tēliem. Bet tad ir ilustrācijas – Kristiana Brektes apstrādātās fotogrāfijas, kuras vēl varbūt sabalsojas ar attiecīgo papīru, iesējumu utt., bet galīgi nelīmējas kopā ar Sudmales dzejoļiem. Brektes ironiskais sātanisms uz Sudmales drīzāk rafinēto metaforu fona atgādina pentagrammas grafiti, uzpūstu uz gaumīgas epitāfijas. Atsevišķi skatot, Brektes mākslinieciskā darbība ir ar savu skaidru nišu un auditoriju, taču kombinācijā ar šīm dzejas rindām diemžēl rada mulsinošu disonansi. Brektes estētiskajā programmā ietilpst kičs, memento mori, zaimošana un provokācija kā paņēmieni, kas vienlaikus jāuztver gan nopietni, gan nenopietni. Brektes ilustrācijās izpaužas interese par seklumu kā māksliniecisku kategoriju. Taču tieši tāpēc šie attēli šķiet nepiemēroti Sudmales darbiem, kas apvieno analītisku pieeju ar dziļu empātiju – to ir teju neiespējami salikt radniecībā ar Brektes brutalitāti. Jā, Sudmales dzejoļos ir kaut kas pancisks, pat anarhistisks, arī nāve un mēreni transgresīva leksika. Bet Brektes sazīmētie galvaskausiņi vai metālistiem raksturīgās acu ēnas, iešņāptas vecos portretos, ir drīzāk stereotipu atražošana, kas slēpjas aiz sociālās kritikas ragainās maskas, nevis pankiem tiešām raksturīgā iekļaujošā un pat kreisi orientētā pasaulsaina.
Nobeigumā – īsas pārdomas, kas ar Sudmales krājumu saistās netieši, bet tomēr labi saskan ar dzejoļiem, kas cita starpā vēsta par trūkumu. Lasot "Uz manas mēles", neviļus nākas iedomāties par dzejas vērtību netveramību. Tas ir, man kā lasītājam nav šaubu par Sudmales grāmatas nozīmību ilgtermiņā – tā ir mazs, bet uz cieņu un līdztiesību orientēts ieguldījums mūsu kā kulturālas sabiedrības nākotnē. Man nav šaubu par šīs dzejas "pielietojamību", jo jūtu, ka tā mani jau ir padarījusi par labāku cilvēku, pat ja tikai par kripatiņu. Un gluži tāpat man nav šaubu par to, ka patiesībā tieši no šādām mazām kripatiņām sasummējas labestīgums cilvēku kopienās un tādējādi veido pamatu veiksmīgām sistēmām, kas rūpējas par neaizsargātākajiem. Taču par spīti tam visam dzejas nozare (kopā ar virkni humanitāri ievirzītu sfēru) arvien daudzviet saņem, piemēram, niecīgu finansiālu atbalstu. Šī manis aprakstītā "pielietojamība" ir pārāk neizsekojama, nekvantificējama. Tā izpaužas ilgā laika posmā un ir sataustāma tikai tiktāl, ciktāl sataustāma ir cilvēku ikdienas rīcība un attieksme.
Dzejas neiederīguma un bezvērtības apziņa kapitālismā ir viena zemteksta nots Sudmales dzejas polifonijā. Un tajā ir kas atbruņojoši pievilcīgs – ka dzeju raksta un turpina rakstīt, zinot, ka tās patieso vērtību vairums neatzīs. Penga eksaktums pievēršas fizikālajam visumam, kas ir vienaldzīgs pret cilvēka ciešanām, bet izsakāms mums saprotamos – vai vismaz praktiski izmantojamos – skaitļos. Turpretī dzejas humanitārums, lai arī nav vienaldzīgs pret ciešanām, diemžēl ir neizsakāms viegli saprotamos vai izmantojamos datos. Cilvēks psiholoģiski pastāv tikai tapšanā, uzvedībā mēdz būt neprognozējams, bieži agresīvs, bet vienlaikus cilvēks var būt arī pretējais, tāpēc nav ieliekams vienādojumā. Un tādējādi dzeja – arī tad, kad balstās mīlestībā vai piedošanā, – izsprūk no sociālās "noderības" kastītēm, jo pārāk uzskatāmi atsedz dažādību un iekšējo kompleksumu. Tomēr reizēm šķiet, ka tieši dzeju būtu jādod lasīt visiem pēc kārtas, līdzīgi kā vakcīnas.
0