"…tiek uzskatīts, ka mātītes pēcdzemdību periodā savu atvašu aprūpē ieviesa ar barības meklēšanu saistītas izmaiņas, tostarp – periodisku zīdaiņa nolikšanu zemē, lai varētu vākt un apstrādāt pārtiku. Iznākumā pieauga mātes–zīdaiņa distālās žestu komunikācijas gadījumu skaits (Tomasello & Camaioni 1997) un izplatījās prosodiskās (afektīvās) vokalizācijas, kompensējot mātes un zīdaiņa fiziskā kontakta ilgstošu samazināšanos."
Savā zinātniskajā rakstā Dīna Falka izvirza "Mazuļa nolikšanas hipotēzi" (Putting the Baby Down Hypothesis), īsumā – agrīnajiem divkājainajiem savi bērni bija periodiski jānoliek, lai varētu meklēt barību, tāpēc regulāri akcentēti izsaucieni – tas, ko Dīna pielīdzina mūsdienu "motherese", – pakāpeniski nomainīja burtisku šūpošanu kā līdzekli mazuļu nomierināšanai. Tulkojot vārdu motherese, sanāktu runāšana mātiski vai māšruna – valoda, kuru mamma lieto, kad runā ar jaundzimušo, pāris mēnešus vecu bērnu, divgadnieku, varbūt arī vēlāk.
uķi-puķi, uģi-bū!
ku-kū, oho!
ku-kū? pikabū! kur es paliku?
kur es paliku?
te es esmu!
te es esmu,
es joprojām te esmu,
es esmu tepat, ubu-ģī!
Tā ir viena no daudzajām teorijām, kas tiecas skaidrot runātās valodas izcelšanos. Falka konkrēti pievēršas pirmvalodas pamatiem. Laikam, kad staigāšanai paredzēti gurni izraisa lielāku smadzeņu augšanu, kas pieprasa zīdaiņu agrāku dzimšanu, kas liek mazuļus ilgāk nēsāt uz rokām un, kad tie neizbēgami jāliek zemē, – mierināt ar balsi.
"…lai, viņiem nomodā esot, apliecinātu, ka "mammīte ir tuvumā"."
Viņa runā par pieskāriena saglabāšanu (keeping in touch), par to, kā vokālās šūpas kļūst par mātes roku bezķermenisko pagarinājumu. Tā ir ideja, ka valoda – vismaz valodas rašanās pamats – sākas brīdī, kad māte ar neartikulētām skaņām vēsta mazulim:
es joprojām te esmu, es esmu tepat.
Ja valoda izriet no atraušanās, no atdalīšanās, tad jādomā par valodu kā zaudējuma mīkstināšanu. Valoda kā kompensācijas mehānisms, valoda kā siltuma un pieskāriena aizstājējs. Tas būtu patiesi iespējams vienīgi tad, ja valoda būtu taktila, ja to varētu sataustīt. "Dod apelsīns man dod ēst apelsīns man ēst apelsīns dod man ēst apelsīns dod man tu" esot garākais izteikums, ko zīmju valodā parādījis šimpanze. Garākais teikums, ko sataustu prātā šobrīd, ir –
es joprojām te esmu, es esmu tepat –,
un es knapi atceros, kā parādīt nedzirdīgo alfabētu, manas rokas iemieso zīmes tikai tiktāl, ciktāl spēj rakstīt uz klaviatūras, kamēr neskatos. Es spēlēju "Mēmo šovu" ar ģimeni četrās paaudzēs, viens no maniem rādāmajiem vārdiem ir "rakstīt", es salieku plaukstas kopā un tirinu pirkstus, visi sauc – zirneklis!
"…hominīdu mātītes, iespējams, izmantoja arī ritmizētas, temporāli sakārtotas vokalizācijas, lai ieaijātu mazuļus miegā, – pirmo šūpuļdziesmu priekšgājējas (Dissanayake 2000)."
Nojausma, ka dungošana radās pirms valodas, rodama arī citās teorijās. Šobrīd man regulāri notiek otrādi: es sāku šūpuļdziesmu, bet saprotu, ka gandrīz visas, kuras zinu no galvas, ir vai nu par seksu, vai nāvi un karu. Sākumā es pārmurminu pāri nepatīkamajām vietām – "Div’ bāliņi šmšm-āja, / Abi jāja domādam’", bet vēlāk pāreju tikai uz melodiju ar aizvērtām lūpām. "Šajā dziesmā ir seni laiki," saka dēls. Viņš naktī mostas no murga, māte glauda un čukst –
es esmu te, es esmu tepat.
"…nav bez pamata pieņemt, ka viens no pirmajiem vārdiem – tradicionālā izpratnē –, ko izsacījuši agrīnie hominīdi, bija kāds angļu vārda "mama" ekvivalents."
Savu pirmo vārdu neatceros un abus vecākus uzrunāju dotajā vārdā. Īpašais mīļvārdiņš man bija vecmammai, manis radītais ģimenes dialekts jeb – familekts. Es bērnībā teicu "heļipups", domājot helikopteru, es teicu "sūcējpuklis", domājot putekļu sūcēju, un man bija trīs iedomu draugi – Isis, Ātrais Pastnieks un Vilks, kurš neēd gaļu. Vecmamma, kas mani visu bērnību auklēja, iepazinās ar visiem trim. Ja valoda rodas, kad kļūstam vientuļāki, tad tai ir jābūt kā jaunam draugam. Bet kāds man reiz pastāstīja, ka viena no populārākajām paklausības komandām suņiem ir arī visgrūtākā – "stay" jeb "paliec". Kad vide ir mierīga, viss ir vienkārši: suns nedrīkst kustēties un arī nekustas. Kad apkārt ir kas interesants – spēles, skrējēji, citi suņi –, kļūst grūtāk. Bet tad, kad tur, re, ir brīnumaini kustoņi, putni – šodien zemu, visas radības – draugi, tuvākie, seni paziņas, atbrīvošanās apsolījums un atvērta bezgalība virs klajas vasaras pļavas, tas var kļūt neiespējami. Var nākties visu mūžu mācīties palikt, tas var izrādīties ārkārtīgi sarežģīti – teikt:
es joprojām esmu te, es esmu tepat.
"Ko gan hominīdu mātītes būtu varējušas darīt, lai mazinātu savu atrauto mazulīšu raudāšanu?"
Es lasu, lasu šodienas kritušo skaitu, nu jau netaustāmi skaitļi, kaut ikviena cilvēka nāve deldē mani, jo esmu saistīts cilvēcē, un es jūtos vainīgs, jo
es joprojām esmu te, es esmu tepat.
"…liek domāt, ka šimpanzēm raksturīgā smiešanās bija klātesoša arī pērtiķa un cilvēka kopīgajā priekštecī. Ja tā, tad tā būtu bijusi svarīga agrīno hominīdu mātes un zīdaiņa komunikācijas daļa."
Nesen skatījos komēdiju "Don’t Look Up" – metaforiski par to, kā digitālā kapitālisma laikā jūtas klimata pētnieki, proti, kā tas slavenais "pasaulē vientuļākais valis", kurš gaudojot citiem nedzirdamā frekvencē. Ir daudz pētījumu par smiekliem ārpus cilvēka. Ja valoda kā konceptuāla domāšana sākas ar jokiem, var domāt par jūras zīdītājiem, kam dažādās vietās ir dažādi dialekti, savi, ja gribat, iekšējie prikoli. Kad nesen gāju pirtī, mūs ierīvēja ar bišu medu, vēlāk uzlika mūziku, kaut ko līdzīgu vaļu dziesmām. Es domāju par to vienu delfīnu valodas tulkotāju un internetā publicēto satīrisko rakstu, kurā "atklājies", ka viss, par ko delfīni runā, ir – kādos jaunos lamuvārdos apsaukāt cilvēku. Pirtnieks teica: "Mēs šeit neesam, lai ciestu. Mēs esam šeit, lai baudītu." Vaļu ausis dzīves garumā lēnām piepildās ar vasku, kas ļauj okeanologiem daudz uzzināt par būtnes biogrāfiju, tas ir kas līdzīgs koka gadu gredzeniem. Piemēram, pētot vaļa auss vaska dažādās kārtiņas, iespējams redzēt, kā noteiktos laikos audzis un krities sugas stresa līmenis. Te – pieaug, jo cilvēki baudīja vaļu medības (vājpleznu primāti!), te – pieaug atkal, jo cilvēki baudīja pasaules karus (svilpot-klikšķēt analfabēti!), te – atkal pieaug, jo okeānu ūdeņi uzsilst (plastmasas dirsēji!).
"Ja man ieliek klēpī mazuli, no manis neapvaldāmi sāk lauzties dudinošas bēbīšvalodas straumes, ko pārtrauc tikai uzmanību piesaistīšanai paredzētā mēles klakšķināšana un skaļas ieelpas, ko visu pavada maigu šūpu plūdi."
Ja valoda nav radusies pēkšņi, tad tā rodas joprojām, te un tepat, un, ja valodai ir jābūt kompanjonam, tad mans vienīgais iebildums pret Dīnas Falkas argumentu ir tas, ka šī dungošana, šīs vokālās šūpas, glāstošo roku pagarinājums, valodas mīkstais spilvens un taustāmais pieskāriens – tas viss ir vajadzīgs ne tikai adresātam, bet arī runātājam. Bērna nolikšana zemē ir nāve, simboliski un arī tieši – vismaz potencialitātē. Es, noliekot savu bērnu, pats esmu bērns, kam vajadzīga mierināšana. Es, aizejot ogās vai sēnēs, runāju arī kā zemē noliktais:
es joprojām tur esmu, es esmu turpat.
Man zvanīja vecmamma šodien. Viņa man lietišķi pateica, ko vēlas, lai izdaru viņas bērēs. Es to izdarīšu. Pie reizes, kamēr nenāks jauna valoda, klusībā runāšu uz zārku, negaidot atbildi, teikšu:
es joprojām te esmu. Es esmu tepat.
Es joprojām te esmu. Es esmu tepatās.
Izmantotā literatūra
Falk, Dean (2004). Prelinguistic evolution in early hominins: Whence motherese? Behavioral and Brain Sciences, 27, pp. 491–541.
2024. gada 31. decembris
0